Vienmēr iemīlējusies. Dziedātāja Aminata 0
13. oktobrī Rīgā koncertzālē “Palladium” uz šī gada vienīgo koncertu Latvijā aicina Aminata – Eirovīzijas konkursa iekarotāja, divkārtēja nacionālās atlases “Supernova” uzvarētāju dziesmu autore. Šobrīd Aminata jau atkal pievērsusi starptautisku uzmanību, veiksmīgi cīnoties vērienīgajā Krievijas dziedošo talantu šovā “Golos”. Tikmēr Latvijā viņas koncerta dienā klajā nāks Aminatas otrais studijas albums – “Red Moon”. Kopš mūsu iepriekšējās sarunas pagājis tikai pusotrs gads. Toreiz šķita, ka sarunājos ar mazu, trauslu, kautrīgu meitenei, bet šoreiz iespaids ir pretējs – uz sarunu dziedātāja ierodas elegantā tērpā, matiem plīvojot rudens saulē, – ne vēsts no agrākās pieticības.
– Varētu tagad mierīgi dusēt uz lauriem, jo tu savos 23 gados jau esi paveikusi to, kas izdevies vien retajam, tomēr aktīvi darbojies.
– Pēc uzstāšanās man varbūt vienu brīdi šķita, ka tas ir panākums. Bet pēc divām dienām, kad atbraucu mājās, jau domāju citādi. Koncerta video noskatos paretam – analizēju, kas bija labi, kas nebija. Nav tā, ka skatos un saku sev – baigais malacis. Vispār konkursus par panākumiem īsti neuzskatu. Mans panākums būtu tad, ja man būtu vairāk albumu un koncertu – ne tikai Latvijā, turklāt kvalitatīvi. Panākums būtu tad, ja pasaulē klausītos vairākas manas dziesmas, nevis tikai vienu. Bet es taču gribu, lai man ir vismaz simts tādu dziesmu! Noteikti nevēlos būt viena konkursa un vienas dziesmas māksliniece. Man taču ir arī albums, tagad būs vēl viens – gribu, lai cilvēki pamana arī to.
– Dzīve pēc Eirovīzijas. Tagad ir jāpārspēj pašai sevi?
– Sākumā mēģināju uzrakstīt vēl labāku dziesmu un, protams, ir grūti uzrakstīt kaut ko vismaz tikpat labu. Tagad saprotu, ka varbūt nemaz nevajadzēja uzstādīt tādu mērķi. Iznāk, ka šobrīd galvenā sāncense un ienaidniece sev esmu pati.
– Pastāv uzskats, ka pēc tik liela starptautiska uznāciena vajadzētu atvērties jaunām iespējām, lielajiem mūzikas bosiem stāvēt ar līgumiem un piedāvājumiem.
– Tā ir jauka pasaciņa. Nav tā, ka visi tevi meklē, interesējas. Pašam ir sevi jāpiedāvā, jāvirza, citādi neesi nevienam vajadzīgs. Pasaulē ir seši miljardi cilvēku, daudzi no viņiem dzied, un daudzi dara to labi. Tagad, Krievijas šovā, esmu sastapusi ārkārtīgi daudz talantīgu cilvēku – es neprotu dziedāt tā, kā to spēj daudzi no viņiem. Vienkārši viņus nepamana milzīgās konkurences dēļ. Manā gadījumā nostrādāja Eirovīzijas vārds, bet neesmu pārliecināta, ka esmu labākā dziedātāja. Bija mirkļi, kad gribējās nolīst maliņā – nepavisam nebiju pārliecināta par to, ka spēju tikpat labi. Protams, atpazīstamībai ir arī negatīvā puse. Manas fotogrāfijas parādās visneticamākajās produktu reklāmās, picēriju un audio austiņu reklāmās, un tas nav patīkami.
– Eirovīzijā piedalījies divreiz, gan dziedot pati, gan kā Justa dziesmas autore. Turpināsi?
– Nē, es noteikti to vairs negribu. “Golos” ir pēdējais konkurss, kurā piedalos. Konkursi nav mans pamatdarbs – vēlos pievērsties tikai mūzikai. Veidot sevi, nevis izpildīt citu nosacījumus. Katrā ziņā vēlu veiksmi jaunajiem konkursantiem. No Eirovīzijas vides neesmu atteikusies. Vairākas manas dziesmas šobrīd tiek piedāvātas Eirovīzijas konkursantiem ārvalstīs.
