Teātris ir maģiska vieta. Nacionālā teātra simtgadē trīs aktieri stāsta par savu darbavietu 0
Novembris ir ne tikai “Spēlmaņu nakts” mēnesis, tagad ir arī īstais laiks atcerēties, ka 1919. gada 30. novembrī Latvijas Nacionālo teātri atklāja ar Rūdolfa Blaumaņa lugu “Ugunī”. Lugas nosaukums ir zīmīgs – arī kā metafora teātra mākslas idejai – atklāt publikai jūtu, emociju spilgtumu, pārsteigt ar harismātisku aktiermeistarību.
Mākslā ir svarīga degsme, to apliecina arī Nacionālais teātris, kas joprojām ir mūsu kultūras un tautas garīgās attīstības balsts un veicinātājs, un par to paldies visu simt sezonu aktieriem!
Par redzamo un skatītājam neredzamo, dziļi nopietno, bet dažkārt humorpilno un pat mazliet mistisko skatuves mākslinieku darba daļu – šajā rakstā.
Uz Nacionālā teātra skatuves tā pastāvēšanas simt gados aktieri izdzīvojuši neskaitāmus cilvēku likteņus, kuri arī mums, skatītājiem, ļāvuši pietuvināties gan lieliem eksistenciāliem jautājumiem, gan gudrāk paraudzīties uz ikdienas ritumu.
Taču viss vienmēr sākas ar cilvēku un atgriežas pie cilvēka. Lai noķertu to īpašo Nacionālā teātra sajūtu “šeit un tagad”, “Mājas Viesis” uzrunāja trīs spilgtus dažādu paaudžu aktierus, bez kuriem šodien nav iedomājama Nacionālā teātra “seja”.
No bijības uzticībā
“Sākot savas gaitas Nacionālajā teātrī, izjutu bijību, tādu kā nedrošību, jo tas ir īpašs teātris ar īpašu vēsturi.
Vieglāk būtu bijis, ja teātrī mēs no kursa ienāktu vairāki.
Tagad esmu iedzīvojusies. Būt kopā ar kolēģiem teātra simtgadē, protams, ir lepnums,” atzīst viena no spilgtākajām jaunās paaudzes aktrisēm Agnese Cīrule.
“Apzinos, ka esmu daļa no lielā kolektīva. Ir brīnišķīga sajūta atrasties ar kolēģēm grimētavā, kurā senas mēbeles un dažādi citi priekšmeti kalpojuši arī iepriekšējo paaudžu teātra primadonnām.
Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2013. gadā, vēl būdama otrā kursa studente. Uzaicināja režisors Edmunds Freibergs, lai Ferenca Molnāra lugā “Lilioms” spēlētu Jūliju (šī romantiskā komēdija par karuseļa iekšā saucēja Lilioma dzīvi, mīlestību pret Jūliju bijusi iestudēta jau divdesmitajos gados un teātrim kļuvusi liktenīga, jo, pateicoties režisoram Alfrēdam Jaunušanam, kas otrajam iestudējumam par izrādes komponistu izraudzījās Imantu Kalniņu, esam ieguvuši Lilioma dziesmu, kuras vārdu autors – Māris Čaklais. Dziesma nu kļuvusi par Nacionālā teātra himnu. – Aut. piez.).
Taču apzinos, ka teātris ir gaistoša māksla, iespējams, ka pēc daudziem gadiem mani reti kāds atcerēsies… Tāpēc ir svarīgi dzīvot šodienai, meklēt aktuālo, mūsdienīgo! Nedzīvot ar simts gadu pagātnes slogu.”
Savukārt aktieris Arturs Krūzkops uzsver: “Simtgadē teātri izjūtu kā vectēvu, kurš savu padarījis, bet man jāturpina viņa iesāktais. Šajā kolektīvā esmu jau kopš 2004. gada, par to īpaši pateicos toreizējam direktoram Ojāram Rubenim, jo tieši viņš mani uzaicināja un noticēja manām spējām.
