“Vienmēr esmu bijusi liela vienpate, un mājsēdes režīms mani ļoti apmierināja”: aktrise un uzņēmēja Agnese Zeltiņa 12
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pusotra gada televīzijas kanālā “TV3” ceļu pie skatītājiem sāka pēc lietuviešu rakstnieka Edvīna Kaledas triloģijas motīviem uzņemtais seriāls “Nemīlētie” – stāsts par dažādu sociālo slāņu cilvēkiem, kuri krīzes laikā cenšas izdzīvot, kā māk. Nu pienākusi seriāla ceturtā sezona “Nolemtie 2”, kas pārsteigs ar intrigām, mīklainiem notikumiem un jauniem varoņiem, kurus atveidos tautā iemīļoti aktieri, tostarp arī aktrise un uzņēmēja Agnese Zeltiņa.
Vairākās sižetiskajās līnijās tiks savīti katram būtiskie jautājumi – cik maksā mīlestība, ko mēs esam gatavi ziedot naudas dēļ un ko darīt mīlestības vārdā. No 7. februāra kanālā “TV3” seriālu var skatīties katru nedēļu no pirmdienas līdz ceturtdienai plkst. 21.10. Kā iejutusies seriāla radošajā komandā un ar ko vēl šobrīd aizņemta viņas ikdiena, jautāju pašai aktrisei un rotu dizainerei Agnesei.
Kādu lomu tu atveido seriālā un kā raksturotu šā tēla būtību – labās un sliktās īpašības, centienus?
Seriāla “Nemīlētie” ceturtajā sezonā atveidoju Valtera Ķēniņa sievu Emmu. Mans vīrs ir Mārtiņš Vilsons. Emma ar savu vīru dzīvo kopā naudas dēļ un paralēli tiekas ar vīra znotu – viņa meitas Santas laulāto draugu Taisonu, ko spēlē Gints Andžāns. Emma ir sieviete ar dubultu morāli, vienkārši sakot – neuzticīga. Tomēr es vienmēr atrodu pamatojumu, kāpēc mans tēls rīkojas tā vai citādi. Un negatīvo vienmēr ir daudz interesantāk spēlēt nekā pozitīvo. Emma ir manipulatīva intrigante, tomēr man šķiet svarīgi izcelt viņas sievišķo būtību – vēlmi būt mīlētai un laimīgai.
Zinu aktierus, kas nelabprāt piekrīt filmēties seriālos, jo uzskata tos par viendienīšiem. Kāda ir tava attieksme? Vai viegli ļāvies pierunāt sevi?
Es neesmu no tiem aktieriem, kuri seriālus uzskata par kaut ko otršķirīgu. Manuprāt, visu nosaka kastings un kvalitāte, kā arī dialogi. Kopš seriāla “Viņas melo labāk” laikiem nebiju filmējusies, un tīri aktieriskās formas uzturēšanas nolūkos piekritu. Tomēr man jāatzīst, ka filmēšanās man vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk. Pieņemu, tas saistīts ar to, ka pati esmu mainījusies.
Vienubrīd diezgan ilgu laiku darbojies ārpus Latvijas. Vai pašlaik tava radošā dzīve pārcēlusies atpakaļ uz dzimteni?
Kopš 2013. gadā atgriezos no Itālijas, Latvijā esmu praktiski visu laiku. Līdz 2019. gadam ļoti daudz ceļoju, bet pandēmijas laiks pretēji daudziem citiem aktīviem cilvēkiem man likās kā svētība. Jo pēdējos piecpadsmit gadus es kaut kur lidoju faktiski katru mēnesi. Šobrīd mana dzīve pieder manai ģimenei un uzņēmumam “Soulstones By Agnese Zeltiņa”. Tajā es saskatu lielu potenciālu un attīstību.
Dvēseles akmeņi no Agneses Zeltiņas. Kādai mūzikai būtu jāskan tavu rotu izstādē?
Tikai un vienīgi Kundalīni jogas mantrām.
Pirms pandēmijas tev bija vairākas lomas Dailes teātrī, kur 1993. gadā sāki savas aktrises gaitas. Vai skatītājiem ir cerība tevi ieraudzīt vēl kādās lomās uz šā teātra skatuves?
Jā, taisnība. No 2014. līdz 2017. gadam Dailē man bija vairākas nozīmīgas lomas. Būtiskākā no tām, kas arī īpaši atzīmēta manā grāmatā “A – Z”, neapšaubāmi bija Martas loma Edvarda Olbija “Kam no Vilka kundzes bail?”.
Es nedomāju, ka vēl tikšu aicināta uz Daili, jo viņiem ir ļoti daudz brīnišķīgu štata aktieru.