– Tu esi veiksminiece – divus gadus pēc kārtas uzvarēt nacionālajā atlasē. Veiksmes formula jaunajiem censoņiem?
– Harisma. Tai ir jābūt! Pašam ir jātic tam, ko tu dari. Nav vērts kopēt kādu – esi tāds, kāds esi, dabisks un dziedi ar sirdi. Ja esi godīgs, cilvēki to jūt. Reizēm pat piedod šķību dziedāšanu (smejas). Vasarā biju Eirovīzijas dziesmu autoru nometnē Nīderlandē, iepazinos ar daudziem mūziķiem, producentiem. Sapratu, ka mūsdienās viss nav tik vienkārši – aizsūti savu “demo” un tevi pamana. Patiesībā pēc šīs formulas katru dienu darbojas miljoniem cilvēku, bet tikai retais tevi vispār noklausās. Vispirms ir vajadzīgi sakari, īstie cilvēki, un, lai tos iegūtu, paiet laiks.
– Latvijā mazā iedzīvotāju skaita dēļ ir vieglāk izvirzīties un tapt pamanītam – tā taču ir priekšrocība.
– Jā! Esmu par to aizdomājusies. Iespējams, ja es dzīvotu kādā lielā valstī, tā arī nekad nenokļūtu tur, kur esmu. Ja tu šeit vēlies kļūt par mūziķi, visdrīzāk, tā arī notiks. Mūsu valsts virza savus talantus, un, ja gūsti panākumus, vari iet tālāk jau citā statusā.
– Kas tevi aizveda uz “Golos”, milzu šovu Krievijā? Krievu mentalitāte ir pazīstamāka vai varbūt vienkārši ieteica Intars Busulis?
– Kaut kā sagadījās, ka cilvēki man apkārt reizē sāka runāt par “Golos” – milzīga auditorija, vajadzīgie sakari. Ilgi domāju, līdz sapratu – labāk mēģināt un tad nožēlot, nevis nožēlot, ka nemēģināju. Jau tagad jūtu klausītāju masu, kas tur ir. Eirovīzijas video miljons skatījumu ir tikai tagad, bet “Golos” dziesmai miljons bija divu nedēļu laikā. Nemelošu, ka tas nebūtu patīkami – cilvēki skatās, viņiem patīk. Esmu pārsteigta, ka mani atbalsta tik daudz cilvēku, arī tik daudz latviešu. Tas man ir motīvs dubultā. Jā, kafejnīcā nejauši satiku arī Intaru, viņš iedrošināja piedalīties.
– Tik milzīgos konkursos pašiem dalībniekiem tikpat kā neesot balsstiesību. Jāpierāda sevi no jauna vai tomēr tevi atpazīst?
– Protams, tas, ko esmu darījusi, nepaliek bez sekām. Nāk klāt cilvēki un saka – oho, tu esi bijusi Eirovīzijā, uz tās milzīgās skatuves! Es gan nestaigāju ar degunu gaisā – konkurence ir pārāk stipra. Neesmu arī pēc dabas tāds cilvēks. Piekrītu, balsstiesību īpašu man kā konkursa dalībniecei nav, bet es to uztveru mierīgi. Ja pasaka – jādzied tā vai cita dziesma, labi, dziedāšu. Galu galā viņi ir tie, kas zina, ko vajag dziedāt ēterā. Protams, piedāvāju savus variantus, ja tie der, tad uz priekšu. Pagaidām nav nācies dziedāt kaut ko, kas man galīgi nepatiktu.
– Lielie auditoriju mērogi ir tavējie vai tev der arī mazāks formāts – atceros kopā ar Hariju Bašu veidoto džeza programmu.
– Sadarbība ar Hariju bija ļoti jauka, tomēr nopietnāk džeza mūzikā sevi neredzu. Esmu Aminata, kas dzied savas dziesmas, un tā arī vēlos turpināt. Atzīstos, ir patīkama sajūta, ja tevi klausās daudz cilvēku. Tomēr es tos milzu mērogus vēl līdz šim īsti nespēju aptvert. Kad dziedāju “Golos” pirmoreiz, trīcēja kājas, bet ne jau uztraukuma dēļ, bet tāpēc, ka spieda kurpes! Domāju tikai par tām. Pirms uznāciena pat apsvēru domu vilkt tās nost un iet dziedāt basām kājām. Eirovīzijā tādu problēmu nebija, zem skaistās kleitas kājās bija kedas, un es stabili stāvēju uz zemes. Es apzinos, ka man ir vēl daudz jāmācās – lai varu nodziedāt stabili neatkarīgi no tā, vai man spiež kurpes. Šobrīd eju papildināties pie savas vokālās pedagoģes, Latvijas Nacionālās operas soprāna Airas Rūrānes.