Savukārt aktiermeistarībā daudz palīdzēja mans teātra krusttēvs aktieris Ivars Puga.
Interesi par teātra mākslu guvu jau skolas laikā Limbažos teātra pulciņā pie režisores Intas Kalniņas. Kas gan teātrim ir tie simts gadi! Vien neilgs sprīdis…
Pērn iestudējām Zigfrīda fon Fēgezaka lugu “Baltiešu gredzens” – par vācbaltiešiem, viņiem gan ir pamatīga gadsimtiem gara vēsture! Vai maz protam novērtēt viņu vietu mūsu kultūrtelpā? Lai izstrādātu tēlu, izlasīju grāmatu kalnus.”
Piebilstams, ka aktieris šajā izrādē par Aurela lomu pērn ieguvis gada labākā aktiera titulu un saņēmis Kārļa Sebra ceļojošo gredzenu.
Teātris – dzīvs, tātad mīlams!
“Nav sliktu žanru, galvenais, kā tas īstenots. Es pilnīgi noteikti esmu ieinteresēts spēlēt jebkura žanra lugā.
Sadarbībā ar režisoru man svarīgs ir kopīgs meklējumu process, būt uz viena viļņa, lai vislabāk īstenotu ideju.
Man spēlē ir sava formula, lai skatītājs izrādi novērtētu kā izdevušos, sakot: “Ir labi!” Bet, lai panāktu ko ģeniālu, ir jāriskē. Jā, ar risku var aizšaut arī garām, taču tāds nu ir aktiera darbs – neviens no kļūdām nav pasargāts,” teic Arturs Krūzkops.
Līdzīgi uzskata arī vecākās paaudzes aktieris Uldis Dumpis, kurš Nacionālajā teātrī strādā kopš 1965. gada: “Teātris ir dzīvs organisms, neviena panākumu virkne nav mūžīga. Atceros Alfrēda Jaunušana teikto: “Ja tev iet uz augšu arvien labāk un labāk, kļūsti uzmanīgs! Kaut kad var būt kritiens.
Aktieris Karps Klētnieks mani kā jauno aktieri brīdināja: “Ar katru gadu būs grūtāk.”
Toreiz nesapratu, kāpēc jābūt grūtāk, ja cītīgi visu dari, kā nākas… Tikai ar gadiem atklāju – ej nu katrā lomā ieliec no sevis ko īpašu, lai skatītājam paliktu atmiņā uz ilgu laiku! Turklāt publika ir ļoti vērīga – salīdzina tavu veikumu ar iepriekšējo lomu.
Lūk, radīt to jauno, oriģinālo, tas mūsu darbā ir grūtākais. Domājat, ka man kā vecam bukam tagad ir vieglāk? Juhans Smūls lugā “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” atgādinājis: “Visa dzīve ir sākšana no gala.” Līdzīgi lomu sagatavo un izdzīvo arī aktieris.”
Nereti dzirdēti skatītāju pārmetumi par jauno aktieru dikciju. Vērtējot jauno aktieru paaudzi, Uldis Dumpis teic, ka viņa laikā visi režisori paši bijuši aktieri, tāpēc spējuši daudz vairāk palīdzēt aktierim praktiski.
“Arī mūsdienās jaunie režisori ir labi sagatavoti teorētiski, viņiem ir ideja, redzējums, taču dažreiz pietrūkst tieši praktiskās pieredzes.”
Atrast savu toņkārtu ir visgrūtāk
Aktrise Agnese Cīrule plašu sabiedrības interesi ar savu tēlojumu piesaistījusi gan izrādēs “Salome”, “Pūt, vējiņi!”, gan televīzijas daudzsēriju filmā “Sarkanais mežs”. Tās galvenajā – bijušā leģionāra Vitolda Reķa – lomā iejuties Nacionālā teātra aktieris Jēkabs Reinis (spēlfilmā “Dvēseļu putenis” tēlo Miķelsonu), viņa līgavas Veltas lomā – Agnese Cīrule.
