„Vienīgais ceļš ir domāt.” Saruna ar dramaturģi Justīni Kļavu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos dramaturģes JUSTĪNES KĻAVAS un režisora Gata Šmita jaunākais iestudējums “Desmit iemeslu apciemot Kauci”.
Nepilnu deviņu gadu laikā kopš profesionālās darbības uzsākšanas dramaturģe Justīne Kļava strādājusi teju vai visos Latvijas teātros un savās lugās piedāvā paskatīties citādi uz jau pazīstamiem tekstiem un notikumiem, iesakņotām klišejām. Dramaturģe ieguvusi vairākus “Spēlmaņu nakts” apbalvojumus, 2021. gadā viņas luga “Dāmas” ieguva AKKA/LA Autortiesību bezgalības balvu. Iestudējumu un lugu ir daudz, nozīmīgākie iestudējumi – “Dvēseļu utenis” “Dirty Deal Teatro”, Daugavpils teātra izrāde “Jubileja ’98”, “Planēta Nr. 85” un “Sidraba šķidrums” Dailes teātrī un Nacionālā teātra “Latvieši” pēc Garlība Merķeļa darba motīviem. Darbos dramaturģe itin kā spēlējas ar laiku, atmiņām un klišejām.
– Par ko būs jaunā izrāde?
J. Kļava: – “Desmit iemeslu apciemot Kauci” būs gotiskā komēdija, kura vēstīs par jaunu tūrisma reportieri, kurš dodas izpētes braucienā uz laukiem. Laikam būtu svarīgi pateikt, ka šajā darbā esmu iespaidojusies no gotiskās literatūras – sākot ar īru rakstnieka Brema Stokera šausmu romāna “Drakula”, Edgara Alana Po stāstu krājuma “Nodevīgā sirds”, vēl pieminams ir viens no pirmajiem šī žanra darbiem Horasa Volpola “Otranto pils” un Amerikas dienvidu gotikas autoru Viljama Folknera, Flanerijas O’Konoras un Kārsones Makalersas darbi. Parasti gotiskajos romānos darbība notiek vecā ēkā, kādā pilī vai muižā. Mūsu gadījumā tā ir pašvaldībai piederoša muižas ēka, kas gaida renovāciju.
– Par lugu rakstāt, ka negaidītu pavērsienu dēļ notiek cīņa starp Dievu un nelabo. Kāda sajūta ir iestudēt lugu brīdī, kad netālu no mums notiek cīņa starp labo un ļaunumu? Rakstot lugu, droši vien neiedomājāties, ka situācija sasauksies ar šodienas aktualitātēm.
– Manuprāt, šī brīža politiskie notikumi gan nebija pārsteigums, šķiet, visi zemapziņā sajutām, ka kas tāds varētu notikt. Tomēr cerējām, ka saspringums kaut kā atrisināsies. Dīvainā veidā tiešām – šobrīd cīņa starp Dievu un nelabo ir ieguvusi kādu pavisam citu kontekstu nekā brīdī, kad pirms mēneša rakstījām izrādes anotāciju.
– Kāda ir mūsdienu dramaturga profesijas ikdiena? Viņdien sazvanoties teicāt, ka esat teātra mēģinājumā, maināt ainu.
– Vispirms top tekstuālais materiāls, tad pieslēdzos mēģinājumu procesam. Jā, esmu klātesoša, jo tikai iestudējuma procesā kopīgi saprotam, ka kaut ko nepieciešams īsināt, jo parasti sarakstu ļoti daudz. Reizēm īsinu, mainu, reizēm – gluži pretēji – pielieku klāt. Manuprāt, tā ir pareiza dramaturga rīcības shēma: nevis uzrakstīt tekstu, to nodot un nekādā veidā nebūt gatavam kaut ko mainīt. Man liekas, ka tieši teātra radīšanas procesā dramaturgam ir jābūt klātesošam, man tas liekas viens no kvalitātes rādītājiem. Tiesa – mūsdienās no agrākajiem laikiem teātra tradīcija ir mainījusies, kādreiz bija pieņemts, ka dramaturgs raksta rakstāmgaldam, tagad viņš ir daļa no radošās komandas.
– Vai mēģinājumu procesā dodat kādus norādījumus režisora vārdā, bet režisors iesaka kādas lugas korekcijas?
