“Man vienmēr bijusi interese par teātri un droši vien vienmēr bijusi arī neapzināta vēlme to pamēģināt. Slepenībā esmu cerējusi, ka kāds režisors pamanīs un piespēlēs lomiņu.” Pērn Agnese izmēģināja aktierspēles jomu Guntara Rača un Ulda Marhilēviča radītajā mūziklā “Pārdotie smiekli”. Savukārt “Skroderdienu” režisors Zigurds Neimanis, izrādās, bija Agnesi pamanījis jau sen, un iedomājies, ka tieši viņa varētu būt piemērota Zāras lomai. 1
“Jūtos priecīga un pagodināta, ka man ir iespēja piedalīties tik jaukā projektā. Centīšos, kā varēšu. Teātrī aura ir savādāka nekā koncertos. Tev ir jārīkojas pēc gatava scenārija, bet jāprot katru reizi no jauna to iedzīvināt, un ik brīdi jābūt gatavam uz improvizāciju. Galvenais ir saprast katra tēla svarīgākās nianses, uzķert viņa sajūtu, un tad jau nav nemaz tik grūti. Mēs visi taču esam cilvēki, bet globālas lietas – mīlestība, sāpes, pārdzīvojumi – mums visiem ir vienādas. Mēs raudam un smejamies vienādi. Mēģināšu savu Zāru veidot pēc iespējas patiesāk, ceru, izdosies.”
Agneses Zāra gan būšot visai līdzīga pašai dziedātājai. “Man šķiet, viņa ir krāsaina un interesanta meitene, kura ļoti labi apzinās, ka ir foršs skuķis, turklāt labi prot savu šūšanas amatu. Varbūt viņa, tāpat kā es, ir mazliet naiva. Atliek Jozefam parādīties, kad viņa kļūst par tādu izkusušu saulīti. Bet viņa prot arī parādīt nadziņus. Šī noteikti ir loma, kas jāmācas skaļā balsī, jo ļoti svarīga ir izruna. Ar velāro “r” jau cīnījos šovā, dziedot Edītes Pjafas dziesmu, negāja viegli. Savā ziņā laba prakse manās studijās audiologopēdijā, kur mācos par visu, kas saistīts ar runu, valodu un skaņu, izrunu un vokalizāciju.”
Dziedātāja atzīst, pret lomu izturas ar milzu atbildības sajūtu. “Režisoram jau teicu, ka man ir vienkārši bail. Iet uz skatuves, dziedāt to, ko pats esi radījis, ir salīdzinoši vienkārši, bet runāt cita tekstu, cita domu – kājas un rokas aukstas. “Skroderdienas Silmačos” ir izrāde, kuru cilvēki Latvijā zina no galvas, tāpēc jāsagatavojas pamatīgi. Man gan tuvāka vienmēr bijusi Blaumaņa Raudupiete – tas ir stāsts, kam nav laikmeta noilguma. Blaumanis rakstīja iespaidīgus likteņstāstus. Skroderdienās viņam ir izdevies tik vienkārši parādīt sarežģītus dzīves pinumus – tur ir gan mīlas trīsstūris, gan nelaimīga mīla, gan cīņa par savu laimi visiem līdzekļiem. Skroderdienu burvība – tos var iestudēt atkal un atkal, un katrs iestudējums ļauj šos stāstus izspēlēt savādāk. Mums ir sapulcināta trupa ar ļoti svaigu redzējumu, arī režisors izrādē ielicis savu interpretāciju, bet man ir ļoti interesanti sajust to seno laiku garšu, kad latvieši tiešām gāja, svinēja Jāņus, un tradīcijas bija dzīvākas par dzīvām. Tajās ir kaut kas ļoti maģisks.”
