“Vienmēr baidos no pacientiem reibumā”. Saruna ar Robertu Federu, kurš atgriezies Latvijā 1
Ārsts Roberts Feders kopā ar ģimeni pēc astoņiem darba gadiem Vācu sirds centrā, lielākajā Berlīnes ārstniecības iestādē Vivantes klīnikā un Berlīnes universitātes Šaritē klīnikā ir atgriezies Latvijā, lai no septembra sāktu savu kardiologa un internista privātpraksi Rīgā.
Tiesa gan – ar Vāciju savas darba saites viņš nav sarāvis pilnībā, bet Roberts ir apņēmības pilns visas iegūtās zināšanas ieguldīt arī savas valsts cilvēkos.
Jūs esat strādājis labi atalgotās prestižās darbavietās, bet kāpēc tomēr atgriezāties dzimtenē, kur veselības aprūpe ir viena no sliktāk finansētajām Eiropā?
R. Feders: Tā pa īstam jau nekad neesmu aizbraucis projām no Latvijas. Biju nolēmis pabeigt Vācijā sešu gadu rezidentūru kardioloģijā un internajā medicīnā un atgriezties, nevis palikt tur, lai strādātu. Bet dzīve izdarīja savas korekcijas – apprecējos, piedzima bērni, un plāns vairs nebija tik vienkārši īstenojams, kā biju iecerējis.
Vēl jau neesmu pilnībā šeit, jo kādu laiku turpināšu mazliet strādāt arī Vācijā. Tikko atgriezos no divu nedēļu darba šīs valsts klīnikās. Tur ir liels darbaspēka trūkums, tāpēc ir diezgan plašs darba piedāvājums. Mani Vācijā iegūtie izglītības dokumenti dod tiesības strādāt ne tikai šajā valstī, bet arī Austrijā. Ja es papūlētos un samaksātu 2000 eiro par darba tiesībām Šveicē, tad varētu strādāt arī tur. Faktiski darbu var atrast piecās minūtēs, e-pasti ar piedāvājumiem man tiek sūtīti katru dienu. Iespējas ir ļoti lielas, un varu izvēlēties ārstniecības iestādi, kur pāris nedēļas pastrādāt, tādējādi pats saplānojot savu darba laiku.
Rīgā 9. septembrī atvēršu savu privātpraksi, kur strādāšu par kardiologu un internistu, bet mana sieva Linda – par uztura speciālisti.
Kāpēc jūs nolēmāt praktizēt privāti, tērēt lielu naudu iekārtām, mēbelēm, ja mums ir labi apmaksāta kardioloģija valstiskā līmenī un kardiologi ir ļoti nepieciešami?
Es gribu attīstīt ambulatoro lauku, kas ir svarīgākais medicīnas sistēmā. Daudziem cilvēkiem taču nav sava kardiologa, tāda, kas strādā pilnu darba dienu, nevis pāris stundas dienā vai nedēļā, un kurš nepieciešamības gadījumā ir ērti sasniedzams.
Vācijā ambulatorā ārstēšana ir ļoti attīstīta – Berlīnē katrā dzīvojamo māju kvartālā atrodas kāda ārsta privātprakse. Tur notiek galvenā ārstēšana, lai novērstu to, ka cilvēki ielaiž slimības un nonāk klīnikās.
Ārpus Berlīnes nelielajās pilsētās ārsts savu privātpraksi var izveidot viens divi, jo speciālistu ļoti trūkst. Vācijā pacients nezina, ko nozīmē maksāt ārstam naudu, jo visiem ir valsts veselības apdrošināšana. Latvijā man nav tādas ekstras, un savā privātpraksē es nevaru pildīt valsts pasūtījumu, ārstējot pacientus zem medicīnas pakalpojuma pašizmaksas. Tiklīdz sāc nodarboties ar uzņēmējdarbību, nekas nav par velti. Piemēram, viens ar mūsdienu iespējām apveltīts ehokardiogrāfs maksā 90–100 tūkstošus eiro. Diemžēl tā ir tā sāpīgā realitāte, ka tas ir jāatpelna, ārstējot pacientus. Ja kardiologs vēlas atvērt savu privātpraksi, piemēram, Berlīnē (ārpus lielpilsētām to var izdarīt arī lētāk), tas maksā miljonu eiro. Internistiem šīs prakses vietas ir daudz lētākās. No šīs naudas summas būtiska daļa tiek novirzīta slimokasu apvienībai.
