Vienmēr ar gaišumu sirdī. Saruna ar aktrisi Ievu Florenci 0
Jau pavisam drīz, 21. maijā, TV3 ekrānos varēsim vērot seriāla “Viņas melo labāk” trešo sezonu, kurā Dinas lomā atkal iejutīsies simpātiskā Dailes teātra aktrise Ieva Florence. No skata trauslā meitene jau pierādījusi savu krampi izaicinājuma šovā “Kurš kuru”, radot pat mazvērtības kompleksus savam pretiniekam vīrietim. Arī teātrī nākamajā sezonā viņu gaida jauni izaicinājumi.
Tu esi dzimusi brīvā Latvijā un par padomju laikiem vari spriest tikai pēc nostāstiem un vēsturiskām liecībām. Kāda ir sajūta, dzīvojot bez tā laika uzslāņojumiem apziņā?
Tā ir savāda sajūta, jo maniem draugiem, kuri ir piecus sešus gadus vecāki, ir pavisam citādas bērnības atmiņas. Kad viņi stāsta par šo laiku, es it kā varu iejusties tajā, bet ne līdz galam. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mani vasarās sūtīja uz laukiem Jaunlutriņos meža ielokā, un tur nebija visa tā, kas pilsētā, jo tuvākās kaimiņmājas atradās piecu līdz desmit kilometru attālumā. Atceros, omei uz mājām veda maizi, un to nevarēja dabūt, kad ienāk prātā. Piemēram, dzēriens “Fanta” bija pieejams reizi mēnesī, tādēļ sasaldējām to saldētavā un karstajā laikā pa gabaliņam nosūkājām. Tikt pie košļenēm arī bija vesels notikums, kad ome vai omes māsa aizbrauca uz Saldu vai Gaiķiem – tuvāko vietu, kur tās varēja dabūt. Protams, tāds trūkums ir vien sīkums salīdzinājumā ar mammas un draugu stāstīto.
Kurā brīdī prātā ienāca doma, ka gribi būt aktrise?
Skolā mazākajās klasēs mums vasarā uzdeva izlasīt vairākas grāmatas. Reiz pieneņu ziedēšanas laikā sēdēju ar Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” rokās un pirms lasīšanas domāju, kas es dzīvē būšu. Mana vecākā pusmāsa jau bija paziņojusi, ka būs ārste un es sekošot viņas pēdās, tādēļ man gribējās izdomāt kaut ko citu un iešāvās prātā – aktrise. Pusmāsa mērķtiecīgi piepildīja savu sapni (viņa ir ārste), bet es sapratu, ka par ārsti laikam nekļūšu. Kaut gan fizika, ķīmija un matemātika man skolā gluži labi gāja pie sirds, taču nepadevās tā, kā gribēju.
Man patika visu kaut ko izdomāt, radīt, dziedāt, dejot, tādēļ bērnudārza audzinātāja dažkārt aizrādīja, lai ļauju vairāk izpausties citiem bērniem.
Vēlāk skolas gados, gulēt ejot, uz maiņām klausījos tikai divas kasetes – Fredi un Ufo, kuri nemitīgi jokojās, vai Britniju Spīrsu. Pēc 12. klases gribēju kļūt par diplomāti, taču neiestājos un nolēmu paņemt no studijām brīvu gadu, izmēģinot iespējami vairāk darbu. Šajā laikā paspēju pastrādāt Rīgas Zooloģiskajā dārzā, “Narvesen” kioskā, par kuratoru, animatoru un gidu “Ādažu čipsu” ražotnē. Kultūras akadēmijā aktieros iestājos, pateicoties aktrisei Indrai Briķei, pie kuras darbojos teātra pulciņā. Viņa mani atvēra, un es saslimu ar teātri.
Mācoties Kultūras akadēmijā, jaunie aktieri parasti tiek izmēģināti uz lielās skatuves. Kāda bija tava pirmā loma?
2014. gadā pirmā kursa beigās sākās mēģinājumi Dailes teātrī, un jau otrajā kursā es spēlēju izrādē “Pīters Pens” veselas trīs lomas: Tīģerliliju – indiāņu meiteni, kas izglāba Pīteru Penu, kalponīti un mazo Vendiju, pirms viņa bija pieaugusi. Šī izrāde man ir ārkārtīgi mīļa, un nekad neaizmirsīšu pirmos iespaidus par lielo skatuvi.
Man bija grūti pārvaldīt savu balsi, jo vēl pirmizrādes priekšvakarā režisore Laura Groza – Ķibere teica, ka manis teikto dzird tikai līdz desmitajai rindai.
