Vienmēr izskatīšu nopietnus piedāvājumus. Saruna ar Arti Pabriku 8
Aizsardzības ministru Arti Pabriku (”Vienotība”) aicinājām uz sarunu vairāk tāpēc, ka 2014. gads ir Pirmā pasaules kara sākuma simtgade un Aizsardzības ministrija uzņēmusies šefību par vairākiem ar to saistītiem sabiedriskiem pasākumiem. Tomēr Artis Pabriks ir arī ”Vienotības” valdes loceklis, tamdēļ žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde ministram uzdeva arī aktuālpolitiskus jautājumus. Sarunas brīdī vēl nebija zināms, ka Laimdotas Straujumas valdības veidošanas gaitā aizsardzības ministra krēsls tiks piedāvāts Zaļo un zemnieku savienībai, kaut zināmu nemieru par valdības tapšanu sarunā varēja jaust.
– Kādi ir valdības nodomi jautājumā par Pirmā pasaules kara simtgadi un kā tie izpaužas?
– Nodomi ir. Patiesībā par strēlnieku simtgadi sākām domāt jau pasen. Jo ir jau ne tikai 1914. gada piemiņas pasākumi, bet arī 1915. gads, kad dibināja strēlnieku bataljonus. Šogad tradicionāli notika Ziemassvētku kauju atceres pasākumi, kurus cenšamies taisīt pēc iespējas nopietnākus un organizējam kopā ar pašvaldībām. Mums iet tīri labi. Gribam veidot strēlnieku pasākumu nevis kā piemiņas brīdi, bet kā patriotisma un sevis apliecināšanas mirkli. Jo strēlnieki jau nebija zaudētāji – viņi bija uzvarētāji. Jau divus gadus kā uz Ziemassvētku kauju piemiņas brīdi brauc ārvalstu militārie atašeji. Tā kā šoreiz ir runa par kara simtgadi, uzaicinājām arī vēstniekus – ”paceļam” šo pasākumu starptautiskā līmenī. Pieteicās 18 vēstnieki. Diplomātiem ”Lāču” maizes ceptuvē bija pusdienas, pēc tam viņi līdz vakaram piedalījās visos pasākumos. Vēl kopā ar pašvaldībām un Latvijas Valsts mežiem vēlamies izveidot labu, vēsturisku meža taku pa Tīreļpurvu un strēlnieku kauju vietām, atjaunot blindāžas, atzīmēt ievērojamākās vietas. Tajā varētu apvienot divas lietas: labu pastaigu vietu dabas tūristiem un reizē vēsturisku objektu. Galvenais ir pieķerties. Un ir vēl viens pasākums, kurā es gribētu lūgt arī avīzes informatīvo palīdzību. Mēs jau kādu pusotru gadu esam ”iestrēguši” ar Aleksandra Čaka ”Mūžības skarto” tulkošanu angļu valodā. Tas būtu izdevums reprezentatīviem nolūkiem, ar pazīstamu vēsturnieku politiski analītiskiem ievadiem, lai arī ārzemniekiem skaidrs, kas poēmā notiek. Bet mums ir problēma ar tulkotājiem. Skaidrs, ka tas ir grūts darbs. Tulkotājam jābūt ar izpratni par daiļliteratūru, latviešu un angļu valodai viņam jābūt kā dzimtajām. Līdz šim esam identificējuši tikai dažus, kuri šādu darbu varētu paveikt, diemžēl daļa no viņiem darba sarežģītības dēļ atteicās jau pašā sākumā. Bijām sākuši sadarbību ar vienu tulkotāju, taču nekādu produktu noteiktajā termiņā neesam saņēmuši. Izskatās, ka būs jāmeklē cits tulkotājs.
Vēl vasarā mēs kopā ar Kara muzeju un Latvijas Universitāti taisām starptautisko vēstures konferenci par Pirmo pasaules karu. Tāpat ar ministrijas atbalstu top dokumentālo filmu cikls ”Atceries lāčplēšus” par latviešu strēlniekiem no konkrētiem reģioniem, un ir vēl visādi pasākumi jauniešiem un izstādes.
– Kādas vēsturnieku publikācijas arī grasāties pabalstīt? Profesors Ēriks Jēkabsons ir savācis plašu materiālu par latviešu virsniekiem cara Krievijas armijā pirms 1914. gada.
