Vienkāršs lauku puika. Edgara Toča lielie sapņi 0
Ne tikai veiksmīgi papildināja olimpisko medaļnieku Mārtiņu Pļaviņu, bet arī bija viens no labākajiem bloķētājiem – savā pirmajā pilnvērtīgajā sezonā pludmales volejbola Pasaules tūrē Edgars Točs pārsteidza daudzus. Duets ielicis labus pamatus ceļā uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.
“Zināju, ka varu spēlēt tajā līmenī, bet visu laiku mazliet pietrūka. Zāles volejbolu arī sāku spēlēt tikai universitātē, pirms tam domāju, ka būšu basketbolists. Ilgi cīnījos, meklējot īstos pāriniekus. Pagājušajā gadā šķita, ka jāmet plints krūmos, jo laiks skrien, ienākumus sports nedod. Pats trenējos, strādāju līdz pusnaktij, sāc līdzināties zombijam. Tad Mārtiņš pazvanīja un sapratu, ka tā ir pēdējā iespēja, aizgāju no visiem darbiem – biju Mārupes sporta centrā meiteņu komandas treneris un arī “Brazīlijā”. Kontā atlikums nulle. Pirmajā turnīrā Hāgā uzvarējām un tad jau bija vieglāk, vēl divos nākamos izcīnījām medaļas,” veiksmīgo sākumu atminas Edgars Točs.
Bet pagājušā gada rudenī tu ļoti riskēji?
Visu dzīvi uz to gāju. Klasiskajā volejbolā ir sarežģīti – jābūt kā mašīnai vai ar labiem aģentiem. Bija arī tur piedāvājumi iet tālāk, bet kaut kā nerealizējās. Bīčs bija kā vasaras hobijs, kas pamazām pārvērtās par pamatu, gāja augšā un lejā, bet ar Mārtiņu ielikām kā kruīzes kontroles režīmā – ļoti daudzas spēles aizvadījām automātiski. Dari tādas lietas, ko nekad neesi darījis, bet sanāk dabīgi, spēle atbrīvota. Nostrādāja savstarpējā ķīmija, Mārtiņa pieredze. Tas miers uz sezonas beigām gan pazuda, visu laiku jādzīvo divatā,
bet tad padomā – cik cilvēku nestrādā melnos darbus. Tu esi izredzēts, ka ir tāda iespēja.
Konkurence ir nereāla, daudzas federācijas iegulda milzīgu naudu. Patiesībā – vēl joprojām tāda dīvaina sajūta, aicina uz intervijām, bet pirms tam skatījos citu intervijas. Taču es neskatos uz sasniegto, jo tas nobloķē ceļu uz nākotni. Medaļas uzreiz ieliku atvilktnē kastītē, nekur nekarināju. Kausus grūtāk noslēpt, stāv dēla istabā.
Kā skaidro to, ka debijas sezonā biji viens no labākajiem bloķētājiem?
Bija arī sliktās dienas, kad nekas nesanāk. Ir ļoti daudz fiziski spēcīgāki spēlētāji, sociālajos tīklos jau var redzēt – liekas, ka trenējas iznīcinātāji. Taču tas nav būtiskākais, liela loma ir pieredzei – tāpēc jau vēl pēc 40 gadu vecuma spēlē ļoti augstā līmenī. Tur ir domāšana, vīzija, jūti laukumu. Es uzskatu, ka gada laikā vari stipri progresēt vienā aspektā, pārējās minimāli. Man klāt nāca laukuma pārredzēšana – ka izdarīju to, ko gribu, nevis kā sanāk.
Agrāk bija liels fiziskais spēks, bet es nesapratu, ko daru. Mārtiņš man ļoti palīdzēja, pateica, kur bloks un kur jātrāpa. Šis bija pirmais gads, kad sapratu, ko un kāpēc daru. Pirms tam jau tāpat apzinājies, ka pēc treniņa jābrauc uz darbu, nevari sevi nokaut. Tagad lielu uzmanību pievēršu mazajām lietām, aizgāju arī pie psihologa parunāties. Treneris Genādijs Samoilovs ļoti piestrādāja pie tā, lai izpratne par spēli kļūtu lielāka.
Ar kādām emocijām atceries ziemas nometni Ēģiptē? Genādija slodzes bija kaut kas ārkārtējs?
