“Ideālā aktiera būšana ir 50:50.” Saruna ar aktieri Andri Keišu 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar Dzintaru koncertzāli pieskandinās programma “Raimonds Pauls un Andris Keišs. Satikšanās”, kurā, kā vēsta “Latvijas koncertu” apraksts, “Maestro oriģinālkompozīcijas sabalsosies ar džeza mūzikas lappusēm, leģendārā mākslinieka klavierspēlei savijoties ar paša izlolotā Latvijas Radio bigbenda mūziķu meistarīgo spēli, šarmantā Keiša skanīgo balsi un jaunās dziedātājas Paulas Saijas samtaino tembru.”
Par gaidāmo koncertu un aktiera šī gada sajūtām “Kultūrzīmes” pirmsjāņu laikā uzrunāja aktieri Andri Keišu.
– Kā rit jūsu šīs vasaras radošā dzīve?
A. Keišs: – Atnācis laiks, kad darbs ir piepildījis dzīvi. Tā gan bijis vienmēr, bet tagad, pēc pandēmijas, tikai pēdējā gada laikā esmu atgriezies tieši tajā apgriezienu ātrumā, kādā biju pirms pandēmijas. Divi gadi tomēr ir ilgs laiks cilvēka dzīvē, ne jau tikai pandēmijas dēļ, arī pašam vairs nav, teiksim, piecpadsmit, bet ir jau septiņpadsmit. Ja būtu strādāts nepārtraukti, visu laiku, tad mazāk justu, kā laiks atstāj iespaidu. Jāpierod.
– Nupat jūs arī filmējāties.
– Tā bija pēdējā garfilmas filmēšanas diena. Par seriāliem saucu filmas ar desmitiem sēriju, kurām cauri iet vai nu mīlas, vai izmeklēšanas intriga. Šī ir astoņu sēriju filma “Padomju džinsi”, ko kopīgi veido režisori Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis. Tos laikus ir interesanti atcerēties, piemēram, spēlējām ģimenes ainu, kur manu dzīvesbiedri atveidoja Baiba Broka. Mūsu kino bērnam kājās bija tieši tādi apavi, kādi savulaik bija arī mums pašiem, tādi bija tolaik gandrīz visiem – zila zamša, sānos ar viļņveida sarkanu un dzeltenu svītru. Filmā ir 1979. gads, un, man liekas, tas nebija nemaz tik sen, citiem tie liekas pilnīgākie aizlaiki…
Negribas stāstīt, par ko ir filma, katram jau būs kas savs. Tas ir tāpat kā uzdot jautājumu – par ko ir izrāde? Katram jau tā ir par ko savu. Arī katra cilvēka dzīve ir citāda, katram cilvēkam citāds skatu punkts. Līdzīgi ir ar mākslas darbiem.
– Līdzīgi viena no otras atšķiras arī teātra izrādes…
– Protams, bet tas vairāk notiek, pateicoties publikai.
– Tagad publiku aicināt satikties ar jums un Raimondu Paulu…
– Mūsu kopīgā programma “Vīrieši labākos gados” manā radošajā dzīvē ir diezgan liels notikums. Veidojot programmu, abi ar Maestro paskatījāmies uz mūsu vīriešiem labākajos gados un mēģinājām saprast sabiedrībā atpazīstamos lielumus. Tos “uznesām uz skatuves” un mēģinām par viņiem papriecāties, protams, uz zoba velkam arī paši sevi. Izspēlējamies gan par politiķiem, gan dziedātājiem, gan arī par aktieriem, kuru vairs nav ar mums. Lai arī sākumā likās, ka tā būs tikai pilnīga estrāde un absolūta izklaide, izrādījās diezgan daudzslāņains un cilvēkus piesaistošs darbs.
Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, rādīsim daļu no šīs pašas mūzikas nama “Daile” programmas, mirkļus no “Vīrieši labākos gados” pilnās versijas. Interesanti, kā viss saderēs kopā, jo spēlēs Latvijas Radio bigbends, un tas būs nedaudz atšķirīgi nekā mums divatā ar Maestro. Edgars Liepiņš savulaik teica, ka viņam ir problēmas “ar iekritienu”, arī man ir līdzīgi, ne vienmēr izdodas notrāpīt sākt dziedāt pareizajā laikā, bet vēl jau laiks sagatavoties, viss būs labi.
