Maija Kovaļevska: Vienmēr biju mazliet kā Tatjana 0
No 8. Līdz 18. jūnijam Latvijas Nacionālajā operā (LNO) jau divdesmito reizi notikos Rīgas Operas festivāls. 9. jūnijā Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” izrādē Tatjanas lomu atveidos Maija Kovaļevska, kuru Tatjanas tēlā līdz šim Latvijā esam dzirdējuši iepriekšējās sezonas atklāšanas koncertā izpildām slaveno vēstules ainu, bet visā uzvedumā – vienīgi Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas opermūzikas svētkos.
Maija, sakiet, lūdzu, kādas sajūtas jūsos izraisa Tatjanas tēls?
Sapņu loma kā daudziem soprāniem. Romantiska. Izstāstot Tatjanas stāstu, var izdzīvot mīlestību, kaisli, turklāt beigās viņa nemirst kā lielākoties citas manas varones (pasmaida). Esmu dziedājusi Tatjanu daudzos interesantos iestudējumos, gan klasiskos, gan modernos, un man ļoti interesē režisores Rēzijas Kalniņas skatījums un diriģenta Aināra Rubiķa lasījums.
Jā, mana balss šobrīd vairāk kļūst liriski dramatiska, tāpēc nāk arī citas lomas, bet milzīgs prieks atkal atgriezties Tatjanas tēlā. Tā bijusi mana sapņu loma, viena no mīļākajām. Ja kādreiz mazliet man pietrūka operas beigām – tai otrai, Tatjanai Greminai – tagad balss būs pašā laikā. Sanāks lielisks kontrasts starp jauno meiteni Tatjanu operas sākumā un nobriedušo kņazieni Greminu finālā.
Vai operdziedātājas karjeras dēļ dzīvē nācies no kaut kā atteikties?
Es tā neteiktu. Man kopš jaunības paticis mācīties, īpaši neinteresēja ballītes, vienmēr biju mazliet kā Tatjana (pasmaida) – grāmatas, nopietnība. Varēju ilgi un dikti lasīt, biju mazliet savādāka nekā citas meitenes…
Pilno interviju ar Maiju Kovaļevsku, kurā viņa stāsta par savu sapņu lomu un pašreizējiem pieturas punktiem dzīvē, lasiet 6. jūnija “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
