Veterinārārsti labprātāk ārstē kaķus un papagaiļus, bet trūkst to, kas rūpējas par govīm 11
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Labi veterinārārsti šodien laukos meklējami kā ar uguni. To trūkums novedis pie tā, ka zemnieki iemanījušies paši pieņemt teļu vai arī dakterē lopiņu uz savu roku, tostarp ar cilvēku zālēm.
Pieredzējušie speciālisti noveco, jaunie labprātāk ārstē šķirnes kaķus, suņus vai papagaiļus – gan darbs tīrāks, gan īpašniekam maciņš biezāks.
Bet vai tikai alga ir noteicošais jaunā speciālista izvēlei par labu darbam pilsētā?
Darbs laukos atbaida
“Darba vide laukos ir ļoti skarba, un tas daudzus atbaida. Ir liela atšķirība, vai tu izoperē kaķeni vai brauc uz ganībām pieņemt gaļas govs dzemdības,” saka 30 gadus vecais veterinārārsts Miks Kaidaks.
Viņam piecus gadus ir privātprakse Pļaviņu novadā, kur darbs lielākoties ar lielajiem dzīvniekiem. Miks stāsta, ka laukos strādā vien daži kursabiedri, pārējie vai nu darbā valsts iestādē kā Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), vai arī pilsētu klīnikās.
“Pilsētā veterinārārstam maksā četrus eiro stundā, turklāt mazo dzīvnieku ārstēšanā ir daudz manipulāciju, kur var nopelnīt ar nelielām procedūrām. Ar lielajiem dzīvniekiem tas nestrādā. Nevaru saimniekam prasīt 13 eiro par injekciju – nemaksās, jo, viņaprāt, ekonomiski izdevīgāk būs lopiņu nevis ārstēt, bet nodot lopkautuvē,” tā Miks Kaidaks.
“Ja uzreiz vajag palīdzību, būs liela problēma, jo tuvumā veterinārārstu vairs nav. Kaut ko esam iemācījušies paši – uzvelkam gumijas cimdu un palīdzam aitai dabūt to jēru ārā. Bet bija gadījums, kad vajag ātri noņemt smalku analīzi un nav kas to izdara,” spriež Kokneses novada zemnieks Aigars Kalniņš.
Viņš stāsta, ka saimniecībai vēl esot laimējies, jo 500 līdz pat 1000 aitu lielo ganāmpulku regulāri apskata veterinārārste. Tiesa, ne vietējā – brauc no Vecpiebalgas.
“Pirms daudziem gadiem asociācijā ieteica zinošu ārsti Ilzi Miķelsoni, ar kuru sadarbojamies arī tagad. Pāris reizes gadā viņa mūs apciemo, izraksta vitamīnus, mikroelementus. Pārējās manipulācijas veicam paši. Kad mācījos par aitkopi, mums teica, ka smagos gadījumos vienīgais dakteris aitai ir nazis. Ja gadās smaga trauma, arī veterinārārsts nevar palīdzēt. Ikdienā tad nu, cik varam, izdarām paši, bet normāli tas nav. Neviens no lauku dienestiem nav jautājis, kā tiekam galā,” stāsta Aigars.
Viņš ir neizpratnē – kur paliek jaunie speciālisti, kuri ik gadu pabeidz Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultāti?
“Nošņurkušas personas” vietā – multispeciālists
“No aptuveni 75 studentiem, kas ik gadu iestājas fakultātē, studijas pabeidz ap 35–40, no kuriem apmēram 9% izvēlas strādāt lielo dzīvnieku praksē. 23% strādā jauktajās praksēs, kur aprūpi sniedz dažādām sugām, tajā skaitā lauksaimniecības dzīvniekiem. Vairākumā puišu skaits attiecībā pret meitenēm ir viens pret seši, turklāt studenti lielākoties dzīvo lielajās pilsētās, kas arī ietekmē jauno veterinārārstu karjeras izvēli,” studenta portretu iezīmē fakultātes dekāns, profesors Kaspars Kovaļenko.
Viņš atzīst, ka studentu izvēli nestrādāt lauksaimniecības sektorā ietekmē arī vēsturiskais fons, kad viedoklis par lauku veterinārārstu bija bēdīgs.
