Uldis Šmits: Kremlim noder viss, kas destabilizē 3
Tas jau bija paredzams – pēc Katalonijas referenduma par neatkarību (jeb tā saucamā referenduma, kā norādīts vairāku valstu paziņojumos) dažādi salīdzinājumi plūst platā straumē.
Piemēram, Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs apsūdzēja Eiropu dubultstandartu lietojumā, jo, lūk, Kosovas neatkarību vairumā Eiropas valstu atzina, bet Katalonijas referendums tika pasludināts par nelikumīgu.
Atsaukšanās uz Kosovu ir parastais aizbildinājums, lai attaisnotu separātistu darbības bijušajā padomju telpā. Taču, izvērtējot drusku rūpīgāk, nāktos secināt, ka viņu politiskais mērķis nav suverenitāte, bet Kremļa kontroles nodrošināšana pār to vai citu teritoriju. Tas attiecas gan uz Moldovai atrauto Piedņestru, gan uz Gruzijai atņemto Abhāziju un Dienvidosetiju, gan uz Donbasa “tautas republikām”. Bet Krima tika okupēta un anektēta tieši, nespēlējot paslēpes un pārāk nekrāmējoties ar liekām formalitātēm.
Tomēr Kremlim šobrīd šķiet izdevīgas arī Eiropā vērojamās pavisam īstās neatkarības vai, ja vēlaties, separātistu kustības, jo tās sagādā problēmas atsevišķām valstīm un tātad Eiropai kopumā. Līdzīgu apsvērumu dēļ Putina režīms aprūpē Rietumu galēji kreisās un īpaši galēji labējās partijas, ieskaitot klaji neonacistiskās. Noder viss, kas destabilizē. (Ne jau velti arī Ždanoka iztēlojās par Skotijas atdalīšanās no Apvienotās Karalistes lielu piekritēju.) Iepriekš sacītais nav iemesls, lai mēs augstprātīgi izturētos pret kataloņu un skotu vai, pareizāk, šo tautu lielas daļas centieniem. Vienīgi būtu jāizvairās salīdzināt nesalīdzināmo, teiksim, Spāniju ar Miloševiča Dienvidslāviju vai Padomju Savienību, bet Kataloniju – ar neleģitīmu veidojumu, ko dēvēja par Latvijas PSR.
Demokrātiski brīvību, dzīves līmeņa un kultūras atpazīstamības ziņā Katalonijas autonomais apgabals pārspēj diezgan daudzas Eiropas valstis. Savās iekšpolitiskajās izpausmēs – pavisam noteikti kultūrpolitikā un izglītības politikā – Katalonija droši vien ir neatkarīgāka par Baltkrieviju… Kataloņu ekonomiskais arguments, ka “Madride mūs apzog”, ir strīdīgs, proti, jomas speciālistu aprindās par to nav vienprātības. Bet tāpat lāgā nenoskaidrots paliek jautājums, kāds tad patiesībā ir neatkarības atbalstītāju un pretinieku spēku samērs, jo referendums ieslīga haosā un valdība darīja visu, lai liktu tam šķēršļus, atsaucoties uz konstitūciju un centrālās varas lēmumiem. (Atšķirībā no Apvienotās Karalistes, kur, kā zināms, Skotijā tautas nobalsošana noritēja pienācīgos apstākļos bez traucējumiem.) Jāatzīst, Madrides lēmumi ne vienmēr bijuši konsekventi. Iespējams, daži no tiem pat ir izprovocējuši tagadējo situāciju: 2006. gadā Spānijas parlaments apstiprināja Katalonijas jauno statusu, kas būtiski paplašināja apgabala autonomiju, tad pēc četriem gadiem jeb 2010. gada jūnijā Konstitucionālā tiesa dažas normas atcēla un tieši tās, kurās ietverts kataloņu nācijas jēdziens. Tas, protams, uzjundīja emocijas, kas radīja saukli “Mēs esam nācija!”.
Risinājums būtu jārod, kā paziņojusi mūsu Ārlietu ministrija, “Spānijas politiskā un konstitucionālā procesa ceļā”. Līdzšinējais process gan drīzāk atgādina strupceļu. Ko saka t. s. starptautiskā sabiedrība? ANO, kas nekur pasaulē nespēj apturēt masu slaktiņus, augstā cilvēktiesību komisāra personā prasa Spānijā veikt izmeklēšanu sakarā ar notikušajām sadursmēm. Tikmēr ES aug-stās amatpersonas atkratās no vidutāja lomas Barselonas un Madrides konfliktā, jo tā esot dalībvalsts Spānijas iekšējā lieta. (Gluži pareizi, tomēr bēgļu “sadales” vai Polijas tiesu reformas lietās Eiropas Komisija iejaucas.) Bet stāvēt malā nav diez cik ērti. Varbūt arī šī ir tā reize, kad eiropiešiem un tai skaitā baltiešiem, vismaz pa Igaunijas prezidentūras laiku, pienāktos diplomātiski rīkoties, lai minēto “procesu” un abas puses ietekmētu. Pretējā gadījumā to darīs citi – vienkāršoto salīdzinājumu un Eiropas demokrātijās neizbēgamo pretrunu izmantotāji.