– Autoru, kas vēlas publicēt vienu, otru vai trešo darbu par vēsturi, pie mums nāk diezgan daudz. Protams, līdzekļi tādām publikācijām mums ir ierobežoti. Tāpēc nolēmām izvietot publiski pieejamu informāciju par mūsu gada prioritātēm. Balstoties uz tām, mēs šos piedāvājumus akceptēsim vai atliksim uz vēlāku laiku. Zinu, ka tas, ko dara Jēkabsons, ir saistīts ar latviešu strēlniekiem, tāpēc gaidām viņa pieteikumu. Uzreiz varu pateikt, ka strēlnieku jautājums šobrīd ir starp prioritātēm.
– Labāk būtu bijis, ja tādu lietu kā Pirmo pasaules karu, no kura dzima Latvijas neatkarība, un strēlnieku simtgadi pamanītu un ar kādu programmu atzīmētu valdība…
– Labāk, ka to izdara ministrija, nekā gaidīt uz valdību. Ja parlaments uz ministriju skatītos stratēģiski, kā to solījis, un man nebūtu jācīnās par tiem 2% aizsardzības budžetam, tad mums pietiktu naudas visam. Kāpēc tad Igaunijas Aizsardzības ministrija var no sava budžeta 400 tūkstošus eiro ielikt filmas finansējumam? 400 tūkstošus!
– Un kāpēc tad mēs nevaram?
– Acīmredzot visiem nav vienādas izpratnes par vērtībām un prioritātēm. Latvijas Republikas simtgade nav aiz kalniem. Es tad vairs aizsardzības ministrs nebūšu, bet domāju, ka būtu prātīgi atbildību par tās pasākumiem uzticēt Aizsardzības ministrijai. Bruņotie spēki tomēr simbolizē valsti. Kā Ārlietu ministrija rūpējas par Latvijas ES prezidentūru, tā Aizsardzības ministrijai varētu uzticēt Latvijas simtgadi. Ceru, ka ”Saskaņas centra” ministru Aizsardzības ministrijā taču neieraudzīsim.
– Prakse rāda, ka atkarībā no laikiem un konkrētā jautājuma rakstura ar vēstures lietu papildu atbalstīšanu mēdz nodarboties Ārlietu, Tieslietu un Aizsardzības ministrija. Vai uzskatāt, ka prioritāte tādās lietās tomēr piekristu jūsu vadītajai institūcijai?
– Vienmēr jau būs situācijas, kad darba lauki pārklāsies. Protams, nevar pateikt, ka Aizsardzības ministrijai turpmāk jāatbild par visiem ar patriotismu saistītiem pasākumiem. Jaunās paaudzes audzināšanas atslēga lielā mērā ir arī izglītība. Bet, ja runa ir par šāda veida, ar valsts simboliem saistītiem, jautājumiem, tad, domāju, 80% jāpiekrīt Aizsardzības ministrijai. 1918. gada 18. novembra Latvijas atcere – tās tomēr ir parādes, piemiņas brīži, karogu uzvilkšanas… Kurš cits ar to nodarbosies? Tieslietu ministrija to nedarīs, Kultūras ministrija nevarēs, Ārlietu ministrija ir vairāk uz āru vērsta.
– Kādreiz padomju armijā bija politnodarbības. Mūslaiku Latvijas armijā kaut kas tāds ir?
– Patlaban esam ķērušies klāt Aizsardzības akadēmijai, cenšoties saprast, kas māca, ko māca un no kādiem materiāliem māca. Es uz to raugos kā politologs. Lūdzu, lai man iesniedz kursu aprakstus, lai redzētu, kas tur notiek. Mums armijā, protams, ir izglītojoši pasākumi, bet mēs jau neesam padomju sistēmā. Poļitruku tipa darbinieku mums nav. Cenšamies ar vadošo personālu novadīt līdz karavīriem nostādnes un pozīcijas. Izglītošanās procesam tomēr jābūt dabīgam. Nevar būt karavīrs demokrātiskā valstī un nesaprast, uz kādiem pamatiem valsts balstās.
– Armijā tomēr netrūkst cilvēku, kam vienkārši profesionāli patīk kara lietas. Ja viņi bez tā vēl nebūs patriotiski no-skaņoti, tas nozīmēs, ka viņiem patiesībā ir vienalga, kādas valsts armijā kalpot, un tad krīzes brīdī…
– Šajā ziņā tomēr lielākā atbildība ir virsnieku un instruktoru sastāvam. Jo virsniekam, no pakāpē jaunākā līdz vecākajam, jābūt spējīgam saprast, kas ir viņam padotais karavīrs, kā viņš domā un kā viņam jādomā. Ja virsnieks nespēj paskaidrot, sniegt padomu, tad viņam ar karavīriem būs grūti. Virsniekam jābūt kā piemēram karavīram. Tam mēs pievēršam diezgan lielu uzmanību, bet vienmēr var vairāk.