– Kā satikāties ar Maestro? Šis nav jūsu pirmais kopdarbs.
– Neklātienē strādājām kopā filmā “Homo Novus”, tur bija brīnišķīga Maestro mūzika. Tā neklātienē sapazināmies un pēc kāda koncerta lēnām sākām komunicēt, līdz izdomājām, ka jātaisa kas kopā. Sākumā tas bija Ojārs Vācietis ar “Suni ārā nedzenama nakts”, tad mūsu sadarbība pārauga “Vīriešos labākos gados”. Mums ir līdzīgs humors, un mani ļoti piesaista tādi kungi kā Maestro; kungi gados, kas nav pazaudējuši pašironiju.
– Jūs filmējaties, veidojat koncertus – kas liek strādāt vēl ārpus sava teātra?
– Ejot ārpus, satiec kolēģus no citiem teātriem. Es varētu piekrist formulai, ka ideālā aktiera būšana ir 50:50, proti, puse laika kino un puse – teātrim. Teātris ir tas, kas tevi absolūti bagātina, teātrī sāc no nulles punkta un, vismaz divu mēnešus veidojot lomas, ir daudz lielāka iespēja, ka savā aktieriskajā paletē uzjauksi vēl nebijušu krāsu. Kino kas tāds iespējams daudz retāk, trīs vai četri mēģinājumi notiek tikai tad, ja ir kāds nopietns projekts jeb ļoti neatlaidīgs režisors. Kino izmanto jau esošās krāsas no aktiera paletes un nekad nevarēs sākt no nulles punkta, uzreiz, kā aizbrauc, tevi sagrimē un jau nākamajā punktā būs, teātra valodā izsakoties, pilna zāle un ir “jāaktierē”.
Teātrī tu, pirmkārt, esi mājās, aizej, satiec kolēģus, ar kuriem strādāts gadiem. Loma aug lēnām, pamazām jaucas krāsa, kāda nekad agrāk nav bijusi. Vajadzīgas ir abas sfēras, vienlaikus abās esmu tikai starp savējiem, un reizēm ļoti vajadzīgs izlauzties un darīt vēl ko citu. Arī Maestro ir ārpus, neatkarīgs putns, viņu nevaru pat iedomāties spēlējam kādu muzikālu priekšnesumu repertuāra teātrī. Lai gan atceros, Dailes teātrī šādi gadījumi ir bijuši, tomēr mūsu “Vīrieši labākos gados” nebūs viens no tiem.
– Nesen JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis publiskoja savu sašutumu par jauno aktieru pāriešanu uz citu teātri. Kas aktieri spēj uzrunāt tik spēcīgi, lai pamestu mājas?
– To nekad neuzzināsim. Šos lielos lēmumus cilvēks pieņem ar pilnīgi visām maņām, intelektu, jūtām. Nekad neuzzināsim iemeslus, kāpēc kāds aktieris izdomā mainīt savu dzīvi, tas tā vienkārši notiek. Saprotu, kāpēc no mūsu puses ir tāds “cepiens”, izaudzināt aktierus ir grūts darbs. Es gan pats tajā neesmu piedalījies, bet varu iztēloties, kā, skolojot no pirmdienas līdz piektdienai, atdod sevi visu, visu, ko vien zini. Tas nav nekāds vieglais darbs, un, ja kas tāds notiek, protams, var izplūst emocijās.
– Cik brīvs savās izvēlēs ir aktieris? No malas vērojot, liekas, ka JRT aktieriem pār izrāžu tapšanas procesu ir lielāka teikšana nekā citur.
