Vienkārši jāizbauda mūzika. Saruna ar operdziedātāju Ingu Šļubovsku 1
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā opera 22. septembrī aicinās uz jaunās sezonas pirmo pirmizrādi – Franca Lehāra opereti “Jautrā atraitne” –, ko veido starptautiska komanda muzikālā vadītāja Tomasa Rēznera un režisora Ūves Ērika Laufenberga vadībā. Galvenajā Hannas Glavarī lomā iejutīsies viena no beidzamo gadu vadošajām operas un koncertu dziedātājām Latvijā, vairāku starptautisku konkursu laureāte, kuras balss skanējusi daudzviet pasaulē, soprāns INGA ŠĻUBOVSKA.
“Jautrā atraitne” ir viena no visu laiku populārākajām operetēm. Viena no muzikālā izklaides teātra pērlēm, kas skar daudzas sava laika un arī mūsdienu sabiedrībai jūtīgas tēmas. Pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja Vīnē 1905. gadā, bet Latvijas Nacionālajā operā pirmo un līdz šim vienīgo reizi iestudēta 1933. gadā.
Franca Lehāra krāšņo melodiju virpulī uzjundī intrigas, dzirkstī kaislības, bet komisku pārpratumu jūklī beigas tomēr ir laimīgas. Divsimt miljonu vērtais mantojums, ko Hanna saņēmusi pēc vīra – pontevedriešu baņķiera – nāves, padara viņu par iekārojamu līgavu franču kavalieru aprindās Parīzē. Ja vien Pontevedro vēstniekam, baronam Zetam izdotos bagātniecei atrast līgavaini no tautiešu vidus (un paturēt Hannas bagātības valstī), viņš glābtu valsti no maksātnespējas. Cerības tiek liktas uz šarmanto siržgrauzi grāfu Danilo. Lai arī viņu un Hannu saista kopīga romantiskā pagātne, grāfs baidās iegūt miljonu mednieka slavu, tāpēc nav gatavs atzīties savās jūtās.
Franca Lehāra “Jautrā atraitne”, tāpat kā Johana Štrausa meistardarbs “Sikspārnis”, iezīmē Vīnes operetes virsotni. “Jautrā atraitne” kopš pirmuzveduma kļuva tik iemīļota, ka komponistu tā padarīja bagātu. Režisora Ūves Ērika Laufenberga iestudējumā operetes darbība norisināsies kādas apdraudētas valsts vēstniecībā. Apdraudējums ir tikai finansiāls, tomēr šīs vēstniecības zālēs lielā skaitā sastopami arī citu nāciju pārstāvji ar atšķirīgām interesēm.
Galvenās lomas atveidotāja Inga Šļubovska līdzās 25 operlomām, kas uzkrātas Latvijas Nacionālajā operā, ir pieprasīta starptautiskos festivālos, vokālsimfonisku darbu uzvedumos Latvijā un ārzemēs, operu un klasisko operešu izrādēs un solokoncertos. Sadarbojusies ar Karelu Marku Šišonu, Jonu Sturgordu, Andresu Mustonenu, Jiri Alpertenu, Nikolaju Aleksejevu, Zbigņevu Gracu, Modestu Pitrenu, Gintaru Rinkeviču, Māri Sirmo, Sigvardu Kļavu, Mārtiņu Ozoliņu, Andri Pogu un citiem māksliniekiem.
– Inga, jūsu koncertrepertuārs aptver baroka mūziku, Vīnes klasiķus, vācu, franču latviešu romantiskās mūzikas autorus, kā arī 20. gadsimta mūziku. Kā jūs teiktu, kur slēpjas operetes “Jautrā atraitne” valdzinājums?