Vai tas ir tik dārgi tāpēc, ka praksi nopērk ar visiem pacientiem?
Tiek slēgts līgums ar slimokasu apvienību, un visi pacienti pāriet no ārsta, kas praksi pārdevis, pie tā, kas to nopircis. Pastāv, protams, iespēja arī dibināt pavisam jaunu praksi, bet šo iespēju arī nosaka slimokasu apvienība. Tas atkarīgs no tā, vai attiecīgajā pilsētas rajonā vai kopumā pilsētā tas vispār ir atļauts. Kardioloģijā Berlīnē šādas iespējas gandrīz nav.
Strādājošie veselības aprūpei maksā aptuveni septiņus procentus no algas katru mēnesi un tikpat arī darba devējs. Ja tiek nopelnīta, piemēram, minimālā alga 1000 eiro, tad medicīnai ir jāatvēl 140 eiro ik mēnesi. Lielāko algu saņēmējiem tie ir vairāki simti eiro, kas tiek novirzīti veselības aprūpei. Latvijā šīs naudas summas ir krietni mazākas, un valsts līdz ar to ir pateikusi, ka medicīna neko nemaksā. Bet līdztekus pastāv jautājums, vai visa medicīnas kapacitāte tiek izmantota optimāli, vai mums ir nepieciešams viss, kas ir sapirkts.
Valsts kontroles revidenti ir aizrādījuši, ka mūsu valstī atsevišķās pacientiem ļoti nepieciešamās medicīnas specialitātēs rezidentūra ir pārāk ilga. Ja ārsti varētu darba tirgū nokļūt ātrāk, samazinātos viņu deficīts. Vai šāda pieeja ir atbalstāma?
Rezidentūrā par kardiologu mācījos sešus gadus. Latvijā tajā gadā, kad es devos uz Vāciju, rezidentūra kardioloģijā ilga četrus gadus. Daudzus gadus Vācijā netika atzīti Latvijas rezidenti kardioloģijā, jo tur uzskatīja, ka četros gados nevar kļūt par šo speciālistu. Patlaban šī apmācība ir paildzināta līdz pieciem gadiem. Diemžēl rezidentūra Latvijā nav intensīva. Strādājot vienā darbavietā, rezidents nezina, ko nozīmē piecdesmit sešdesmit stundu darba nedēļa. To viņš uzzina, tikai strādājot trīs četrās darbavietās, kas, manuprāt, nav pieļaujams.
Jūs esat sacījis, ka klīnikas Vācijā ir atkarīgas tikai no rezidentiem, ka tās esot liels haizivju dīķis. Kā jūs spējāt izdzīvot starp tām haizivīm?
Tu esi jauns ārsts no citas valsts, it kā sīkums, bet tomēr tam pievērš uzmanību. Vienmēr esmu bijis ļoti ambiciozs, pastāvējis gan par Latviju, gan par savu izglītību. Rezidentūru pabeidzu sešos gados, kas lielai daļai vāciešu neizdodas. Vairākums manu kolēģu ir gados vecāki. Man ir 32 gadi, bet kolēģis, kuram ir 37 gadi, rezidentūru pabeigs tikai pēc diviem gadiem. Skaidrs, ka viņam tas nav patīkami.
No pirmās darba dienas Vācijā man bija milzīga atbildība, un tas no manis prasīja lielu stresu. Bet tajā pašā laikā man vienmēr bija virsārsts, kuram teorētiski var piezvanīt, lai pavaicātu padomu, bet par visu, ko izlēmu pats, biju atbildīgs. Jāteic, ka lielākoties jau nav laika zvanīt.
Ar klīniku slēdzu nevis rezidenta, bet gan ārsta līgumu, kas ir pavisam kas cits nekā Latvijā, kad rezidents slēdz līgumu ar universitāti un par viņu atbild kāds no pieredzējušiem kolēģiem. Man iedeva grāmatu ar aprakstītiem pienākumiem, kas man rezidentūras laikā ir jāizdara. Viens ārsts to izdara piecos gados, cits sešos, vēl kāds cits desmit un pat piecpadsmit gados. Pazīstu kādu ārsti, kurai bija 55 gadi, bet viņa rezidentūru vēl nebija pabeigusi.