“Taču pēdējos 30 gados lauku veterinārārsts vairs nav persona, kas nošņurkusi staigā pa fermu un klausa katram zootehniķa vārdam. Mūsdienu veterinārārsts ir multispeciālists, kuram jāpārzina dzīvnieku ēdināšana, jāorientējas labturībā, jāprot strādāt ar jaunākajiem medikamentiem un tehnoloģijām. Daudzi izvēlas nišas – strādā ķirurģijā vai ginekoloģijā, jo viens cilvēks visu nevar zināt.
Protams, darbs ar lauksaimniecības dzīvniekiem ir smags, bet smags tas arī mazo dzīvnieku klīnikā vai ar broilercāļiem.
Katram darbam ir “garoziņa”, bet ir arī gandarījums – vai tā ir veiksmīga operācija vai veiksmīgi piedzimis teliņš,” tā dekāns.
Tikmēr Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Šmēliņš atgādina, ka Latvijas veterinārmedicīnā paši ārsti izvēlas prakses jomu – darbu ar mājdzīvniekiem vai ar lauksaimniecības dzīvniekiem, darbu ar zirgiem vai jaukta tipa prakses.
Tieši laukos vairāk ir jaukta tipa prakses. Kopumā Latvijā ir 940 sertificētu veterinārārstu, no tiem prakses vietas reģistrējuši 912. Daļa strādā kā algoti darbinieki saimniecībās, daļai ir pakalpojuma līgumi ar saimniecībām.
“Domāju, ka situācija nav tik traģiska, kā cenšas pasniegt saimnieki. Veterinārārsts ir reglamentēta profesija, kur strādājošie bez valsts dotācijas veic veterināros pakalpojumus. Tādēļ tie veterinārārsti, kuri strādā veterinārajos servisos, kas ir sava veida kooperatīvs, jau šobrīd saka, ka ārstu ir par daudz. Veterinārārstam lēmumos jābūt neatkarīgam, neietekmējoties no saimnieka vēlmēm, bet vadoties tikai no dzīvnieku labturības, epidemioloģiskās, vides un cilvēku drošības aspekta,” norāda biedrības vadītājs.
Par maz māca?
Varbūt laukos veterinārārstu trūkst, jo LLU mācībās akcents likts uz mīļdzīvnieku ārstēšanu? Fakultātes dekāns to kategoriski noraida, akcentējot, ka problēma drīzāk meklējama atbalsta trūkumā studentu prakses jautājumā.
“Veterinārmedicīnas fakultātes studiju programma ir atzīta Eiropas Veterināro skolu asociācijā. Kopējā mācību apjoma daļa produktīvajiem dzīvniekiem ir vismaz 70%. Produktīvās sugas, kuru ārstniecību māca fakultātē, ir govis, aitas, kazas, cūkas, putni, truši u. c. Liela daļa apmācības notiek LLU MP “Vecauce”, kā arī mūsu mobilajā fakultātes klīnikā.
Protams, mēs gribētu palielināt lauksaimniecības dzīvnieku skaitu klīnikā, kur ir lieliska iespēja sniegt dzīvniekiem labāko veterināro aprūpi, bet diemžēl gadiem sarunās ar Zemkopības ministriju, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi u. c. organizācijām neesam atraduši veidu, kā šo klīnikas nodaļu nodarbināt pilnā apjomā. Saimniecības nav gatavas tērēt naudu dzīvnieku transportam uz klīniku, bet atbalsta mehānismi tā arī nav radīti,” uzskata dekāns.
Arī V. Šmēliņš norāda, ka lauku veterinārārstu trūkumu neatrisināt ar studiju priekšrocībām. “Drīzāk tas būtu vai nu valsts subsīdijas prakses sākšanai, subsidējot kādus pirmos piecus līdz desmit pirmos gadus, un, iespējams, arī dzīvesvietas nodrošinājums.”
Dzīvoklis neglābs
“Kad pēc studiju beigšanas saņēmu norīkojumu, kolhozs iedeva labu dzīvokli, un tā arī paliku strādāt pēc trim obligātajiem gadiem,” atceras veterinārārste Anna Mackeviča.
Patlaban viņa ir pensijā, bet turpina darboties piensaimnieku kooperatīva aptiekā Piebalgā, reizēm izbrauc arī uz izsaukumiem lauku sētās. Viņasprāt, arī šodien nekas nav mainījies un jaunos kolēģus laukiem var piesaistīt tikai ar dzīvokli un algu.