I. Šļubovska: – Lehāra mūzikā! Tajā ir gan ugunīgi temperamentīgi ungāru čardaša ritmi, gan liriskas noskaņas. Operetes vainagojumā ir pati skaistākā, fināla melodija – Hannas un Danilo duets “Lippen schweigen” (“Lūpas klusē”) –, kura pasaules pirmizrādē nemaz nebija. Šī melodija izskanēja orķestra sniegumā, bet publika dzirdēto tā iemīlēja, ka komponists Lehārs pēc tam operetes trešajā cēlienā uzrakstīja Hannas un Danilo slaveno duetu. Klausītājus valdzina operetes vieglā, pacilājošā un romantiskā mūzika, kas aizskar visdziļākās dvēseles stīgas. Dažiem komponistiem Dievs pieskāries, un viņi uzrakstījuši bezgala skaistas melodijas, kas kļuvušas populāras visā pasaulē.
– Tieši jūsu balsij komponējuši daudzi latviešu komponisti. Arturs Maskats un Laura Gustovska, Ingmars Zemzaris un Pēteris Vasks, un Vilnis Šmīdbergs… Kas visvairāk aizskāris jūsu dvēseles stīgas?
– Ja runā par mīlestību… Artura Maskata cikls “Trīs Aspazijas dzejoļi” soprānam un klavierēm ar brīnišķīgajiem vārdiem “es mīlu tevi”, ko alkst dzirdēt kā operetes varoņi Hanna un Danilo, tā ikviens no mums. Dzejā un līdz ar to mūzikā stāsts gan vairāk ir par kosmisku, ne laicīgu mīlestību. Par tādu, pēc kuras visi ilgojamies savās sirdīs, kā atgriezdamies kādās mājās, kurās mūsu dvēseles reiz bijušas, bet te, uz zemes, šajā dzīvē šīs sajūtas spējam uztvert tikai retos mirkļos.
– Režisors Ūve Ēriks Laufenbergs operetes stāstu, kurā mīlētāji tikai tad patiesi atrod viens otru, kad miljonu jautājums vairs nav šķērslis, tvēris arī pavisam mūsdienīgi, tuvu zemes lietām. Rosinot padomāt: vai augstākās sabiedrības kungi drīkst laulāties ar trūcīgām dāmām? Vai sievietēm bez naudas vēlmē piedzīvot sava sociālā stāvokļa uzlabošanos jāpārdod sevi, apprecoties ar bagātniekiem? Un cik šaura ir līnija starp neatkarīgu, pašas noteiktu dzīvi – un sievietes atkarību no pielaulātā vīra…
– Nauda bijusi aktuāla vienmēr un visās paaudzēs. Tiecamies pēc šī ikdienas stabilitātes, labklājības, zināma miera un pašpārliecinātības līdzekļa. Bet dzīvē var pienākt brīdis, kad daudz ko no ilgotā esam sasnieguši un pēkšņi saprotam, ka tas nedara laimīgu. Operetes beigās Hanna ir gatava atteikties no visiem miljoniem mīlestības dēļ. Arī Danilo viņu nevar ātrāk precēt un pateikt – es tevi mīlu – tādēļ, ka baidās, cilvēki pārpratīs, ka viņš to dara naudas dēļ. Kad Danilo uzzina, ka, no jauna apprecoties, Hanna zaudē savus miljonus, viņš šos vārdus – es tevi mīlu – beidzot izrunā. Hanna, būdama gudra, ir panākusi Danilo atzīšanos mīlestībā, kuru sievietes tik ļoti gaida. Bet vīriešos mājo pašlepnums – viņiem jāpelna, jānodrošina sieviete un, kamēr to nevari, arī neprecies. Un vīrietim tik grūti nāk pār lūpām – es mīlu tevi…
– “Jautrajā atraitnē” īpašais viesis sūtniecības rakstveža Ņeguša lomā būs Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš, kurš Operā vada Vecgada koncertus. Jums tā būs pirmā partnerība?
– Nē! Gundars man bija brīnišķīgs partneris fon Stricka villā pirms divām vasarām. Kad Mārtiņš Mielavs uzaicināja sniegt koncertu villas dārzā, sapratu, ka uz skatuves vajag arī aktieri, kurš pilnvērtīgi aizpildītu pauzes starp ārijām. Uzrunāju Gundaru Āboliņu. Izdevās lieliski! Ārijas, kuras dziedāju, skatuves partneris iztulkoja no vācu mēles skaistā latviešu valodā. Arī duets mums izveidojās skaists, lai arī Gundars ar mani tikai dejoja… Tagad “Jautrajā atraitnē”, kur dziedās vāciski un runās vairākās valodās, Gundars Āboliņš operas solistiem palīdz ar latviešu valodas tekstiem, jo operās, kā zināms, nav jārunā. Lehārs savā operetē salicis loģiskos akcentus, uzsvarus, un Gundars nu palīdz atrast īstos atslēgas vārdus, zemtekstus. “Sikspārnī” mums ar to visu palīdzēja tikt galā režisors Edmunds Freibergs.