“Piedalīties filmā mani pierunāja draugs kinorežisors Kārlis Lesiņš. Sākotnēji negribēju piekrist, taču vēlāk biju priecīga un pateicīga, ka esmu iekļāvusies šajā procesā. Veltas tēls ir izdomāts, ne visam scenārijā rakstītajā piekritu,
bija situācijas, kurās es rīkotos citādi, bet es taču neesmu Velta.
Svarīgi, lai aktieris spēj ātri uztvert režisora domu, kad saprasts, tad arī pats aktieris spēs tēlu papildināt ar ko savu, īpatnēju. Lūk, tas savs, jaunais ir tas radošais – visgrūtāk rodamais, ar ko suģestēt publiku,” teic Agnese Cīrule.
Skatītāji ievērojuši aktrises jūtīgumu, sievišķīgo trauslumu, garīgo spēku, arī gaumes izjūtu, muzikalitāti un šarmu. Intervējot mākslinieci, arī es jutu viņas dabiskumu, rakstura stingrību, noteiktību un gudrību.
“Līdz šim galvenokārt esmu spēlējusi meitenes ar taisnu muguru, cēlām nākotnes domām… Aktierim vajag paplašināt ampluā – gribētos arī kādu raksturlomu vai ko komisku, vārdu sakot, ko citādu.”
Nereti māksliniece sev atgādinot, ka teātris cilvēka dzīvē, pasaulē nav vienīgā vērtība. “Radošai personībai jābūt daudzpusīgai, un aktierim jāapgūst ne tikai aktiermeistarība. Ir veselīgi paplašināt apvārsni ārpus savas profesijas robežām. Tad tas ir pamats, kurš ļauj iegūt citu ampluā arī aktiera darbā.”
Kurš kuru sasmīdinās… vai saraudinās
“Izrādes palīdz atslēgties no ikdienas – no stresa, darba noguruma! Grāmatu lasīšana rosina iztēli, to pašu spēj panākt izrāde, bet daudz īsākā laikā. Aptuveni trīs stundās gūsti tik daudz emociju, ka tās vari pārdomāt nedēļu,” uzskata aktieris Arturs Krūzkops.
Patlaban viņš strādā pie Ivana Hļestakova lomas Nikolaja Gogoļa slavenajā komēdijā “Revidents”, ko iestudē režisors no Krievijas Ņikita Kobeļevs.
Iespējams, šī izrāde kļūs par sezonas naglu, jo izcils režisors un lomās talantīgi aktieri: Marija Bērziņa, Dace Bonāte, Indra Burkovska un Alise Danovska, kā arī aktieri Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Uldis Dumpis, Gundars Grasbergs, Ģirts Jakovļevs u. c.
Publika komēdijas tomēr gaida – cilvēkiem gribas prieka, joku, smieklu…
Taču uz skatuves uzsākt smieties droši vien tomēr ir vieglāk nekā raudāt. Bet kā aktieris no sevis izdabū asaras?
“Spēlējot Ādolfu Alunānu, atceros viņa padomu aktierim: ja nu jūti, ka tev var nesanākt raudiens, paņem kabatā sīpolu. Parasti emocionālās situācijās organisms ir tā sakāpināts, ka spēju raudāt.
Grūtāk ir nopilināt asaru komēdijā, tad var izmantot speciālu acu zīmulīti (mākslīgās asaras), ko pielieto aktieri filmu uzņemšanā,” skaidro Arturs Krūzkops.
Uldim Dumpim ir plaša talanta amplitūda – no komiķa līdz traģēdijas varonim.
Guvis daudzas nozīmīgas balvas, tostarp 2015. gadā “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Publika zina: ja Dumpis ir izrādē, tad vakars ir izdevies, ja ir filmā, tad tā ir izdevusies neatkarīgi no tā, cik liela vai maza ir viņa loma. Sprigans, nu tāds kā asais pipariņš!
“Jaunībā patika dzīt velnu, atceros lugu “Silta, jauka ausainīte”, kuras pēdējā cēlienā apzināti dullojāmies – kurš kuru sasmīdinās pirmais. Protams, tā, lai to nemanītu publika.