Tie vairāk ir nostāsti. Lai gan Mārtiņš teica, ka agrāk esot bijis traki, tagad trenerim ir mazbērni un viņš saprot, ka vienkārši brutāls režīms nedarbojas. Redz, ka nāk uz treniņu šķidrs, tad iedod brīvdienu. Biju domājis, ka būs trakāk. Tur tāds monotons režīms, kādā brīdī šķiet – gribu mājās, bet atbraucot Mārtiņam teicu – īstenībā velk atkal uz Ēģipti. Mēs tur esam daudz cilvēku un interesanti būt tajā procesā, atceros no klasiskā volejbola – it kā treniņi ir pats trakākais, kas var būt, bet, kad nav, tad kaut kas pietrūkst. Nometnē visi kopā trenējas un ir jautri. Uz Ēģipti pie mums atbrauc arī citu valstu dueti, šoziem interesi pievienoties izrādīja pasaules ranga līderi norvēģi Mols un Serums.
Agrāk spēlējot zāles volejbolu skaitījies profesionālis?
Alga bija kā stipendija, paralēli arī studēju Daugavpils universitātē. Pēc bakalaura iegūšanas iesāku arī maģistra studijas, bet pēc gada atnācu uz Rīgu un tā arī nepabeidzu. Pie Raimonda Vildes “RTU Robežsardzē” jau bija profesionāls režīms, bet tikai vienu sezonu un nogrieza naudu. Sāku strādāt Jaunolainē sākumskolā par sporta skolotāju un arī bērnudārzā. Tajā laikā paralēli bija četri darbi – vēl “Brazīlijā” un volejbola spēlēšana.
Man sajūta, ka sports tev dzīvē nekad nav bijis par daudz.
Nē, mums bērnībā viss bija saistīts ar sportu – futbols, slēpošana, šahs, dambrete, kross. Dzīvojām vecā lauku divstāvu mājā, kur agrāk bija skola, un mūsu dzīvoklis tieši bija izveidots sporta zālē. Smejos, ka visu dzīvi dzīvoju sporta zālē. Virs mums mita direktore, jebkurā brīdī varējām dabūt sporta zāles atslēgas. Viņas vīrs bija mans pirmais volejbola treneris. Nāku no Madonas puses – Mētrienas pagasta. Maziņš miestiņš, pat benzīntanku aizvēra ciet, viens veikals. Vidusskolā gāju Madonā un pārsvarā dzīvoju kopmītnēs, jo, lai gan ir tikai 20 kilometru attālums, autobuss brauca nereāli ilgi – tiešais reiss gāja stundu, otrs apkārt pa visiem miestiem un galā nonāca trīs stundās. Gāju gan uz basketbola, gan volejbola treniņiem, bet basketbols vairāk patika meitenēm, ieliec mierīgi no augšas, iemet trīspunktnieku, o, zvaigzne.
Agrāk tu teju vienmēr turnīros saņēmi prēmijas, kas rakstāmas ar divām nullēm, tagad – ar vismaz trim. Kur naudu liec?
Naudu ieguldu sevī, šķiet, ka tas nāks atpakaļ. Papildus Latvijas Olimpiskās vienības speciālistiem mēģinu atrast treneri, masieri, visādi jaunākie gadžeti – masāžas bumbas, skriešanas apavi, baseins, pareiza ēšana. Vairāk zivi, kvalitatīvāku ēdienu, nevis pelmeņus. Tās visas mazās lietas, kas tevi varbūt padarīs labāku. Sievai kaut ko nopērku, lai neapvainojas (smejas).
Un jauna mašīna?
Braucu ar 13 gadus vecu “Volvo S40”, kurš knapi iet. Visi draugi smejas, ka es ar tādu. Atbraucām janvārī no Hāgas, mašīna tikko no servisa izņemta, viss sataisīts. Iesēžamies ar ģimeni, mēģinu iedarbināt – nekā. Zvanu evakuatoram. Tagad slēdzu durvis – trīs aizslēdzas, viena atslēdzas, slēdzu vaļā – trīs atslēdzas, viena aizslēdzas. Ārējās izpausmes man nav svarīgas, tāpat 90 procentus laika pavadu sporta tērpā.
Esmu vienkāršs lauku puika, bērnībā vecāku fermā strādāju, visus iespējamos darbus darīju.
Labāk rādu bērnam piemēru, kā es esmu izaudzis, nevis skatīties uz citiem. Puika iepriekš tomātus neēda, aizvedu uz laukiem, parādīju, kur aug, pagaršoja – labs!
Pēc uzvaras Latvijas kausā septembra sākumā izteicies, ka esi kā baletdejotājs, tāpēc pamatīgāk jāstrādā pie fiziskās sagatavotības. Kā tas iet kopā ar iespaidīgo spēli blokā?
Tas bija domāts par mazajiem muskulīšiem. Piemēram, pārvietoties blokā – tur strādā mazs muskulītis, bet to uztrenēt nav tik viegli. Lēcienā arī darbojas iekšējā biomehānika – uzlec un paliec vienā virzienā, nevis lido slīpi. Ļoti daudz nianšu.
