Māris Zanders: Vienkārši vārdi, sarežģīts saturs 6
Ikviens aizvadītais gads paliek atmiņā ar notikumiem tajā, tomēr vienlaikus ir tēmas, kas pārceļo no gada gadā. Viena no tām – jautājums par spilgtām personībām Latvijas politikā, politiskiem līderiem. Kur tādi ir, kāpēc tādu nav, kāpēc tik daudz viduvējību un līdzīgi. Tēma pamatota, un šķiet pamatoti to “izjaukt” sastāvdaļās.
Pirmkārt, spilgts politiķis un politiskais līderis nebūt nav viens un tas pats. Vienlaikus ir vērts pārdomāt, ko mēs katrs vispār saprotam ar jēdzienu “spilgts politiķis”. Ja runa ir par ārējām izpausmēm, žēloties par spilgtuma trūkumu šodienas Latvijas politikā īsti nevar, tomēr laikam jau vēlamais spilgtums ir kaut kas cits.
Negrasos te uzspiest savu versiju. Pamēģiniet brīvā brīdī noformulēt savējo – iespējams, nebūs nemaz tik viegli. Un iespējams, ka pazīmes būs visai interesantas kā liecības par kopējo politisko vidi. Piemēram, ja, jūsuprāt, spilgts ir politiķis, kurš nebaidās runāt ar cilvēkiem un nerunāt tukšu, tad rodas kārdinājums teikt – ja šādas īpašības jau veido spilgtumu, tad laikam ar kopējo politisko vidi Latvijā īsti labi nav.
Otrkārt, ir pamats domāt, ka tādu politisko līderu parādīšanās, kurus par līderiem atzīst sabiedrības vairākums, šodien ir maz ticama. Līderi ir, bet noteiktām iedzīvotāju grupām. Tēlaini izsakoties, ir cilvēki, kuri simpatizē Kučinskim tāpēc, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir, un ir cilvēki, kuri simpatizē Strīķei tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir. Kas vienai grupai apdomīgums, otrai – neizlēmība; kas vieniem drosme, citiem – paštaisnums. Līdz ar to, runājot par līderu nepieciešamību, neesamību utt. Latvijas politikā, acīmredzot jāsamazina pretenzijas uz līdera auditorijas apmēriem. Tas var izklausīties žēlīgi, tomēr tikpat labi šāds pieticīgums var būt laba zīme – iespējams, līderi, kurus par tādiem uzskata vairākums, parādās radikālu un ne jau vienmēr pozitīvu pārmaiņu laikos.
Turklāt, arī pārdomājot līdera tēmu, ir vērts ķerties pie simboliskās lapiņas, lai mēģinātu uzrakstīt savas versijas par to, ko katrs no mums saprot ar šo jēdzienu. Vistrakākā būtu situācija, ja, jautājumu izķidājot, būtu jāsecina, ka kādu politiķi mēs uzskatām par atzinības cienīgu galvenokārt tāpēc, ka citi ir pavisam ne šādi, ne tādi (pieklājīgi formulējot). Ņemot vērā, ka esmu piesardzīgs optimists, domāju, ka kādam no individuāli “atķeksētajiem” mēs šo novērtējumu dotu arī tāpēc, ka, piemēram, uzskatām – šim cilvēkam var uzticēties. Tātad līdera pazīme būtu nemānīšanās. Nav pārāk krāšņi, bet lai būtu. Kādas vēl pazīmes? Redz kopsakarības, domā ne tikai īstermiņā? Ļoti labi. Tikai, lai nebūtu vilšanās, vēlams vēl desmit minūtes pamocīt smadzenes, lai izvērtētu, cik daudz šo līdera spēju realizācija ir atkarīga no paša politiķa un vai ir apstākļi, kas viņam var neļaut spējas parādīt. Norakstiet to uz autora latvisko pieticību, bet nelolosim pārāk lielas ilūzijas par personības lomu mūsdienu politikā. Šī sistēma ir objektīvi kļuvusi samezglota, un arī līderim ir jārēķinās ja ne ar citiem spēlētājiem paša valstī, tad starptautiskā kontekstā gan.
Treškārt, kāpēc ir tik daudz “pelēcību” politikā? Visbiežāk dzirdētā atbilde ir tāda, ka šis slānis rekrutējas pēc atlikuma principa, t. i., jēdzīgie ļaudis politikā neiet. Visvieglāk būtu piekrist, tomēr atļaušos minēt arī savu versiju, kas balstīta diezgan ilgā saskarsmē ar šiem personāžiem. Virkne no viņiem kļūst par “pelēcībām” tādēļ, ka “pārdeg”. Citiem vārdiem sakot, vispār jau liela daļa dodas politikā piepūstiem vaigiem un ar lieliem nodomiem, bet “aplaužas”. Uzreiz jāsaka, ka milzu līdzjūtību tādēļ no manis nesagaidīt, jo iemesls visbiežāk ir šo cilvēku pašu kļūdaini priekšstati par to, kas politika vispār ir, kā tā funkcionē, nepacietība, un tā nu, atvainojiet, ir pašu “pārdegušo” vaina. Politika ir darbs kā darbs, nevis iespēja iegūt pozitīvu atpazīstamību un svarīguma sajūtu. Vienlaikus neviens netraucē mums, vēlētājiem, ne tikai balsot par sarak-stiem, bet arī nesaudzīgi likt “mīnusus” tiem, kuri “atsēž”.