– Jauno uzvedumu iestudē ārzemju radošā komanda. Vai kas pārsteidza viņu vēlmēs un prasībās?
– Latvijas Nacionālajā operā sāku dziedāt 2003. gadā un no 2008. gada esmu štata māksliniece. Esmu ieguvusi pieredzi un sastapusi dažādus režisorus. Mani grūti pārsteigt. Ir bijuši tādi, kas solistu paceļ, ļauj atklāt dažādas jaunas šķautnes un nākt ar savām idejām, taču gadījušies arī daži, kuri izdomā savā galvā ko līdzīgu horeogrāfijai, kur solistam kurā brīdī kurā skatuves stūrī jānonāk, bet – kāds tam ir pamatojums, jēga? Šoreiz režisors drīzāk bija patīkami pārsteigts, ka esam tik kustīgi, atraktīvi.
– Jums un kolēģiem taču ir pieredze Štrausa operetē “Sikspārnis”, ko mūsu Operā rāda jau gadiem un kur esat dzirksteļojošā Adele…
– Man ir pieredze arī Lehāra operetē “Grāfs Luksemburgs”, kuru savulaik diriģēja maestro Jānis Kaijaks, un es toreiz kā jauna dziedātāja kopā ar Juri Ādamsonu iejutāmies tā dēvētajā otrajā pārī Žiljetas un Armāna lomās. Vēl ar abiem māksliniekiem, tēvu un dēlu Kaijakiem, savulaik iestudēju Kalmana operetes “Bajadēra” un “Cirka princese”.
Ar Albertu Kivlenieku mācījos dejot, ar režisoru Jāni Kaijaku operetē runāt un ar maestro, diriģentu Jāni Kaijaku opereti dziedāt. Tā man ir ļoti laba skola un pieredze! Operete skatītājam ir ceļš uz operas sapratni, un operete beidzot atkal pelnījusi savu profesionālu teātri. Līdz šim esmu dziedājusi daudzās operetēs, bet pārsvarā nevis galvenajos mīlas pāros, bet vairāk subretes lomās, otrajā pārī, kuri savas attiecības visbiežāk skaidro rotaļīgi un dzirkstoši. Joprojām varu būt draiska, bet nu spēju mīlēt arī karstasinīgi!
To meklēju un atradu arī Elvīras lomā “Donā Žuanā”. Iepriekš nedomāju par tādām rakstura šķautnēm kā greizsirdība, azarts… Vairāk esmu bijusi liriskās lomās, bet, meklējot jaunas krāsas gan balsī, gan temperamentā, gan raksturā, sapratu, ka jā, es to varu. Šajā sezonā pirmoreiz dziedāšu Violetu “Traviatā”, vēl ilggadējā Operas direktora Andreja Žagara režisētā uzvedumā. Mēģināšu savu balsi ielikt šajā lomā, jo līdz šim no Verdi esmu dziedājusi vienīgi “Rigoleto” Džildu, četrpadsmitgadīgu meiteni.
Bet Violeta ir pilnīgi kas cits, tā ir sieviete ar dzīves pieredzi un raksturu, kas manai balsij vēl jāatrod. Šķiet, pienācis vecums, kad vieglums un rotaļīgums, kas manī arī vēl ir, jāpārvērš nobriedušākās varonēs un vairāk sevi jāapzinās kā pašpietiekamu mākslinieci, kurai nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Vienkārši jāizbauda mūzika un tas, ko spēju sniegt skatītājiem Latvijas Nacionālajā operā, kuras skatuve, sasniegta ar pamatīgu darbu, vienmēr bijusi mans sapnis.
