Īpašumu vērtību noteica ienesīgums 74
Pagājušajā nedēļā pie Saeimas nama sarīkotajā sapulcē cita starpā iedzīvotāji aicināja valdību atjaunot to kārtību, kāda Latvijā bijusi līdz 1940. gadam. Avoti liecina, ka tā būtiski atšķīrās gan no Finanšu ministrijā radītās nodokļu politikas, gan no Valsts zemes dienestā ieviestās īpašumu kadastrālās vērtēšanas.
1936. gadā Rīgā grāmatu apgāda “Valters un Rapa” izdotajā juridisko zinātņu kandidāta Eduarda Bērziņa un zvērināta notāra Nikolaja Valtera “Nodokļu nolikumā”, kurā vienuviet apkopoti visi līdz 1936. gadam izdotie un papildinātie nodokļu likumi, var uzzināt, ka pilsētās un laukos nodokli aprēķināja pēc nekustamā īpašuma ienesīguma vērtības. Vērtēšanu nebalstīja uz noslēgto darījumu cenām, īpaši pirmskrīzes gados pārspīlētajām un spekulatīvajām, bet uz ienākumiem, kādus īpašnieks guva vai varētu iegūt no viņam piederošās nekustamas mantas.
Ēkas nevērtēja atsevišķi no zemes. Atsevišķi vērtēja: izīrēšanai paredzētos namus; ēkas vai to daļas, kurās atradās tirdzniecības uzņēmumi vai ražotnes; nomas laukumus, kā arī ūdeņus un visas zemes bagātības, ja vien īpašnieks tās neizmantoja tikai savas saimniecības vajadzībām, izņemot kūdras purvus. Atsevišķi tāpat vērtēja to zemi, kas piederēja vienam, bet uz tās uzceltā ēka otram īpašniekam.
Laukos tā sauktās lauksaimniecības un zvejniecības ēkas vērtēja pēc ienesīguma iepriekšējā gadā, atvelkot no gada bruto ienākumiem finanšu ministra noteiktus procentus (attaisnotos izdevumus par siltumu, elektrību u. c.) un kapitalizējot atlikumu ar 5%. Piemēram, ja bruto ienākumi no ēkas bija 1000 latu gadā, tad šāda īpašuma vērtība bija 12 000 latu. Tāpat vērtēja pilsētu īpašumus, ņemot vērā ienesīgumu par pēdējiem trim gadiem.
Tieslietu ministrijas 1938. gada izdevumā “Nodokļu likumi” lasāms, ka pilsētniekiem zemi zem ēkām ar pagalmiem atsevišķi nevērtēja un neaplika ar nodokli. Ar nodokli aplika tikai neapbūvēto zemes gabala daļu. Tāpat nodoklis bija jāmaksā par mājokļiem. Pilsētu īpašumiem nodoklis bija noteikts 1,5% apmērā no ienesīguma vērtības. No nodokļa summas 25% ieskaitīja valsts, bet 75% – vietējās pašvaldības kasē.
Lauku īpašumiem par labu valstij ieņemto daļu noteica Ministru kabinets, bet tā nevarēja pārsniegt 0,3% no ienesīguma vērtības. Pašvaldību daļa savukārt nedrīkstēja pārsniegt 1,2% no ienesīguma vērtības. Tādējādi laukos nodokļa likmes varēja atšķirties, par tām lēma vietējās pašvaldības.
Līdz 1940. gadam būtiski atšķīrās nodokļi, kurus par dzīvokļiem maksāja Latvijas pilsoņi un citu valstu pilsoņi, tostarp bezpavalstnieki jeb nepilsoņi. Latvijas pilsoņi maksāja uz pusi mazāku nodokli nekā citi. Tāpēc pilnīgi pamatoti vietējie iedzīvotāji pauž arvien lielāku satraukumu par to, ka nodokļu slogs viņus izspiež no mājām, kurās viņi dzīvojuši gadu desmitus. Par uzpūstām cenām ārzemnieku iegādāto dzīvokļu un privātmāju dēļ viņi ik gadu spiesti maksāt arvien lielākus, ar viņu atalgojumu pilnīgi nesamērojamus nodokļus.
Šķiet, arī daži ministri un deputāti beidzot aptvēruši, ka nodokļu slogs par lielu, kaut kas būtu jāmaina. Bažas rada vien tas, vai iedzīvotāju augošos protestus ņems vērā. Gads jau apkārt, kopš pēc valdības rīkojuma izveidotā Finanšu ministrijas darba grupā spriež, kā turpmāk aplikt ar nodokli nekustamus īpašumus. Bet netiek tālāk par līdzšinējās kroplīgās sistēmas “iesaldēšanu” vēl uz diviem gadiem, vienlaikus paredzot nodokļa kāpumu ik gadu par 10%…