Kad Vācijā pabeidz rezidentūru, ārsts tūdaļ var atvērt savu privātpraksi, jo viņš ir ieguvis pietiekami daudz zināšanu un praktiskā darba pieredzes. Bet, vai tas būtu labi, ja šāda iespēja tiktu dota jau pēc diviem vai trim gadiem? Es negribu apgalvot, ka Vācijā rezidentūra ir bez problēmām – tur ir gan plusi, gan mīnusi. Bet tas lielais pluss topošajam jaunajam ārstam ir iespēja iegūt pamatīgu pieredzi. Svarīgākais jau nav iemācīties, kā, piemēram, ievietot katetru sašaurinātā sirds asinsvadā, tā ir tehniska lieta, bet daudz svarīgāk ir saprast pacientu kopumā, noteikt viņam pareizo diagnozi un terapiju. Par ārstu tevi nepadara tas, ka tu proti veikt vienu vai otru medicīnisko manipulāciju. Man dažkārt vaicā, vai es operējot. Daudzi domā, ja tu operē, tad tu esi ārsts, bet, ja neoperē, nu ko tad tu dari!
Šaritē klīniku daudzi smagu slimību pacienti uzskatījuši par pēdējo cerību, kad Latvijā vairs nevar palīdzēt. Latvijā ir arī vākti ziedojumi, lai pacienti varētu tikt ārstēties uz Šaritē klīniku. Bet vai tā cerība nereti nav iluzora?
Ar pārliecību varu apgalvot, ka Šaritē klīnikas mediķiem ir ļoti liela pieredze un viņiem pilnībā var uzticēties. Bet cits stāsts ir par to, kurā brīdī pacients ierodas šajā klīnikā. Parasti viņa veselības stāvoklis ir ļoti smags, pat tik smags, ka viņš var nomirt pa ceļam uz klīniku.
Cilvēkam dod cerību, ka viņš varētu nodzīvot vēl sešus mēnešus, un viņam viens mēnesis virs šiem prognozētajiem sešiem mēnešiem ir daudz. Mums šķiet, kāpēc būtu jāmaksā simts tūkstoši eiro par vienu mēnesi ilgākai dzīvei, bet tā ir slimā cilvēka atlikusī dzīve.
Liekot roku uz sirds, es varu apgalvot, ka neviens ārsts Šaritē klīnikā nav teicis, ka viņš var izārstēt smagu saslimšanu. Redz, mēs samaksājām lielu naudas summu, bet pacients nomira! Tā nevajadzētu domāt. Vācijā ir plašākas mūsdienu medicīnas ārstēšanas iespējas nekā Latvijā, tās maksā ļoti dārgi, bet smagi slimam pacientam tā ir pēdējā iespēja paildzināt kaut nedaudz savu dzīvi.
Ir pacienti, kuri, iebraucot klīnikā, nomirst pat vēl nesaņemdami ārstēšanu. Ap septiņdesmit procentiem slimnieku, kas Šaritē klīnikā saņem ārstēšanu, aiziet mūžībā viena divu gadu laikā pēc ārstēšanas.
Cits jautājums, uz kuru vajadzētu rast atbildi pirms ziedojumu vākšanas, ir: kādam nolūkam mēs to naudu vācam un vai medicīnas klīnikai, kur slimnieks tiks sūtīts, ir attiecīgā pieredze, lai ārstētu konkrēto slimnieku? Būtu jāzina arī tas, vai šo ārstēšanu tiešām neveic Latvijā. Būtu jāfiltrē, vai konkrētajam pacientam ir vai nav jāvāc nauda, vai sabiedrība netiek muļķota ar kaut kādu medicīnisko manipulāciju, kuru kāds veic. Tiesa, ir pietiekami daudz medicīnas centru, kuros dara ļoti smalkas lietas simts reizes gadā, kamēr Latvijā varbūt pāris reizes vairākos gados.