Ierasti smīdināt sāka Velta Līne, viegli bija sasmīdināmi aktieri Juris Lejaskalns un viņa mamma Olga. Bija tāda izbraukuma izrāde “Pirms tiesas sprieduma”, kurā mēdzu smīdināt partneri ar ciešu un ilgāku, nekā vajadzētu, skatienu acīs,” atklāj aktieris Uldis Dumpis.
Par rituāliem, faniem un kailumu
Teātris zināmā mērā ir arī maģiska vieta, te virmo gan destruktīva (iznīcinoša), gan konstruktīva (jaunradoša) enerģija, gadiem uzkrājas spēlēto tēlu aura… Ne velti radušies tādi jēdzieni kā teātra spoks, skatuves nagla.
Dzirdēti arī nostāsti, ka aktrišu grimētavā pati esot ieslēgusies tējkanna, aktieris pirms pirmizrādes staigājot pa teātri kostīmā, vīrieši reizēm ataudzējot bārdas rugājus, lai labāk iejustos tēlā…
Kādus rituālus mēdz ievērot aktieri?
Uldis Dumpis nosmīn un klāj vaļā: “Kad mēs ienācām teātrī, vecie aktieri brīdināja: nedrīkst svilpot, izrādes laikā abām ģērbtuves galda lampām jādeg. Kad beidzu atkārtot tekstu, ar manuskriptu trīs reizes uzsitu sev pa galvu un trīs reizes noskūpstu eksemplāru.”
To dzirdot, aktieris Juris Lisners (Ulda Dumpja teātra krustdēls, viņi arī dala vienu teātra ģērbtuvi), piemetina: “Un pusstundu pirms izrādes nedrīkst čurāt!”
“Jā, jā, kā teikušas vecās aktrises, lai saglabātu temperamentu, izrādes ritmu. Lilija Ērika esot aktrisēm arī aizrādījusi, ka nevajag smaidīt ar visu ģīmi, vien tā viegli, savelkot lūpiņas šleifītē, lai neveidotos krunkas,” zina teikt Uldis Dumpis.
Arī aktierim izrāde ir līdzpārdzīvojums, kas iekustina emocijas,
izraisa asaras vai smieklus, pārdomas, un beigās ir gandarījums – publikas aplausi. Aktrisei Agnesei Cīrulei lūdzu atcerēties kādu netipisku gadījumu uz skatuves un aiz tās.
“Arī mēs esam tikai cilvēki, kam negadās. Reiz nokavēju uznācienu uz skatuves… Kolēģi gaida labu brīdi. Ierodos tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nedrīkst arī izrunāties, tā man gadījās ar čukstīti, kā dēvējam suflieri.
Šķiet, jau 47. reizi spēlēju lugā “Pūt, vējiņi!” un piepeši aizmirstu tekstu…
Galvenais neizrādīt satraukumu, iestājas aktiercienīga pauze un sadzirdu palīdzīgo čukstītes balsi. Domāju, ka daudzi skatītāji to pat nepamanīja.”
Arturs Krūzkops uzsver, ka uz izrādēm ierodas laikus – vismaz divas stundas iepriekš, lai iesildītos, pavingrotu un atkārtotu tekstu.
“It kā sīkums, taču rītos pāris minūtes ieskatos skapja apakšveļas atvilktnē, piedomāju, kurai izrādei kādas apakšbikses būtu piemērotas (piemēram, kā izrādei “Vecene”). Ja esmu to piemirsis izdarīt, pārdzīvoju.”
Aktieris arī uzsver, ka jābūt labā fiziskā formā, jo dažreiz jāspēlē kailam, piemēram, lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškēviča absurda komēdijā “Tuvā pilsēta” vai Viestura Kairiša izrādē “Salome”.