Ieskatīties skatītāju zālē es iedrošinājos vien kādā trešajā vai ceturtajā izrādē un, kad gāju paklanīties, sapratu, cik tas ir vareni – redzēt lielo skatītāju daudzumu un just spēku, ko viņi visi kopā sniedz.
Ar savu šarmu esi jau paguvusi iemantot popularitāti televīzijas seriālos. Tūlīt TV3 ekrānos atsāks demonstrēt seriālu “Viņas melo labāk”. Kādu lomu tur atveidosi?
Es šajā seriālā spēlēju Dinu – bagāta tēva (Normunds Laizāns) astoņpadsmitgadīgo meitu. Vēl mūsu ģimenē ir mans brālis Reinis (Gints Andžāns), bet par mammu nekas nav zināms. Dinai ir lieli mērķi, viņa grib fotografēt, strādāt dizaina sfērā, taču tēvs to nevēlas, jo redz savu meitu tikai biznesā, un veidojās konflikts starp dažādu paaudžu atšķirīgo domāšanu, kam skatītāji varēja sekot līdz šim. Varu pačukstēt, ka jaunajā seriāla sezonā Dina šo to jau būs sasniegusi un atgriezīsies ģimenē, lai palīdzētu brālim un risinātu konfliktus ar citiem varoņiem.
Kā atšķiras darbs teātrī no darba, filmējoties seriālā?
Es negribu salīdzināt teātri ar kino. Tās ir divas dažādas eksistences. Vien minēšu to, ka dzīvā, atgriezeniskā enerģijas saikne ar skatītājiem iespējama tikai teātrī, kur tā izpaužas dažu sekunžu laikā. Ja uz skatuves tiek pateikts kāds joks vai kas pārdzīvojams, tu uzreiz jūti zāli. Kino, TV kameras priekšā šo skatītāju enerģiju nejūt. Sajūsmu, smieklus, līdzpārdzīvojumu jūtu tad, kad kāds uzraksta vēstuli. Tad varu iedomāties, ko viņš jūt.
Tavā kontā ir ne tikai dalība seriālā “Eņģeļu māja Nr. 9” (LTV1) un “Šķiršanās formula” (TV3), bet arī izaicinājuma šovā “Kurš kuru”, kurā tu vairākas sezonas cīnījies ar komiķi Rihardu Sniegu. Kurš tev šajā šovā bija visgrūtākais uzdevums?
No 24 profesijām, kurās mums nācās darboties, vissmagāk man padevās skursteņslauķa un ugunsdzēsēja darbs, kurā pilnā ekipējumā (ap 20 kg) ar spectērpu, ķiveri un skābekļa baloniem uz muguras vajadzēja skriet pāri grāvjiem, ritināt šļūtenes un līst šaurā šahtā ar uzvilktu gāzmasku, lai glābtu cietušo. Tas bija ļoti smagi. Mājās pārrados kā izspiests citrons, un nākamajā rītā knapi varēju no gultas piecelties, jo sāpēja visas maliņas.
Tev ir interesants uzvārds. Vai zini tā izcelsmi?
Pētot savu dzimtas koku, noskaidroju, ka mans vecvectēvs Florencs nāk no Vācijas. Apprecējis latvieti, sākuši dzimt bērni, un dzimta sakuplojusi. Šis uzvārds saglabājies manai omītei, mammai un mammas māsīcai. Par mammas māsīcas meitām nezinu, bet jutu misiju Florences vārdu nest tālāk.
Pēc vairāku gadu pārdomām tomēr īstenoju uzvārda maiņu, ko nebija nemaz tik viegli izdarīt, jo vajadzēja pierādīt radniecības saites.
Pirms tam man bija uzvārds Sarma, kas arī nav mans īstais uzvārds. Kā to ieguvu, ir garš stāsts, ko vēl paturu noslēpumā. Uzvārda maiņa sakrita ar filmēšanos seriālos, tādēļ sākumā daudzi Florenci pieņēma kā skatuves pseidonīmu. Bet tas ir mans pasē ierakstītais uzvārds, ko ļoti cienu.
Vai Itālijas pilsētā Florencē esi pabijusi?
Jā, biju tur četrpadsmit gadu vecumā, bet noteikti gribu aizbraukt vēlreiz jau ar jauno uzvārdu, jo toreiz mani vairāk interesēja izklaides, nevis pati pilsēta.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez mīlestības un ūdens.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Darbs, daba un domāšana.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Atrašanās procesā, kas iekustina kaut ko jaunu, liek domāt, iedvesmoties un daudz uzzināt.
Labākā izklaide?
Svinēšana visādos veidos – gan vienatnē, gan ar draugiem.