Ir bijis ne mazums gadījumu, kad slimnieku atved uz Šaritē klīniku trīs četrus gadus par vēlu. Ja būtu atvests laikus, viņa ārstēšana būtu daudz sekmīgāka. Ir bijuši pacienti, un par to esmu pārliecinājies personīgi, kuri Latvijā ir ārstēti nepareizi, kuru ārstēšanā bijušas pieļautas diagnostiskas kļūdas. Te nav runa par pieejamo medicīnisko aparatūru, ārstiem, kuriem piešķirti tituli, bet gan klīnisko pieredzi. Doktori, profesori… tie ir akadēmiski tituli, kuri nepadara ārstu gudrāku. Esmu simtprocentīgs klīniskais ārsts, kurš vēlas ārstēt cilvēkus, bet ir personas, kuras izvēlas akadēmisko medicīnu. Tēlaini runājot, tie ir bumbieri un āboli.
Jūs taču neesat Dievs un droši vien pieļaujat savā darbā arī kādu kļūdu. Kas vērtē jūsu profesionālās spējas? Kā pacientam zināt, ka, lūk, kardiologam Federam var pilnībā uzticēties?
Man nav atbildes. Ja man pašam būtu kādas veselības problēmas un būtu jādodas pie neirologa vai cita speciālista, es arī nezinātu, kuram uzticēties.
Man kardiologa un internista sertifikāts ir piešķirts uz mūžu, bet darba devējs ik pēc pieciem gadiem var pieprasīt man apliecinājumu par apmeklētajiem kursiem, konferencēm, kongresiem pēdējo piecu gadu laikā. Man ir noteikts punktu skaits, kas šajā laikā ir jāsavāc. Ja pasaku, ka neesmu to izdarījis, tad šo procesu man var pagarināt vēl uz diviem gadiem, bet vairāk gan ne.
Nav jau tā, ka ārsti Vācijā iztiek bez kļūdām. Varu jums izstāstīt gadījumu, kad ārstam visa dzīve tika sabojāta viņa paviršās attieksmes dēļ. Jauns puisis, kuram tirpa rokas, vērsās vienā slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tad citā un nekur netika ņemts par pilnu. Bet, kad iegriezās trešajā uzņemšanas nodaļā, kas atradās Šaritē klīnikā, lai tur saņemtu neirologa konsultāciju, ārsts sacīja, ka viņam neesot neiroloģiska saslimšana, un aizsūtīja puisi mājās. Viņam kļuva slikti, trūka elpas, un viņš palūdza kaimiņu izsaukt ārstu. Kad atbrauca ātrā palīdzība, puisis jau bija bezsamaņā, viņu stundu reanimēja, diemžēl bezcerīgi – 22 gadus vecais puisis aizgāja mūžībā. Viņa vecāki iesūdzēja ārstu tiesā. Viņam ar tiesas spriedumu tika anulēts sertifikāts un piespriests samaksāt ļoti lielu naudas sodu. Ārsts nepamanīja, ka pacientam bija ļoti smags miokardīts. Neirologa kļūda bija tā, ka ārsts neiedomājās ļaunāko scenāriju, to, ka pacientam, iespējams, ir ļoti smaga kardioloģiska saslimšana, un nenosūtīja pacientu pie cita speciālista. Ja viņš būtu paņēmis asins analīzes, izmērījis asinsspiedienu vai sirds frekvenci, tad droši vien kaut kas no visa tā viņu būtu uzvedinājis uz domu, ka šim jaunajam puisim varētu būt smags sirds iekaisums. Ārstiem tomēr ir jābūt bailēm, un sodam par paviršu attieksmi ir jābūt tik spēcīgam, ka pret to rodas respekts. Tiesa, Vācijā ārstiem par pieļautajām profesionālajām kļūdām, šķiet, cietumsods gan nedraud, kā tas noteikts Latvijas Krimināllikumā.
No ārsta vienmēr pieprasa simtprocentīgi kvalitatīvu darbu. Bet kļūdas gadās, taču mediķi par tām izvairās runāt. Ārstu publika nav gatava šai tēmai. Paldies Dievam, man no tām ir izdevies izvairīties. Droši vien tādēļ, ka mans skolotājs internajā medicīnā iemācīja vienmēr domāt visļaunāko, kas varētu notikt ar slimnieku. Daudziem ārstiem piemīt nevēlama īpašība domāt nevis par iespējamo sliktāko scenāriju, bet gan spriest virspusēji: ai, nu gan jau būs labi!
