Anda Līce: “Agresīvi paklausīgais vairākums” – cilvēki, ar kuriem var manipulēt, melojot un iedzenot bailes 12
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šopavasar pasaule atzīmē fiziķa, padomju ūdeņraža bumbas izgudrotāja, cilvēktiesību aizstāvja, disidenta, 1975. gada Nobela miera prēmijas laureāta Andreja Saharova simto dzimšanas dienu.
Nav nekā paradoksāla, ka tieši viņam pieder vārdi: “Domas brīvība ir vienīgā garantija pret tautas saindēšanos ar masu mītiem, kas viltīgu, divkosīgu demagogu rokās viegli pārvēršas asinskārā diktatūrā.”
Ir grūti, pat neiespējami iedomāties, kā varēja justies cilvēks, kas militārā līdzsvara vārdā radīja tik baisu ieroci un pēc tam visu atlikušo mūžu dzīvoja ar vainas apziņu.
Arī viņš tolaik neaptvēra visu padomju ideoloģijas nodarīto postu. Daudzi to neaptver pat vēl šodien.
Cilvēka apziņa dzīves laikā, par laimi, spēj evolucionēt, un Saharovs pie pārliecības par domas brīvību kā vienīgo garantiju nonāca daudz ātrāk par citiem un par to dārgi samaksāja.
Padomju vara viņam liedza piedalīties Nobela miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā, atņēma visus apbalvojumus, sāka nozākāšanas kampaņu presē un uz septiņiem gadiem nometināja Gorkijā.
Bada streika laikā viņu baroja piespiedu kārtā. Čeka viņu uzmanīja līdz pat dzīves pēdējām dienām, bet, pieklusinot un neatļaujot rīkot simtgadei veltītos sarīkojumus, savā veidā uzmana arī tagad. Kāpēc tāda attieksme?
Krievija šodien vārda tiešā nozīmē ir kļuvusi par padomju režīma mantinieci.
Krievu vēsturnieks un politiķis Jurijs Afanasjevs pirmais sāka lietot apzīmējumu “agresīvi paklausīgais vairākums”. Tie ir cilvēki, ar kuriem var manipulēt, melojot un iedzenot bailes.
Par ļaudīm, kuriem piemīt dzimtcilvēka domāšana, ierobežots skatījums uz sevi un pasauli, paši krievi saka – “ņedaļokije ļudji”.
Agresīvi paklausīgais vairākums, kaut arī visu laiku ir neapmierināts, vēlēšanās balso par naudu, kā tam liek priekšniecība vai pēc principa “visi dara tā”.
Šo sabiedrības daļu pēc tam ir viegli uzrīdīt opozīcijai un visai apkārtējai pasaulei. Arī Latvijā ir ne mazums šādu ļaužu, un tik bieži piesauktais teiciens “Tautas balss – Dieva balss” ne vienmēr izrādās patiess.
Saharovs bija humānists, domāja globāli un jutās atbildīgs par dzīvību uz mūsu planētas. Viņš uzskatīja, ka visa cilvēce ir vienota, pirmajā vietā ir cilvēka tiesības neatkarīgi no viņa tautības un rases piederības un valstīm miera vārdā ir jāievēro starptautiskie likumi.
Apzinoties kodolkara sekas, viņš ziedoja lielu naudu onkoloģijas vajadzībām. Atkal un atkal ir jāatgriežas pie jēdziena “domas brīvība”.
Arī Latvijā, jo ir kāda problēma – vārda brīvība ne vienmēr sakrīt ar domas brīvību. Bieži vien, maskējoties ar domas brīvību, ar vārdiem rīkojamies neiedomājami bezatbildīgi.