“Diemžēl daļa publikas, puritāniski audzināta, redzot kailumu uz skatuves, aizveras ciet, saskatot tikai fizisko, un neredz ne ideju, ne trauslumu… Taču ikviens labi kopts ķermenis ir skaists savā vienreizībā un pilnasinībā!”
Teātrim vienmēr jābūt dialogā ar skatītāju, kā viņi šolaik izrāda uzmanību skatuves māksliniekiem?
“Kad vēl nebiju precējies, saņēmu dažādus uzmanības un pateicības apliecinājumus – meitenes sūtīja ne vien ar roku rakstītas vēstules, atklātnes, bet arī dzejas grāmatas,” atceras Arturs.
“Pēc laulībām pielūdzēju kļuvis mazāk, galvenokārt sumina tuvinieki, draugi sveic ar ziediem. Uz vēstulēm cenšos arī atbildēt, taču tā, lai rakstītāju neaizvainotu, jo viņš vai viņa taču izpaudis savas emocijas.”
Nozīmīgākais teātra divdesmitgadēs
1919.–1940.
1922. gadā teātrī sāk strādāt viens no modernākajiem sava laika režisoriem Ernests Feldmanis. Lai gan teātri ietekmēja pasaules lielā ekonomiskā krīze (sākās 1932. gadā) un skāra arī Latviju kā straujš bezdarba līmeņa pieaugums, naudas trūkums kultūrai, sīkpartiju ķildas par varu, tomēr 30. gados jauniestudējumu skaits sasniedza 27 iestudējumus sezonā.
Liela uzmanība latviešu oriģināldramaturģijai (17 Annas Brigaderes lugas!). Teātrī pārliecinoši ienāca jaunie aktieri Žanis Katlaps, Ņina Melbārde, pievienojās Kārlis Sebris, Harijs Avens, Hilda Prince, Pēteris Cepurnieks, no citiem teātriem pārnāca Emma Ezeriņa un Alfrēds Videnieks.
Viesojās aktrises Marija Leiko un Annija Simsone. Mākslinieciski izteiksmīgas Jāņa Kugas dekorācijas.
1940.–1960.
1940. gadā padomju okupācijas vara teātri pārdēvē par Drāmas teātri. Ar Alfreda Amtmaņa-Briedīša lielinscenējumiem: A. Upīša “Zaļo zemi” (1950, Brīviņu Vanaga lomā Jānis Osis) un R. Blaumaņa “Skroderdienām Silmačos” (1955) aizsākās Nacionālā teātra tradīcija – episki lielinscenējumi psiholoģiskā teātra spēles stilā.
Pēc Veras Baļunas aiziešanas teātrī strādāja režisori Alfreds Amtmanis-Briedītis, Žanis Katlaps un Kārlis Pamše, sevi režijā pieteica arī Alfrēds Jaunušans, kas vienlaikus bija tautā iemīļots raksturlomu tēlotājs.
1960.–1980.
Alfrēda Jaunušana ievērojamākie iestudējumi šajā periodā bija H. Gulbja “Aijā, žūžu, bērns kā lācis” – izrādīta vairāk nekā 250 reizes (1968) un T. Viljamsa “Ilgu tramvajs” (1969) ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā.
Režijā sevi pieteica Mihails Kublinskis, kurš neveidoja t. s. tautas lugas, bet piedāvāja laikmetam atbilstošu izsmalcinātu estētiku un psiholoģiski padziļinātus cilvēku pētījumus.
Teātra ziedu laikā atklāja kamerstila izrāžu spēles telpu (1976. gadā), kur 70. gados tapa trīs izcilas izrādes – Dž. Kiltija “Mīļais melis”, Dž. Goldmena “Lauva ziemā” un L. Ģurko “Elektra – mana mīla” (visas Mihaila Kublinska režijā).
1980.–2000.
80. gados teātris vairākas izrādes piemēroja brīvdabas skatuvēm. Vislielākos panākumus guva “Skroderdienas Silmačos” Druvienā un “Mērnieku laiki” Alauksta ezera krastā (abām rež. Alfrēds Jaunušans).
