Vienīgā Latvijā ar tādu dārgumu! Vērgales muižas stāsts no baronu medību ballēm līdz pirmajām skolnieku čalām gaiteņos 1
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vērgalnieki, seno kuršu pēcteči, domā, ka viņu pagasta nosaukums cēlies no vārdiem – vergu gals*, valodnieki saskata sakarību ar vēri – mitrā vietā bieži saaugušām eglēm. Mūsdienu Vērgales simbols ir balts gulbis, jo cēlie putni bieži viesojas vietējos dīķos, un šeit dzīvo skaistu vidi cienoši ļaudis – 1995. gadā iegūts tituls “Sakoptākais pagasts Kurzemē”.
Visvairāk šejienieši lepojas ar 18. gadsimtā būvēto Vērgales muižas kompleksu, kas atzīts par vienu no savdabīgākajiem ampīra jeb vēlā klasicisma paraugiem Kurzemē.
Īpaši krāšņa ir restaurētā muižas fasāde ar četrām kolonnām, četrslīpu dakstiņu jumtu un barona Bēra dzimtas ģerboni cokolstāvā. Vienā no Eiropas dienām deviņdesmitajos gados ēkas terasi papildinājuši glīti čuguna rotājumi.
Vērgales muiža celta uz vecās kungu mājas pamatiem, zina Vērgales muzeja vadītāja Mirdza Sīpola. Viņa prot rosināt fantāziju: “Apkārt bija lieli, biezi meži, un 1837. gadā barons Bērs izdomāja, ka jāceļ medību pils. Pats te dzīvojis tikai vasarā, ziemas pavadījis Vācijā.”
1905. gadā barona medību pils nav nopostīta. Sargāt to bijis 25 kazaku uzdevums. Vēl saglabājušies vecie koki, pie kuriem nošauti daži revolucionāri un viņu atbalstītāji. 1920. gadā Bēru dzimta īpašumus zaudējusi.
Gaismas cīņa ar tumsu
Diez vai skaistā muižas ēka izbēgtu no laikmeta caurvējiem, ja baronu mantojumu teju gadsimta garumā neizmantotu un nepieskatītu Vērgales pamatskola. Cik vēsturisku ēku nav piegānītas, šķiras ienaidnieku īpašumos izvietojot lopus, salmus, lauktehniku un pat kūtsmēslus!
Ideju nograut baznīcu, kuras pirmsākumi datēti ap 16. gadsimtu, šodien mēs vērtējam kā prātam neaptveramu barbarismu. Bet vēl 1985. gadā tā bija realitāte!
Pensionētā vēstures skolotāja Mirdza Sīpola skaidri atceras to dienu Gorbačova valdīšanas laikā, kad bērni, nākot uz skolu, pamanījuši Vērgales baznīcas nojaukšanu. Grūti bijis tam noticēt.
“Kad paziņojām to Kultūras ministrijai, briesmu darbi tika apturēti. Diemžēl no dievnama bija palikusi vien siena un torņa daļa, bet kapi ap baznīcu bija izpostīti. Tika aizsūtīta vēstule agrāk šeit kalpojušam mācītājam Arnoldam Ernstsonam, kurš dzīvoja ASV.
Viņa vadībā tapa vēstules Raimondam Paulam, Sergejam Meirovicam, kā arī Anatolijam Gorbunovam un Liepājas rajona izpildu komitejai. Mērķis – panākt, lai postījumu atjauno. Sanfrancisko mītošais garīdznieks saorganizēja latviešu evaņģēliski luterisko draudžu locekļus, viņi sameta naudu.
Mācītāja Ernstsona sievai Eiženijai, iecienītai ārstei, bija iekrājumi, un abi dzīvesbiedri ziedoja personīgos līdzekļus mūsu baznīcas atjaunošanai. 1991. gadā arhibīskaps Kārlis Gailītis iesvētīja jaunā dievnama pamatus.”
Pateicoties pašvaldības un skolas personāla lokālpatriotismam, līdz mūsdienām Vērgales muižā saglabāts oriģināls oša koka parkets un daļa interjera elementu. Vēl tagad cienīgi kalpo melnbalts kā šaha galdiņš no Itālijas vestais marmora grīdas klājums priekštelpā.
“Tādas – rombiņu rakstā veidotas – parketa grīdas nav nevienā Latvijas muižā. To teica visi, kas pie mums atbrauca akcijas “Apceļosim Latvijas pilis” gaitā,” lepni saka Mirdzas kundze un piebilst, ka Vērgales muiža no pagājušā gadsimta 90. gadiem ir Latvijas Muižu un piļu asociācijā.
