Juris Lorencs: Vienkāršas atbildes meklējot 0
Nupat notikušajās Brazīlijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis 63 gadus vecais atvaļinātais armijas kapteinis Žairs Bolsonaru. Mediji viņu raksturo kā “galēji labēju” populistu, kurš “simpatizē fašistiem”. Tad kāpēc viņš uzvarēja? Šajā resursiem bagātajā valstī ar nu jau 215 miljoniem (!) iedzīvotāju izveidojusies milzīga plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, baltajiem un melnajiem, relatīvi turīgajiem dienvidu un trūcīgajiem ziemeļu reģioniem.
Cilvēkus uztrauc korupcija, noziedzība un bezdarbs. Nav brīnums, ka brazīlieši vēlas pārmaiņas.
Daži no jaunā prezidenta vēlēšanu kampaņas lozungiem bija – “likums un kārtība”, “lode un Bībele”. Esot prezidenta amatā, Bolsonaru solījis “ievērot Bībeli un konstitūciju”. Vēl viņam pieder sekojošs izteiciens: “Dievs pāri visam! Mūsu valsts ir kristīga, un tie, kuri domā savādāk, var doties prom.” Pats Bolsonaru pievienojies kādai harismātiskai evaņģēliskai draudzei un licis sevi kristīt Jordānas upes ūdeņos Izraēlā. Tad kāpēc šāds flirts ar reliģiju?
Brazīlijā, kas joprojām ir lielākā katoļu zeme pasaulē, pēdējos gados vērojams milzīgs protestantu baznīcu uzplaukums. Patlaban jau ap 20% no visiem Brazīlijas iedzīvotājiem pieder harismātiskajām Vasarsvētku draudzēm. Un tieši šīs konfesijas dievnamos izskanēja aicinājumi balsot par Bolsonaru. Latvijā vispazīstamākā no šīm baznīcām ir “Jaunā paaudze”. Tā pati, kuras sekotāji 2009. gada 22. jūnijā Rīgā sarīkoja, viņuprāt, “pagānisko grāmatu” dedzināšanas akciju.
Vai grāmatu dedzināšana var uzlabot Latviju? Diezin vai. Tāpat jāšaubās, vai Bolsonaru solījumi nekavējoties liberalizēt ieroču tirdzniecību un apbruņot cilvēkus mazinās Brazīlijā noziedzību. Pasaules pieredze ir pilnīgi pretēja – jo mazāk ieroču “uz rokām”, jo mazāk slepkavību un bruņotu laupīšanu.
Ne tikai Brazīlija, patiesībā visa pasaule kļūst aizvien sarežģītāka. Un nav brīnums, ka šādos apstākļos cilvēki dažkārt apjūk un meklē pēc iespējas vienkāršākas atbildes.
Ja politiķim nav reāla, racionāla rīcības plāna, tad visvienkāršākais, ko var darīt – piesaukt svētos rakstus: Bībeli vai Korānu.
Tomēr agrāk vai vēlāk seko vilšanās. Vēsture, un it īpaši jaunākajos laikos, pierādījusi, ka reliģija vislielāko pozitīvo iespaidu uz sabiedrību atstāj tad, ja ir atdalīta no lielās politikas. Latviešu nacionālā atmoda 19. gadsimtā būtu grūti iedomājama bez vācu mācītāju un cara administrācijas vajātajām brāļu draudzēm, bez viņu garīgā mantojuma.
Padomju laikos kristīgā baznīca, kas bija vienīgā legālā opozīcijas struktūra totalitārisma diktatūras apstākļos, sevī izauklēja daudzus cilvēktiesību un nacionālo kustību aktīvistus. Bet labās ieceres sabrūk, ja reliģija sāk iet roku rokā ar varu. Spilgtākie piemēri mūsdienās ir islāma režīmi: Saūda Arābija, Irāna, “Talibān” Afganistānā, asiņainā “Islāma valsts”.
Tāpat Krievijas pareizticīgo baznīcas autoritātei diezin vai nāk par labu tās pašreizējais flirts ar Kremli.
Pastāv pamatots uzskats, ka gan vācu nacionālsociālisms, gan Krievijas boļševisms bija savdabīgi kulti, kuriem piemita daudzas reliģijām raksturīgas īpašības: izredzētība (āriešu rase, proletariāts), svētie raksti (Hitlera “Mana cīņa”, Ļeņina un Staļina darbi), atpestīšana caur ciešanām (kara slavināšana, pasaules revolūcija), sava baznīca (partija), draudzes (partijas pirmorganizācijas), dievkalpojumi (partijas sapulces), ķeceru iznīcināšana (ebreji, buržuji) utt. Tika pieņemtas pat ārējas reliģijas formas – svinīgas procesijas ar jauno ikonu nešanu (Hitlera, Staļina portreti), svēto pīšļu pielūgšana (Ļeņina mūmija mauzolejā).
Ko šie režīmi nesa savām tautām un pasaulei, mēs labi zinām – katastrofu. Tagad būs interesanti pavērot, kā veiksies jaunajam Brazīlijas prezidentam. Žēl tikai, ka šī politiskā eksperimenta objekti ir cilvēku likteņi.