– Tu esi ne tikai dziesmu izpildītāja, bet arī autore – tā mūsdienu popmūzikā negadās bieži, nespējam atšķirt, vai kārtējā zvaigzne ir tikai producentu marionete vai kas vairāk.
– Arī es, protams, strādāju ar producentiem, tomēr dziesmas vēlos rakstīt pati. Neviens manā vietā nezina, ko es gribu. Piemēram, Krievijā interesējas arī par manām dziesmām. Protams, es priecātos, ja varētu nodrošināt sev nākotni, rakstot arī dziesmas, ne tikai tās izpildot.
– Tu varētu neko nedarīt šeit, Latvijā, mērķējot uz Eiropu, Āziju, pasauli. Tomēr – būs arī lielkoncerts Rīgā.
– Latvija ir mana dzimtene, es vēlos šeit darboties un vienmēr gribēšu šeit atgriezties un uzstāties. Šoreiz dziedāšu jau zināmās dziesmas un jaunas. Būs arī pārsteigums – mums bija interesants eksperiments kopā ar grupu “Da Gamba”, aicināju viņus piedalīties arī manā koncertā. Viesos aicināju arī talantīgo producentu un dīdžeju Makree – viņš jau gūst panākumus ārzemēs. Viņš manu koncertu darīs skaistāku ar savu klātbūšanu un dažādiem instrumentiem. Būs arī iesildītāji – mana producenta Aleksandra Volka grupa “Galaxy Bosons”, kuri vairāk pazīstami ārzemēs nekā Latvijā.
– Vai sagaidīsim arī kādu dziesmu latviešu mēlē?
– Esmu jau strādājusi, mēģinot uzrakstīt dziesmu arī latviski. Pagaidām iznākums mani nav apmierinājis, tāpēc vēl jāturpina. Ļoti gribu uzrakstīt dziesmu latviski. Vismaz vienu. Tas ir ļoti riskanti, tāpēc nesteidzos. Šeit ir ļoti kritiska publika, Latvijas klausītājiem patīk dziesmas ar dziļāku domu un muzikālu kvalitāti. Un tas ir ļoti labi. Tas liek celt kvalitāti, neļauj uzrakstīt kādu stulbu tekstu vai nepiemērotu aranžējumu.
– Tavs jaunais albums “Red Moon” nāks klajā koncerta dienā. Kāds ir tavs stāsts šoreiz? Sarkans mēness latviešu ticējumos sola nemierīgus laikus.
– Es jau arī nesolu mierīgu nākotni! Šis ir stāsts par kaislībām, mīlestību un attiecībām. Bez tām taču cilvēks nevar dzīvot – arī es! Mēness ir auksta, tāla planēta, bet Saules gaisma to spēj iesildīt. Tāpat arī mīlestība, tā iekarsē visvēsāko cilvēku. Arī Mēness var iemīlēties un nosarkt. Varbūt attiecinu to uz sevi – ārēji esmu mierīgs, kluss cilvēks, tāda Mēnessmeitiņa, bet, ja esmu iemīlējusies, varu pamatīgi iekarst (smejas). Patiesībā iemīlējusies esmu visu laiku. Tā ir mana iedvesma. Arī dziesmas visvairāk rakstu naktīs. Iespējams, šajā albumā atklāšu sevi vairāk nekā parasti. Šis būs vienkāršāks albums nekā iepriekšējais. Pirmajā platē gribēju ielikt visu, kas bija sakrājies – sarežģītu tekstu, mūziku. Tagad esmu mazliet nomierinājusies. Gribu, lai saprot mani – to, par ko dziedu, ko dziedu. Šoreiz esmu sadarbojusies ar trim producentiem – manu līdzšinējo producentu Kasparu Ansonu, Makree un Aleksandru Volku. Pagaidām rezultāts – mūzika un Didža Bordo veidotais albuma dizains – man patīk. Fiziski albums iznāks Latvijā, bet elektroniski – tad jau redzēsim, cik tālu tas aizies.
– Izdevēja esi tu pati?
– Tieši tā. “Aminata Music”. Pati sev saimniece, pati izmaksāju algas (smiekli), organizēju, un tas ir aizraujoši.