Tiesa, vērtīgais grīdas segums piedzīvojis vairākkārtīgu pārklāšanu ar zaļu vai brūnu krāsu un eļļu. Tuvojoties mācību gada sākumam, skolas saimnieki tā centušies pildīt pārbaudošo instanču prasības. Svaigi pārkrāsotas grīdas un uz sienām izlīmētas tapetes tolaik šķitušas skaistas arī skolotājiem.
Līdz ar Ginta Jurika stāšanos skolas direktora amatā ēkā sākusies jauna ēra – restaurēta fasāde, atjaunotas iekštelpas. Vienā no korpusiem 18. gadsimta parkets atsegts, vietumis pielabots vai pārklāts ar laminātu (lai saudzētu noslogotākās zonas), savukārt aktu zālē ieklāts pavisam jauns ozolkoka parkets – lai bieži nav jāmaina.
Unikālas koka kāpnes ar rotājumiem pēc vācu arhitektu skicēm veidojuši vietējie amatnieki. Kā tās varēja saglabāties kopš 1837. gada? Pateicoties pareizā laikā nocirstam un pareizi izžāvētam kokam un to cilvēku attieksmei, kuri pazīst drēbi jeb prot novērtēt vēstures mantojumu.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū pirms kārtējā skolas gada ugunsdzēsēji paziņojuši: koka kāpnes uz otro stāvu nav drošas, jāņem nost un jātaisa metāla. Skolas pārstāvji attapuši piezvanīt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Iesaistījies inspektors Visvaldis Vecvagars, likuši galvas kopā – un lieliskās kāpnes izglābtas, ēkas galā izveidojot rezerves izeju ar metāla kāpnēm.
Skolas saudzēšana ir gan pedagogu, gan tehnisko darbinieku nopelns, pēdējos brīžiem respektēja vairāk, liek noprast M. Sīpola: “Mūsu bērni uz sienām nezīmē, papīrus neizmētā un saulespuķu sēkliņas negrauž. Skolēniem bija jāpalīdz klāt galdus ēdnīcā, strādāt virtuvē viņiem paticis visos laikos: kas nekaiš, todien nav jāmācās.
Saimniece Olga Zīverte vispirms pārbaudīja nagus. Kam bija melnumiņš, dabūja ar dvieli pa plecu un pavēli doties uz klasi. Ne bērni, ne vecāki nesūdzējās.” Pašsaprotami bijis arī, ka izglītojamie sanes malku skolas krāsnīm, kas ik rītu tika kurinātas no koridora puses.
Stingrā apkopēja Ērika, iesaukta par tīrības lēdiju, pamanot ķellējumu uz sola, vienmēr atradusi vainīgo un likusi šmuci noberzt.
Savdabīgā terapija, pret ko 21. gadsimtā protestētu bērnu tiesību aizstāvji, veicinājusi krietnu personību veidošanos. Daudziem skolēniem nevajadzēja aizrādījumus, starp tiem ir Nacionālā teātra aktieris Valdemārs Šoriņš un vairāki veiksmīgi uzņēmēji.
Absolventi savai mācību iestādei dāvinājuši enciklopēdijas un Kurzemes mākslinieku gleznas. Divdesmit seši mākslas darbi ir Ādolfa Kundziņa veltījums, vienu no atmodas laika gleznām rotā zīmīgs nosaukums – “Tumsas cīņa ar gaismu”.
Kučier, griez apkārt!
Telpu, kur pirms sporta halles uzbūvēšanas notikušas fizkultūras nodarbības, vēl sešdesmito gadu vidū rotāja podiņu krāsnis. Ierīkojot skolā centrālo apkuri, gludās baltās flīzītes izlauztas un vietējie tās naski stiepuši uz savām mājām.
Pa zāles logu paveras jauks skats uz 3,5 ha plašo parku. Vai koki tur tiešām sastādīti muižas laikā, speciālisti gan apšauba. Palielajā dīķī, ko ārzemnieki notur par ezeru, makšķernieki no tuvienes un tālienes izmēģina laimi zivtiņu apmānīšanā un rīko sacensības.
Kas plašajā zālē noticis baronu laikos? Nostāsti vēsta, ka te uz lielajām rudens jaktēm jeb mednieku ballēm pulcējušies apkārtējo muižu īpašnieki. Mirdza uzbur ainiņu: “Ceļš no Ventspils agrāk ne tuvu nebija tik taisns un gluds kā šodien, tas līkumu līkumiem vijās cauri tumšiem mežiem.
Rudens diena, līst lietus, un kundzei negribas doties prom no mājām. Viņa visu laiku čīkst: nu nebrauksim uz to Vērgali, nebrauksim! Bet kungs zina: pa dienu notiks medības, vakarā tikšanās ar draugiem, radiniekiem, mednieku stāsti un lielā balle. Jau tiek cepts, vārīts un šmorēts.