Tu kā sportists izjūti organizācijas atšķirības dažādu līmeņu turnīros?
Jā, ASV piecu zvaigžņu turnīrā par ēdienu rūpējās F-1 pavāri. Pie labā ļoti ātri pierodi, atbraucu mājās, sieva pagatavo un saku: es to negribu (smejas). Ir bijis arī vienā zvaigznē lieliska organizācija un otrādāk, viss atkarīgs no valsts un cilvēkiem. Piemēram, Irānā pats nevari rezervēt viesnīcu, aviobiļetes un vajadzēja ņemt caur starpniekiem, kur viņi mēģināja “vārīties”. Mums vajadzēja mainīt aviobiļetes un viņi sākumā pateica, ka katram jāmaksā 200 eiro, lai gan biļete maksā 80. Beigās samainīja pa 20. Savukārt, Katarā ir viena no labākajām viesnīcām, arfu spēlē pie vakariņām, par sportistiem ļoti rūpējas un to var pielīdzināt piecām zvaigznēm.
Šosezon gandrīz visos posmos parādījāt labāko, ko spējat?
Polijā gāja ļoti slikti, es pirms tam saaukstējos, man vispār ar deguna dobumu problēmas un būs jātaisa operācija. Pirms lidošanas uz Ķīnu sākās vēdera vīruss un es jau domāju saukt ātro palīdzību, lidmašīnā neriskēju iet gulēt, lai nebeidzas kuriozi.
Ķīnieši lidmašīnā klepo vienā laidā un šķiet, ka esi kādā lazaretē, mēs vismaz pieliekam roku priekšā, viņi tā nedara. Sēž un klepo, ko tu viņam pateiksi, tāpat nesaprot, pa seju taču nesitīsi.
Tajā braucienā nokritos par sešiem kilogramiem. Pirmo spēli uzvarējām un pārējās zaudējām trijos setos. Te ir tās nianses – jāpiedomā, ka visu laiku ar spirta salvetēm rokas jānoslauka. Pēc treniņa uzvelc cepuri un neej uzreiz ārā. Tās lietas, ko mamma stāsta (smejas). Maskavā jau bija pārslodze, limfmezgli bija pietūkuši un pilnīgi pulsēja, sākās bezspēks un iestājās panika. Bet pēc sliktajiem turnīriem nākamajā atkal bija labi.
Kā atrodat balansu ar Mārtiņu, jo viņš spēļu laikā mēdz būt ass?
Es esmu savaldīgs. Ja man kaut ko pārmet, es jau saprotu, ka varēju izdarīt labāk. Protams, viņš vienmēr grib vairāk, un, ja esi dabūjis medaļu olimpiskajās spēlēs, tas ir tikai pareizi. Šī sezona arī Mārtiņam bija liels solis. Laukumā jau gadās kašķi, tas ir normāli, nedzīvojam bezemociju pasaulē. Ja domā, tas ir labi. Draudzene man saka – es nevaru. Atbildu, ka nav tāds vārds nevaru, ir – nesanāk. Aizej un cilvēkam, kas pulksteni taisa ar kājām, pasaki – es nevaru. Ja ieguldīsi darbu un būsi godīgs, tad sanāks.
Tagad viss fokuss vērsts uz to, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm?
Ne tikai kvalificētos, mērķi ir lielāki, uzlēkt augstāk par galvu. Sapņiem jābūt lieliem. Ja darīsim visu kā nākas, tad kvalifikācijā viss būs kārtībā. Šosezon galvenā atziņa ir par pašdisciplīnu – ja tu to neizdarīsi, tad neviens cits nedarīs. Vecgada vakarā bija režīms – bez šampanieša, smagiem ēdieniem kā rosols, siļķe kažokā. Lasi gan uzēdu, bet no rīta septiņos braucu uz treniņu. Saprotam, ka neesam jaunākie un tas prasa disciplīnu.
Edgars Točs
pludmales volejbolists
dzimis 1988. gada 29. novembrī
Pārinieks Mārtiņš Pļaviņš, iepriekš spēlēja ar Rihardu Finsteru
Absolvējis Daugavpils Universitāti (sporta pedagogs)
dzīvesbiedre Lauma, dēls Emīls (3 gadi)
vaļasprieks: datorspēles
Pasaules rangā šobrīd – 7. vieta
2018. gada labākie rezultāti: 1. v. 4* posmā Hāgā, 3. v. 3* posmā Kišas salā, 5. v. 5* posmā Gštādē un Pasaules tūres finālā Hamburgā