Man liekas, ka teātros – Dailē, Jaunajā Rīgas teātrī un Teātra observatorijā – esmu nospēlējusi gana daudz skaistu un neaizmirstamu lomu. Manī vairs nav atkarības no aktiera profesijas.
Un tomēr, vai tev ir kāda sapņu loma, kuru kādreiz vēl gribētu nospēlēt?
Vienmēr esmu ilgojusies pēc Blānšas “Ilgu tramvajā”, tomēr, jo vairāk praktizēju apzinātību, jo mazāk mani vilina visas iespējamās teātra drāmas. Esmu no tām aktrisēm, kas lomas ielaiž ļoti dziļi sevī, un tīri cilvēciski tas nav viegli. Mani šobrīd vairāk interesē biznesa skatuve. Bez tam es spēlēju Katrīnu I projektā “Vidzemniece ar ķeizarienes kroni” Ziemeru muižas teātrī Alūksnes pusē pie režisores Ditas Balčus, un vasarā šo izrādi noteikti atsāksim izrādīt skatītājiem.
Parasti skatītājiem par aktieru darbu paliek iespaids, ka izrādēs uz skatuves viņiem viss izdodas, kā iecerēts. Vai atceries savā aktrises karjerā kādu kuriozu, neizdošanos, ko zālē sēdošie, iespējams, nepamanīja, bet pašai sirds salēcās?
Savās aktrises gaitās daudzkārt esmu saskārusies ar situācijām, kuras es nesauktu par kurioziem, drīzāk traģikomiskiem brīžiem. Reiz tā gadījās Jaunā Rīgas teātra izrādē “Marķīze de Sada” saspēlē ar Elitu Kļaviņu, kad apmēram minūti uz skatuves valdītu kapa klusums, ja fonā neskanētu mūzika. Tajā brīdī mana sirds tiešām pamira, jo nesapratu, kā izspēlēt ainu līdz galam. Tas ir nerakstīts likums, ka aktierim jāzina arī partnera teksts, lai aizrunātu melnos caurumus, ja nu pretspēlētājam tādi rastos, un tā nereti arī notiek. Jo īpaši, kad izrāde vēl nav iespēlēta un aktieri ir tikko apguvuši tekstu. Tā minūte klusuma šķita vismaz desmit minūšu gara, jo laiks uz skatuves ļoti izstiepjas. Joprojām ar uztrenētu ausi kā skatītāja savu kolēģu izrādēs kļūdas šad tad pamanu, bet, protams, skatītājiem par tām nav jāzina.
Agrāk aktieriem palīdzēja suflieri.
Tagad jau sen vairs tā nav – tā ir pagātne. Suflieri piedalās tikai izrāžu mēģinājumos, kas reizēm ilgst vairāk, citreiz mazāk, bet apmēram divus mēnešus. Dailes teātrī mums bija ļoti laba sufliere, bet es vienalga uz viņu nepaļāvos. Aktieri bieži vien tekstā samaina vārdus, pielāgojot tos sava tēla izteiksmes veidam, un pat vistalantīgākais suflieris nespēj visām izmaiņām izsekot līdzi. Ļoti svarīgs ir galavārds, un, ja partneris sāk pārāk improvizēt, var iebraukt pamatīgās auzās. Parasti seriālos, kur dialogu autors varoņu domu gājienu ir uzrakstījis uz vairākām lapām, ar partneriem sarunājam paši savus galavārdus.
Daudzas manas personīgās dzīves atmiņas ir izdzēsušās, jo nācies iegaumēt lielu teksta apjomu.
Aktierim ir jāsaprot, ko viņš tajā brīdī uz skatuves domā, jūt un piedzīvo. Jāfiksē stāvoklis, konteksts, kurā viņš runā, – tad ir vieglāk iemācīties tekstu. Mehāniska teksta iekalšana ir pamatskolnieku, ne aktieru līmenis.
Pandēmija mums visiem lika pārvērtēt savu dzīvi, uzvedības modeļus, vērtības. Kā tu pārvarēji šo laiku, un kādas atziņas guvi savai pašizaugsmei?
Šajā laikā gūtās atziņas ir ļoti būtiskas. Viena no tām, ka visātrākā izaugsme notiek tieši ierobežojumu dēļ. Kā uzņēmēja sapratu – tieši krīzes brīžos spēju ļoti labi sagrupēties un pacelt uzņēmumu jaunā līmenī. Kā aktrise – ka ar saviem lasījumiem, meditācijām un “live” sarunām varu sasniegt milzīgu auditoriju.
Pateicoties šim laikam, tapa arī mana grāmata, par ko esmu ļoti laimīga.
Es vienmēr esmu bijusi liela vienpate, un mājsēdes režīms mani ļoti apmierināja, lai gan tāpēc es arī strādāju daudz vairāk nekā iepriekš. Tiešaistei ir sava specifika un apjomi.