Palicis tikai viens kilometrs līdz Vērgales muižai, kad kungs vairs nav izturējis sievas nemitīgo čīkstēšanu un uzsaucis kučierim: griez apkārt! Kundzei acīmredzot bija liela teikšana, dabūja virsroku, un balle pārim gāja gar degunu. Diez, mūsdienu vīrieši tā spētu piekāpties?”
Pedagoģe, protams, izzinājusi arī izglītības iestādes pirmsākumus: “Pati pirmā vietējā skola vēstures avotos pieminēta ap 1780. gadu, tā atradusies mājā, ko tautā sauca par baznīcas krogu.
Krodzinieks Raudīte, viņš arī baznīcas ērģelnieks, trīs nedēļas iesvētāmajiem jauniešiem mācījis lasīt, rakstīt, drusciņ rēķināt, dziedāt un pasniedzis ticības mācību. Bet brīvajā laikā skolnieciņi pildījuši alu pudelēs. Tā droši vien bija darbmācība.”
Turpmākos piecdesmit gadus mazie vērgalnieki izglītoti ēkā, kas jau nojaukta. Kad Latvija izkaroja neatkarību, skola tika pārcelta uz barona medību pili, kur tā darbojas kopš 1922. gada 26. oktobra. Atklāšanas ceremonijā klāt esot bijis inspektors Krīsberģis. Vecāko ļaužu atmiņā saglabājušās atmiņas par leģendāro skolas pārzini Eduardu Celmu.
Pedagogu ģimenes tolaik bijušas gauži trūcīgas, mitinājušās apkārtējo māju saimnieku istabiņās vai ēkā, kas iesaukta par skolotāju māju. Vēl sešdesmitajos septiņdesmitajos gados skolotāji turējuši lopus, slaukuši savas gotiņas. Vienos Jāņos kūtiņas nodegušas. To vietā katrs jaunais speciālists, kurš ieradies strādāt Vērgales skolā, iestādījis pa kociņam.
Vērgales muižas kompleksā, kam ir vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss, ietilpst spirta brūzis. Tagad tajā darbojas Vērgales muzejs. Bet 18. gs. šī nama lielajā manteļskurstenī kūpinātas desas un speķis. Saražotās grādīgās dziras pieticis gan vietējo muižnieku vajadzībām, gan sūtīšanai uz Vāciju.
Savukārt kalpu mājā bērniem bijis internāts, un turpat ļaudis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dakterējis Zentas Mauriņas tēvs Roberts Mauriņš. Viņš ieradies no Grobiņas. Pa ceļam, četrus kilometrus attālajā Bebē, valdījis nerakstīts likums – ja kādā mājā bijis slimnieks, ceļgalā izkarināts balts audums.
Lai dakteris zina, kur iebraukt. Vecītis, kuram dikti sāpējis zobs, izgājis pretim. Ārsts apvaicājies, kas par vainu, apsēdinājis savos redeļu ratos un ar līdzi paņemtajām standziņām beigto zobu izrāvis.
Asinis un meistarstiķi
Vedinot apskatīt pagrabu, Mirdza stāsta, ka Otrā pasaules kara laikā skolā ierīkots vācu hospitālis. Augšstāva telpas pielāgotas palātām, zālē veiktas operācijas. Vācu kareivjiem amputētās kājas un rokas izmestas laukumiņā aiz skolas. Vienlaikus uz lielo klēti vesti ievainotie krievu karavīri.
“Nesen satikos ar sievieti, kura hospitālī strādājusi par sanitāri. Vaicāju, ko īsti viņa, jauna meitene, tur darījusi. Mājās nebijis ko ēst, te vismaz varējusi paēst. Tā kā pārsienamie materiāli trūkuši, asiņainos nācies mazgāt – lai lietotu atkārtoti.
Vācu dakteris bijis ārkārtīgi noslogots un godprātīgs: nešķirojot karotājus pēc tautības, dienu un nakti ārstējis visus. Neatteicis palīdzību arī vietējiem iedzīvotājiem. Redz, ko nozīmē Hipokrata zvērests!”
Muižas pagraba nemainīgā temperatūra baronu laikā ļāvusi tur uzglabāt vīnu krājumus un nomedītos meža zvērus. Tostarp uzskatīts, ka zaķis pirms gatavošanas noteikti jāpūdē vai jāvītina.