Man vienmēr bijis bail no pacientiem alkohola reibumā, jo viņi notrulina ārsta uzmanību. Tāpēc viņiem pievēršu lielu uzmanības, lai nepieņemtu nepareizu lēmumu, piemēram, kad viņš vemj, neredzēt, ka piedzērušais ir nogāzies un salauzis sprandu…
Kardiologi laikam visvairāk izjūt to, ka cilvēki dzīvo ilgāk un vecākā gadagājuma pacientu kļūst arvien vairāk.
Jaunākais sirds infarkta slimnieks, ko esmu ārstējis, bija 21 gadu vecs. Jaunākais pacients, kuram ārstēju sirds ritma traucējumus, bija četrpadsmitgadīgs. Vairs nav tā kā agrāk, kad kardiologiem lielākoties bija darīšana ar cienījama vecuma ļaudīm.
Arī mana sieva ir specializējusies kardioloģisko pacientu ārstēšanā – viņa strādāja kardioķirurģijas klīnikā un konsultēja pacientus par uztura jautājumiem. Cilvēkiem patīk kaut kādi māņi un mistika – ja ēdīs čia sēklas, dzers strukturētu ūdeni, veselība noteikti uzlabosies. Bet sportot un ēst veselīgu uzturu, tur vajag zināmu piepūli.
Vajag kādu, kas pacientu ieliek rāmjos un kam viņš noticētu, ka savi paradumi ir jāmaina. Speciālists aicina sākt ar mazām lietiņām, nelieliem ķieģelīšiem. Piemēram, atteikties no saldinātiem dzērieniem un to vietā dzert tikai ūdeni.
Jūs tikko esat izveidojis savu uzņēmējdarbību. Ar kādām grūtībām jums bija jāsaskaras, lai to izdarītu?
Man kā pašnodarbinātajam dažreiz piezogas sajūta, ka nevajadzēja vispār uzsākt šo procesu, jo Latvijā tas ir pārāk sarežģīts. Šķiet, ka viss tiek slāpēts, lai cilvēkiem nebūtu vēlmes darboties. Prakses veidošana pats par sevi ir risks, bet, neraugoties uz to, valsts apber tevi ar tādām problēmām, ka gribas visam atmest ar roku. Man šķiet, ka VID varētu atrisināt ne vienu vien lietu, ja vien to vēlētos. Piemēram, mainīt attieksmi pret mazajiem vai jaunajiem uzņēmumiem, spiežot tos pie zemes līdz pēdējam – par vismazāko neuzmanības pārkāpumu tūdaļ seko brīdinājuma vēstule no VID.
Kāpēc nevarētu būt tā, ka jaunajam uzņēmumam pirmos divus gadus vispār nebūtu jāmaksā nodokļi vai tiktu piešķirti šajā ziņā kādi jūtami atvieglojumi? Es vēl neesmu sācis pelnīt savā praksē, kad man jau prasa maksāt valstij, pirms esmu kaut ko nopelnījis. Lai darba devējs savam darbiniekam samaksātu tūkstoš eiro lielu algu, viņam tas izmaksā 1800 eiro. Nav noslēpums, ka Vācijā ārstiem ir krietni lielākas algas nekā Latvijā, un naudu esmu iekrājis, bet daudziem Latvijā nav šādu iekrājumu. Tā ir politiska izšķiršanās, vai pāris gadus noriskēt un panākt pretim tam jaunajam uzņēmējam ar kaut ko supervienkāršu. Piemēram, no visiem, kas nopelna no 50 līdz 100 tūkstošiem eiro gadā, pirmos divus gadus neprasīt maksāt nodokļus. Es neesmu ekonomists, man nav sīku aprēķinu, bet es vēlos, lai nelielo uzņēmēju žņaugšana no valsts puses mazinātos.
Es neatgriezos Latvijā ar domu, ka nu gan es te visus pamācīšu! Vēlos pacientiem sniegt maksimāli labāko ārstēšanu. Protams, būs diskusijas ar kolēģiem, no tā nevar izvairīties. Bet Latvija nevar atļauties šobrīd atraidīt savus tautiešus, kas atgriežas no citām valstīm, jo tas brīdis ir pienācis – vai nu tagad, vai nekad! Nevar atļauties ar nesakārtotām ikdienišķām lietām, nepatīkamiem komentāriem un birokrātiju. Par to būtu ļoti jādomā.