– Droši vien starp teātriem gan nav liela atšķirība. Visu dzīvi esmu juties brīvs un neierobežots. Iespējams, kāds cits tā nav juties, tomēr nedomāju, ka vienā teātrī visi ir brīvi, bet otrā tādi nav, tas vairāk būs atkarīgs no paša cilvēka. Līdzīgi varētu būt arī juristiem – vai viņi ir brīvi? Vai brīvi var justies maizes cepēji? Arī viņi, līdzīgi kā aktieri, ir darba ņēmēji, viņiem pašiem nepieder maizes ceptuves. Viens var justies, otrs – ne. Es vienmēr esmu juties brīvs, ir bijušas lomas, no kurām esmu atteicies, ir bijušas izrādes, kurām esmu bijis iniciators. Mēs JRT strādājam jau no 1996. gada, un 27 gadi ir milzīgs laika posms. Pati brīvība jau arī ir viļņiem, vienu brīdi sajūties ārkārtīgi brīvs, bet tad var paiet kāds gads un iekšēji jūties pavisam nebrīvs.
– Kādu saredzat JRT skatītāju, vai viņu labi pazīstat?
– Individuāli to gan nevar pateikt, zāle ir viens veselums, nav jau tā, ka tajā sēdētu atsevišķi cilvēki. Pirms kāda laika centos iet uz mūsu pirmizrādēm, bet tad sapratu, ka pirmizrāde ir tikai pirmā tikšanās ar skatītāju, īsti izrāde uzplaukst, to spēlējot. Izrāde par to, kādai tai jābūt, kļūst kopā ar skatītājiem. Tagad esmu pasācis iet uz izrādēm pēc kāda laika un tad arī satiekos ar skatītāju. Pēdējā reizē redzēju cilvēkus pēc darba, daži bija uzvalkos, daži nebija, kāds atnāca steigā un vēl pirms izrādes apēda salātiņus… Var jau būt, ka mūsu skatītāji ir kāda specifiska Latvijas sabiedrības daļa, un tad ir vēl kādi citi, kuri iet uz Nacionālo teātri un pārējiem.
Tagad drīz gaidīsim skatītāju mūsu īstajās mājās, jaunais teātra nams gandrīz ir gatavs, šajās dienās liek lustras un nes mēbeles, drīz būsim atpakaļ mājās, tur ir neticami skaisti.
– Vai kopš pandēmijas skatītājs kļuvis citāds?
– Ir bijuši daži traki gadījumi, viens bija tāds, ka sajutos itin kā televizorā. Zālē sēdēja meitene, kura šķirstīja, skrollēja kādu sociālā tīkla sienu un tikai laiku pa laikam, līdzīgi kā televizoram, uzmeta skatu uz skatuves pusi. Tas bija jocīgi. Savukārt pirms pandēmijas brīžam likās, ka esam nokļuvuši tādā kā tuberkulozes centrā, jo biļetes nevarēja dabūt un uz agrāk nopirktām izrādēm nāca gan slimie, gan veselie; visu laiku zāle nepārtraukti klepoja. Kad pandēmija beidzās, bija tik īpatnēji, ka vairs neklepoja neviens, tajā laikā klepojot jau kļuvi teju par noziedznieku. Tā bija milzīga atšķirība. Bet tā bija, tas laiks pagājis. Viss jau iet pa apli, liekas, ka jaunie neko nejēdz, bet par to rakstīja jau ēģiptiešu papirusos.
– Ir Jāņu laiks, maģisko nakšu laiks, ja būtu burvju nūjiņa, ko jūs mainītu Latvijā?
– Es vēlētos tikt vaļā no milzīgās birokrātijas. Mani gan patiesībā dzīve lutina, izdevies atrast profesiju, kurā jūtos laimīgs, visi mani instrumenti ir pašā, un man nav jāsatiekas ar birokrātiju. Neesmu arī vēl spēlējis ekonomikas ministru vai ko līdzīgu, bet no draugiem uzņēmējiem esmu daudz dzirdējis, cik daudzi procesi ir apgrūtinoši, bezjēdzīgi un nevajadzīgi. Daudzās nevajadzīgās darbības ir tik apātiskas sabiedrībai.
Savukārt, domājot tieši par Jāņu laiku, es Rīgā gribētu uztaisīt svētkus īsti latviskā garā – ar ozollapu virtenēm, Jāņu vainagiem. Ne dekoratīvas, bet īstas, patiesas Vidzemes lauku Jāņu svinības. Bet tad ar burvju nūjiņu vajadzētu pieburt klāt arī rīdziniekus, lai viņi Līgo dziesmām zinātu vārdus. Pirms Jāņiem arī es esmu apņēmies iemācīties vismaz kādas pāris dziesmas.