“Jaunajiem vajag savu dzīvokli, turklāt – nevis izīrētu, bet piešķirtu, tad tas būs stimuls. Nauda, ko jaunie nopelna par kaķīšu ārstēšanu pilsētā, ir pasakaina, to nevar salīdzināt ar algu par smago darbu laukos,” teic Anna.
“Protams, nebūtu slikti, ja piešķirtu dzīvokli. Bet tas situāciju neglābs, drīzāk graus pašreizējo sistēmu, kad nozarē nav reģionālā sadalījuma,” spriež Miks.
Privāti praktizējošam veterinārārstam ir tiesības strādāt visā Latvijā, viņš paskaidro.
“Piezvana no Daugavpils, jo saimniekam vajag palīdzību, bet viņš nevar atrast veterinārārstu, sēžos mašīnā un braucu. Tas ir brīvais tirgus – vai nu pats, vai meklēju kolēģi, kurš to var izdarīt. Bet, ja man piešķirtu dzīvokli, vai es drīkstētu sniegt pakalpojumu citā reģionā? Tas būtu sarežģīts regulējums.”
Pašdarbība plaukst
Saistībā ar veterinārārstu trūkumu Anna Mackeviča akcentē vēl kādu problēmu, proti, zemnieki paši iemācījušies tikt galā – gan teliņu dzemdībās iegrozīt, gan darīt citas lietas, kas būtu jāveic speciālistam. Tam piekrīt arī V. Šmēliņš.
“Daļa vainas jāuzņemas arī pašiem saimniekiem. Nav noslēpums, ka ir saimniecības, kas ar dzīvnieku ārstēšanu un slimību “diagnosticēšanu” nodarbojas pašas, medikamentus iegūstot puslegāli kādā zāļu lieltirgotavā. Laikā no deviņdesmito gadu beigām līdz 2010. gadam tā bija ļoti izplatīta prakse. Arī šodien tā nav zudusi. Un nevar teikt, ka Latvija ir kāds īpašs gadījums, problēma pastāv visā Eiropā.”
Tikmēr Miks uzskata, ka šim kokam ir divi gali. “Saimniekam laukos jāspēj saprast, kas ir normālas dzemdības un ko darīt, ja kas notiek.
Vēlama kaut kāda lauksaimnieciskā izglītība, lai spētu veikt dažas manipulācijas. Diemžēl liela daļa saimnieku nav izglītoti, bet domā, ka visu saprot. Ja sunim sāp, iedod ibumetīnu, bet to nedrīkst!
Gadās, ka negrib veterinārārstam maksāt un pats velk ārā to teļu, bet izvelk tiktāl, ka ārstam tur vairs nav ko darīt.”
Par labu pakalpojumu jāmaksā
Veterinārie pakalpojumi nav lēti, tāpat kā zobārsta, notāra vai citu sniegtie pakalpojumi, kuri nav subsidēti no valsts, atzīst Valdis Šmēliņš.
“Tādēļ ir saimniecības, kuras algo savu sertificēto veterinārārstu, jo tā viņiem ir lētāk. Un papildus veterinārārstam var uzdot veikt arī citus darbus saimniecībā, ir kolēģi, kuri labprāt to arī dara. Vai tas ir pareizi no profesionālā viedokļa, nezinu, bet aizliegts tas nav. Tomēr viennozīmīgi finansiāli izdevīgākas ir tieši mājdzīvnieku prakses, to skaits ar katru gadu pieaug. Laukos veterinārārstam ir jāapkalpo lielākas teritorijas.”
Tomēr LLU dekāns uzskata, ka pēdējos gados labam lauksaimniecības dzīvnieku veterinārārstam privātpraksē atalgojums ir lielāks nekā tādas pašas raudzes speciālistam mazo dzīvnieku sektorā. Jautājums par maksātspēju.
“Ja laukos būs attiecīga maksātspēja par veterinārajiem pakalpojumiem, tad šie pakalpojumi tiks arī sniegti, jo mūsdienās nekas nenotiek par “paldies”. Jāaizmirst scenārijs, ka veterinārārstu var algot par minimālo algu un likt viņam darīt dzīvnieku kopēja darbu. Domāju, ka sektors pats nostabilizēsies, tiklīdz lauksaimnieki sapratīs, ka par labu pakalpojumu ir jāmaksā un ka tas nav lēts,” rezumē Kaspars Kovaļenko.