– Jā, protams, absolūti! Skaidrs, ka radošās komandas subordinācijā režisors ir tas, kurš uzņemas atbildību par visu kopējo procesu, bet, protams, abās šajās profesijās ir kādas iezīmes, kas pārklājas. Mūsu izrāde ir kopējs komandas darba process, un vislielākā pateicība režisoram Gatim Šmitam par darbu ar jaunajiem JRT aktieriem. Viņi ir absolūti brīnišķīgi, un mūsu iestudējumā viņiem ir nevis otrā vai trešā plāna lomas, bet gan viņi ir līdzvērtīgi, svarīgi varoņi. Domāju, ka tā tiešām ir vērtība, jaunajā iestudējumā aktieriem tiek dotas plašas aktiermākslas amplitūdas iespējas, viņiem ir iespēja sevi parādīt no labākās puses.
– Vai esat domājusi, kādu darbu varētu strādāt, ja jūs nebūtu dramaturģe?
– Manuprāt – neko. Iespējams, ja būtu kritiska situācija, droši vien varētu doties uz komercsektoru – kādu reklāmas aģentūru vai līdzīgā nozarē. Vienmēr esmu sapratusi, ka man īsti nav alternatīvas, turklāt nevis piespiedu kārtā, bet pati esmu izvēlējusies šo bezalternatīvu ceļu.
– Vai jūs dzīvojat savu lugu vidē, ejot pa ielu, jums pretī nāk lugu tēli jeb spējat abstrahēties?
– Īsti nespēju abstrahēties, tā ir mana nemierīgā prāta problēma. Visu laiku galva strādā ap dramatizējumiem, un pa ielu tik tiešām pretī nāk iespējamo lugu varoņi. Man gan šķiet, ka esmu vairāk tekstam piesaistīta dramaturģe, mazāk iztēlojos telpu, bet taisnība – manā galvā skan garāmejošās balsis. Protams, tas izklausās aizdomīgi, bet vienmēr, kad dzirdu sarunas, domāju par tām, un tad pēc iespējas ātrāk cenšos pierakstīt blociņā, lai neaizmirstu.
– Esat pētījusi mūsu vēsturi no agriem laikiem līdz pat mūsdienām – vai eksistē jautājumi, par kuriem mēs, Latvijas iedzīvotāji, spējam vienoties bez strīdiem?
– Liekas, spējam vienoties ļoti sarežģītās situācijās vai kritiskos brīžos. Iespējams, nemaz nav tik slikti, ka savu ikdienas dzīvi aizvadām tādā kā putras katlā, savstarpēji konfliktējot, – tas veido diskusiju par jautājumiem, kuri mums ir būtiski. Krīzes situācijās mēs pavisam noteikti spējam vienoties.
– Vai ir kāds vēstures laikposms, kuru jūs gribētu īpaši izcelt?
– Tas ir mainīgi atkarībā no konteksta, bet, manuprāt, vērtīgs ir viss esošās pieredzes kopums, jebkurš brīdis. Mūsu pieredze jau ir tas, kas esam. Būtu sarežģīti izvēlēties vienu posmu, jo, tikko sāk pētīt vienu, izpētes procesā atklājas, ka tam seko nākamais.
– Latviešiem pašiem par sevi ir daudz stereotipu.
– Vienīgais, ko varam darīt situācijā, kas saistīta ar stereotipiem vai priekšstatiem, ir elementāra iedziļināšanās notikumos. Ir skaidrs, ka visi esam aizņemti ar savu dzīvi, ir jāiet uz veikalu un jāpelna nauda, bet, manuprāt, katrs mīļš brīdis, ko pavadām, lasot literatūru, jau ir solis pretim tam, ka iedziļināmies. Manuprāt, tas ir vienīgais ceļš – domāt.
– Vai jau domājat par šī laika dramatizējumu? Vai vispār par pandēmiju var domāt lugas kategorijās?
– Domāju, pilnīgi noteikti. Man jau no paša pandēmijas sākuma radušies vairāki uzmetumi, procesā esmu savākusi dažādus materiālus, protams, man būs ko teikt. Svarīgi saprast – ir jāpagaida, lai varētu par šo laiku kaut ko pateikt. Vajadzīga distance, jo, kamēr atrodamies iekšā, esam pārņemti emociju, notikumu virpulī – mums pietrūkst distances, lai varētu skaidri izdarīt secinājumus par to, kas notiek, lai varētu uzdot precīzus jautājumus.
– Kur saredzat Latvijas vietu pasaules kartē? Tā ir Austrumeiropa, Ziemeļeiropa?