Tagad pagrabstāvā atrodas skolas ēdināšanas bloks, garderobe, tiek uzglabāti skolas saimnieka piederumi. Remonta laikā noņemot apmetumu, atklājies apbrīnojams seno meistaru veikums – akmens sienas un ķieģeļu velves, kur katrs elements ārkārtīgi precīzi līdzsvarots. Lai laika gaitā neizļodzītos velves, tām izmantots nepāra skaits ķieģeļu.
Kupolveidīgo griestu pašā centrā izveidots maģisks četrstūris: ja kaut vienu ķieģeli izņemtu, konstrukcija sabruktu. Muižas centrālās daļas ārsienu biezums iespaidīgs – teju četri metri. Akmeņi vesti no tuvējās apkārtnes. Tie piegādāti arī Liepājas pareizticīgo katedrāles būvei Karostā.
Mirdzas kundze pasūrojas, ka pamaz vēsturisko datu apstiprinošu dokumentu. Atgādāt arhīvu, ko, prombraucot uz Vāciju, paņēmis līdzi Vērgales muižas pārvaldnieks, apsolījuši Bēru pēcteči, taču Ulrihs fon Bērs pirms vairākiem gadiem nomiris. Atliek vien meklēt citu risinājumu.
Vērgales CV
* Apdzīvota vieta ar vārdu “Virgenare” Kurzemes sadalīšanas līgumā starp Kurzemes bīskapu Heinrihu un vācu ordeni pirmo reizi minēta 1253. g. 4. aprīlī.
* Teritorija tikusi iznomāta Villekinam, Bertoldam Šteinam, vēlāk pievienota Kuldīgas komturejai, tad Gothardam Ketleram, Gerhardam fon Noldem.
* 1612. g. pārdota Heinriham fon Sakenam. Sakenu dzimtas īpašumā tā bijusi līdz 1722. gadam, kad muižu iegādājies Ugāles barons Georgs fon Dītrihs Bērs (Georg Dietrich v. Behr).
* Vērgaļu (toreizējais nosaukums) pagasts nodibināts 1877. gadā. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara to pievienoja Medzes pagastam, kas Latvijas brīvvalsts laikā kļuva patstāvīgs.
* Arhīvu dokumenti liecina, ka pirmā skola ar piecām istabām Vērgalē dibināta 1828. gadā. Otrā skolas ēka uzcelta 1871. gadā, un tajā mācības notikušas līdz 1922. g. 26. okt., kad skola pārcēlās uz Vērgales muižas pili.
* 2009. g. Vērgales pagasts, apvienojies ar Sakas novadu, izveido Pāvilostas novadu.
* Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi ir arī Vērgales baznīca, Saraiķu baznīca, Mazkažu dzīvojamā māja, kalpu māja Dangaskalni.
* Ievērojamākās senvietas: Elku kalns (pilskalns), Ošenieku senkapi /m. ē. 5. gs./, Bruņinieku kapi (Zviedru kapi), Mazkalnu viduslaiku kapi.
* Ievērojamu darbu Vērgales vēstures izpētē veicis novadpētnieks Alfrēds Šnipke, viņš sarakstījis grāmatas “Vērgale laiku lokos” un “Vērgale laiku lokos 2”.
Iz senvēstures
* Vērgales dainās maz minēta jūra un dabas vērojumi, bet daudz apdziedāti smagie darbi, sevišķi labības kulšana, malšana un kumeliņš – darba zirgs. Nepieciešamākais no pieradinātajiem dzīvniekiem. Ošenieku kapulaukā venā apbedījumā atrasti zirga iemauktu dzelži. Pēc tā laika ieskatiem zirgs vajadzīgs arī veļu valstībā.
* Jau pirms 1500 gadiem Vērgales iedzīvotāji lietoja izkapti, lai sagatavotu mājdzīvniekiem barību ziemai. Senos rakstos Kursā rudzi pirmoreiz minēti 1230. gadā un auzas – 1252. gadā.
* Kāpēc kurši pieņēma kristīgo ticību bez cīņas, ja citos novados notika sīvas kaujas? Tika noslēgti savdabīgi līgumi: tajos nav apliecinājuma, ka kurši piekrituši. Darbības attiecas uz nākotni: viņi (kurši) kristīsies, klausīs, aizstāvēs…
* Sodīšana par nepaklausību un piespiešana kristīties notika ar baltu dedzinātu dzelzi. Valdīja uzskats, ka kristīgā ticība jāizplata ar uguni un zobenu, bet jaunatgrieztie ticīgie jāpārvērš par nodevu maksātājiem – vergiem. 1253. gadā pārdalīta visa jau pakļautā Kurzeme un starp ordeni un bīskapu noslēgtajā līgumā pirmo reizi minēta Vērgale. Avots: A. Šnipkes grāmata “Vērgale laiku lokos”.