Mihaila Kublinska mākslinieciski augstvērtīgās izrādes paralēli to sižetiem aktualizēja domu par indivīda brīvību un vēlmi pašam noteikt savu dzīvi (izrādes “Romeo un Džuljeta” (1984), “Marija Stjuarte” (1989)). 1988. gadā teātris atgūst Nacionālā teātra vārdu.
2000.–2019.
Jaunieviesums – direktors Ojārs Rubenis uzsāka sadarbību ar vadošo krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu (1969), kura pirmais iestudējums bija “Mirušās dvēseles”, kam sekoja G. Bīhnera “Voiceks”, “Raiņa sapņi”, “Tuvā pilsēta”.
Šajās izrādēs – savdabīgā Rietumeiropas modernā teātra un spēcīgās krievu teātra skolas ietekme. Teātrim piesaista režisorus: Elmāru Seņkovu, Valteru Sīli, Vladislavu Nastavševu.
Pēc neliela pārtraukuma ar vērienīgu klasiskās dramaturģijas un mūzikas simbiozi vienā izrādē atgriežas Viesturs Kairišs, uzvedot izrāžu triloģiju – “Uguns un nakts”, “Pērs Gints” un “Salome”, kas uzskatāmi par modernā poētiskā teātra pārliecinošiem paraugiem.
Uzziņa
* Nacionālā teātra iepriekšējās sezonas visvairāk nodarbinātie aktieri – Madara Botmane, kura spēlējusi 147 izrādēs, un Kārlis Reijers, kurš spēlējis 175 izrādēs.
* Pērn Nacionālajā teātrī notikušas 568 izrādes, kuras apmeklēja 171 962 skatītāji.
* Lielajā zālē visvairāk spēlēta Elmāra Seņkova izrāde “Pūt, vējiņi!” – 38 reizes. Šogad režisors nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai.
2018. gada izcilnieki
Par Latvijas Nacionālā teātra labākajiem aktieriem pērn kļuva Lāsma Kugrēna un Arturs Krūzkops, savukārt par gada izrādi Lielajā zālē atzina Elmāra Seņkova izrādi “Pūt, vējiņi!”, bet mazajos spēles laukumos režisora Toma Treiņa izrādi “Latvieši”.
L. Kugrēnai piešķīra Elzas Radziņas kulonu par darbu izrādēs “Cīrulīši” un “Pūt, vējiņi!”. Savukārt A. Krūzkops saņēma Kārļa Sebra gredzenu par lomām izrādēs “Baltiešu gredzens”, “Antiņš. Zelts. Kalns” un “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”.
Par spilgtāko mīlētājas lomu izrādēs “Aka” un “Cīrulīši” Veltas Līnes ceļojošo balvu “Antas Klints gredzens” guva aktrise Marija Bērziņa.
Uzziņa
* Pirmās dokumentālās liecības par Nacionālā teātra izveides ideju parādījās 1917. gadā. Pulcējās domubiedri, kas nodibināja Latvijas Nacionālā teātra komisiju. Latviešu pagaidu Nacionālo teātri atklāja 1918. gada 23. aprīlī Valkā.
1919. gada 8. februārī Latvijas PSR valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar dekrētu par teātru nacionalizāciju Rīgas Pilsētas II (Krievu) teātra ēku piešķīra jaundibinātajam Strādnieku teātrim un 23. februārī to atklāja ar Leona Paegles dramatisko poēmu “Augšāmcelšanās”. Teātra pirmais vadītājs – rakstnieks Andrejs Upīts.
* 1919. gada 23. septembrī izdeva izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojumu par Nacionālo teātri kā valsts teātri. To 30. novembrī atklāja ar Rūdolfa Blaumaņa lugu “Ugunī” (Alekša Mierlauka režijā).
* No 1921. līdz 1925. gadam teātra direktors bija izcilākais latviešu dzejnieks un dramaturgs Rainis, kurš teātra misiju formulēja šādi: izglītot paaudzes un civilizēt sabiedrību.