– Es citēšu mūsu darbu “Dvēseļu utenis” – tur tika izteikts apzīmējums Ziemeļaustrumeiropa. Tas tiešām raksturo Latvijas atrašanās vietu, un es, liekot roku uz sirds, varu teikt – nekad neesmu jutusies Latvijā kā provincē. Protams, Rīga nav metropole ar daudziem miljoniem iedzīvotāju, bet mūsu pilsēta ir ļoti nozīmīga, brīnišķīga, ar ļoti bagātīgu un piesātinātu kultūras dzīvi, cerams, ka tā tāda arī saglabāsies pēc pandēmijas. Mums ir ļoti interesanta un ļoti spēcīga kultūra, kultūras mantojums un kultūras bagātības, turklāt tas mums ir būtiski. Pat pašlaik – laiki ir grūti, bet skatītāji turpina apmeklēt teātri, neskatoties uz ierobežojumiem, viņi ir gatavi iegādāties biļetes, nākt un aplaudēt… Man liekas, ka tas vien jau ir ļoti būtisks rādītājs, kas ir mūsu patiesās vērtības, kas mums ir svarīgi.
– Pandēmijas laikā teātri ilgi bijuši slēgti, vai valsts atbalsts kultūrai bijis pietiekams?
– Tas ir sāpīgs jautājums. Manuprāt, atbalsta pasākumi ir ļoti augstu novērtējami, bet problēma ir tā, ka visiem jau šī atbalsta nepietiek. Bija tie, kuriem atbalstu piešķīra, viņiem tas ļoti palīdzēja, bet, protams, daļa kultūras darbinieku to nav saņēmuši.
– Kāds būs jūsu nākamais darbs pēc Jaunā Rīgas teātra “Desmit iemeslu apciemot Kauci”?
– Kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu strādāsim pie Fjodora Dostojevska darba “Velni” dramatizējuma speciāli Valmieras teātrim. Darba iniciatīva nāca no Elmāra Seņkova, un mūsu laikam tas ir ļoti pareizs ierosinājums.
– Jūsu lugās ir izmantoti daudzi vēsturiski literāri darbi, un jums izdodas tos salīdzināt ar mūsdienām. Vai vēsture attīstās pa spirāli vai pa apli?
– Man šķiet, ka notiek attīstība, bet ir kādi elementi, kas cikliski atkārtojas, tas ir duāli – mēs progresējam, virzāmies uz priekšu, bet tajā pašā laikā ir lietas, kas paliek nemainīgas vai atkārtojas laikmeta modifikācijās līdzīgā veidā.
– Vai esat domājusi, cik viegli cilvēkus var pārvērst, pat nozombēt?
– Šī laika bīstamība ir varas mehānisms, kurš pilnībā kontrolē presi, absolūti manipulatīvos veidos. Mēs redzam, ka eksistē daļa sabiedrības, kas dzīvo tajā pašā kultūrtelpā, bet nepakļaujas vienotajam, pieņemtajam, oficiālajam naratīvam, izrāda savu nepatiku pret to, kas notiek. Manuprāt, tikai pēc laika sapratīsim sistēmu, kā īsti viss notiek. Cilvēks savā būtībā nav ne labs, ne slikts, man ļoti nepatīk melnbaltais skatpunkts, šķiet, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, turklāt tā ir pelēkā krāsā. Mūsos visos ir gan labās, gan ļaunās daļas, jautājums – ko ar tām izvēlamies darīt: vai sekojam savām dziņām, tieksmēm, rīcībām vai arī apstājamies un padomājam, kādas tam būs sekas. Manuprāt, mums ir izvēle.
– Esmu lasījusi, ka jums patīk uzdot jautājumus – ko pēdējā laikā jūs jautājat pati sev?
– Laikam esmu nonākusi tādā kā refleksijas stāvoklī ar savas ģimenes vēsturisko pagātnes mantojumu. Visu pēdējo dienu notikumu rezultātā pēkšņi apjautu, ka manas omītes stāsti, ko viņa man bērnībā stāstīja par Otro pasaules karu, pēkšņi daļā pasaules kļuvuši par absolūtu īstenību. Viņas pieredze, kas man vienmēr izklausījās kā leģendas vai teikas, ir pieņēmusi kaut kādu konkrētu, reālu aprisi. Šajās dienās esmu skatījusies viņas vēstules, lasu stāstus, kurus esmu piefiksējusi, un, šķiet, viņai it kā jautāju, manī notiek dialogs. Diemžēl vecmāmiņa jau ir Mūžībā, tomēr – caur atmiņām uzdodu jautājumus, kā viņa ir jutusies un ko, iespējams, viņa darītu tagad.