Ir teiciens, ka mēs visi nākam no bērnības un kādā dzīves posmā cenšamies kopēt savus vecākus. Vari padalīties ar jaukākajām atmiņām no tā laika?
Te man atkal jāmin mana grāmata “A – Z”, kuru iesaku izlasīt visiem, kuri vēlas mani iepazīt un izprast labāk. Tajā savus lasītājus vedu sev līdzi no pašas bērnības līdz šim brīdim. Mana mamma Guna nāk no Madonas. Viņa pēc izglītības bija latviešu valodas filoloģe un visu savu dzīvi pavadīja, rakstot grāmatas, recenzijas un skatoties teātra izrādes. Būtu dīvaini, ja tas nebūtu ietekmējis arī mani. Savukārt tētis manī ieaudzināja labas gaumes un stila izjūtu.
Kas tevi rosināja sākt nodarboties ar rotu dizainu? Vai tas ir tava tēva juveliera nopelns?
Noteikti. Mans tētis Antons Zeltiņš ar izcilību beidza Latvijas Mākslas akadēmiju. Un tad, kad mammas dotais virziens dzīvē – teātris – man bija nostaigāts, es droši, apbruņojusies ar zīmēšanas mākslu, devos pretī rotu dizainera izaicinājumam. Tas sakrita ar brīdi, kad Itālijā tika nozagtas visas manas rotaslietas, šo stāstu laikam jau visi zina (smejas). Galvenais iemesls, kāpēc izveidoju savu rotu zīmolu.
Tavi bērni jau ir patstāvīgi. Ko viņi dara un kā atbalsta mammu?
Meita Marija Romija man dāvājusi divus lieliskus mazbērnus – desmitgadīgo Mīliņu un Marku, kuram ir pusotrs gads. Viņa pēc savām psiholoģijas studijām vēl studē koučingu un ļoti aktīvi strādā kā digitālā satura veidotāja “Instagram”, kur viņai ir astoņpadsmitarpus tūkstoši sekotāju.
Es ar meitu ļoti lepojos. Viņai padodas it viss, kam vien ķeras klāt.
Mans deviņpadsmitgadīgais dēls Robijs ir otrā kursa students Augstākajā ekonomikas skolā Maskavā un nopietni studē ekonomiku, finanses un investīciju tirgus.
Latvija ir maza, un tomēr ir vēl viena Agnese Zeltiņa, kas saistīta ar aktiermākslu – kino fotogrāfe. Vai zināji par viņu, varbūt pat esat tikušās?
Jā, protams, zinu un esam arī tikušās.
Kā nosvinēji skaisto dzīves jubileju?
To nosvinēju “OratoriO” kopā ar man vissvarīgākajiem cilvēkiem – ģimeni, draugiem, kursabiedriem, paziņām un klientiem. BEZGALĪBAS zīmē, kas uztetovēta arī man uz apakšdelma. Bija sanākuši ap astoņdesmit viesu. Ja kāds nezina, “OratoriO” ir mūzikas un drāmas telpa, kuru radījuši aktrise un režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis. Tā ir mājvieta mākslai – koncertiem, izrādēm, performancēm greznā atmosfērā.
Ko plāno darīt, kur būt nākamajā pusgadsimtā?
Mīlēt, strādāt, ceļot un baudīt dzīvi. Martā došos uz Šrilanku. Tikko pavadīju nedēļu Itālijā – Milānā, Sāalerno, Neapolē un Romā.
Kāda, tavuprāt, būs pasaule pēc divdesmit trīsdesmit gadiem, ņemot vērā straujās klimata pārmaiņas un tehnoloģiju attīstību? Vai mākslīgais intelekts triumfēs pār grēcīgo cilvēku?
Pasaule jau pēdējos desmit gados ir attīstījusies tādā ātrumā, ka viennozīmīgi ir skaidrs – mākslīgais intelekts triumfēs. Tomēr ceru, ka cilvēki vēl joprojām mīlēs, ilgosies viens pēc otra un cilvēciskajai saskarsmei vienalga būs milzīga nozīme.
Ja tu noķertu zelta zivtiņu, kādas būtu tavas trīs vēlēšanās?
Pirmā vēlēšanās būtu veselība – garīgā un fiziskā. No tā sākas pilnīgi viss. Otrā – redzēt savus mazbērnus un mazmazbērnus pieaugam, atrodam savu ceļu dzīvē un svinēt viņu uzvaras. Trešā – mīlēt un būt mīlētai un nekad neapstāties savā garīgajā izaugsmē.
Pieturzīmes!
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Kaislība, godīgums, enerģija.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez labas itāļu kafijas, airpodiem (viedierīcēm) un smiekliem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Man izdevies radīt zīmolu, par kuru zina ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās.
Labākā izklaide?
“Netflix” un ēdiena gatavošana.
