Biatlona federācijas jaunā vadītāja Broka: Domājam, kā mūsu speciālistus atgriezt mājās 6
Dažas dienas pirms Jāņiem kopā sanākušie Latvijas Biatlona federācijas (LBF) vienpadsmit juridisko biedru delegāti vienprātīgi nolēma, ka LBF turpmāk vadīs tieslietu ministre Baiba Broka.
Kad pavasarī par demisiju paziņoja LBF līdzšinējais prezidents Jānis Bērziņš, pajautāju mūsu pašlaik vienīgā izcilā biatlonista Andreja Rastorgujeva trenerim Intaram Berkulim – kurš, viņaprāt, varētu nākt Bērziņa vietā, lai palīdzētu federācijai izkļūt no finanšu krīzes un Latvijas biatlonam atgūt kādreizējo prestižu ne tikai Andreja personā vien. “Daži teic, ka federācijai arī nauda nepalīdzēs, bet es nepiekrītu,” atbildēja treneris.”LBF vadībā jābūt cilvēkam, kurš tai var piesaistīt vismaz izdzīvošanas budžetu, ar ko noturēt rezultātu stabilitāti. LBF valdei jāsakārto jauniešu un junioru trenēšanās sistēma sporta skolās, jo viņi ir nacionālās izlases pamats. Prezidentam jābūt ja ne turīgam, tad vismaz personai, kas prot atrast finanses. Vai mums ir šāds kandidāts? Ir gan, esam jau runājušies, bet vai tikai nebīsies uzņemties lielo atbildību. Ja LBF sadalīsies grupējumos, tad nekas nesanāks. Esmu teicis saviem kolēģiem: ja kašķēsimies un karosim, tad paldies, mēs ar Andreju noejam malā un paši strādājam savam mērķim.”
Uzzinot, ka pēc LBF prezidentes ievēlēšanas Intars Berkulis piekritis palikt valdē, nospriedu, ka Baiba Broka viņu pārliecinājusi par savas programmas atbilstību biatlona profesionāļu viedoklim. Berkulis to apstiprināja, piebilstot: “Vienīgā drosminiece no mūsu uzrunātajiem kandidātiem.”
Sportā kopš bērnības
Tiesību zinātņu doktorantei un sociālo zinātņu maģistrei Baibai Brokai sports un biatlons nav svešs jau no bērnības.
“Esmu dzimusi un uzaugusi Madonā,” stāsta LBF prezidente. “Padomju laikā mums bija slēpošanas novirziena skola, vēlāk tajā parādījās arī biatlons. Ja bērnā bija samanāmas talanta iezīmes, tad viņš nonāca pie ļoti labiem ziemas sporta speciālistiem, kuru Madonā netrūka. Es jau pirmajā klasē sāku trenēties distanču slēpošanā pie Jura Granta, pēc tam – pie citiem treneriem un arī biatlonā. Protams, bez starptautiskiem rezultātiem, toties man nācās savas prasmes likt lietā vairākos sporta veidos, kā jau mazpilsētas skolā. Kad ierados Rīgā studēt jurisprudenci, pirmajos divos kursos startēju Latvijas Universitātes distanču slēpotāju izlases komandā, kādu laiku nodevos orientēšanās sportam, bet tagad galvenokārt skrienu kopā ar savu ģimeni. Lielais dēls man pievienojies “Nordea” Rīgas pusmaratonā, mazajam šogad pirmajai reizei pietika ar pieciem kilometriem. Ja pienāk īsta ziema, labprāt slēpojam tautas sacensībās Madonā. Esmu lepna, ka manā dzimtajā pilsētā izveidots Eiropas līmeņa biatlona un distanču slēpošanas komplekss.”
Biatlons viņas ģimenei arvien bijis tuvs. “Ar to nodarbojās vairāki mana brāļa draugi, kaimiņos dzīvoja olimpiskais kandidāts Ivars Silups, biatlonists ir arī mans krustdēls Krišjānis Meirāns – tāpat kā savulaik viņa tētis Aleksandrs. Arvien cenšos būt klāt sacensībās, kas notiek Latvijā, bet biatlona tiešraidēs pie televizora esmu aizvadījusi neskaitāmas stundas. Vēl šodien acu priekšā ziemas olimpiskās spēles Nagano, kur tik spoži startēja Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins, Jēkabs Nākums un Gundars Upenieks, ar kura jaunāko brāli Aināru, arī biatlonistu, mācījāmies paralēlklasēs.”
Biju dzirdējis, ka jaunā LBF prezidente jau sen palīdz biatlonistiem ne tikai ar fanošanu vien. “Pirms apmēram septiņiem gadiem Aleksandrs Meirāns un viņa laikabiedri nāca ar ierosmi dibināt biedrību “Dinamo EG”, kurā bijušie biatlonisti, kas kļuvuši par uzņēmējiem, daļu savas pelņas ziedos jauno talantu atbalstam. Arī es viņiem pievienojos. Esam palīdzējuši diezgan daudziem, piemēram, šogad finansiāli atbalstījām alūksniešus, kuri devās uz ASV, lai startētu pasaules jauniešu čempionātā.”
Svarīgā uzticēšanās
Kas Baibai Brokai deva drosmi neatsacīties no piedāvājuma vadīt visu Latvijas biatlona saimniecību?
“Mūsu biatlons patiešām piedzīvo ne tos labākos gadus. Bet es vienmēr gana avantūristiski iesaistos nebūt ne vieglās lietās, kurās saskatu gaismu un tām ticu. Man liekas, ka ticība ir tā, kas šīs lietas padara iespējamas. Taču nekas nenāk bez smaga darba, bez komandas, un es, Baiba Broka, viena pati nespēšu izdarīt brīnumus, lai kā gribētu.”
Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas viņa pamatīgi izrunājusies ar Gundaru Upenieku. “Ļoti augstu vērtēju Gundara sasniegumus un profesionālo pieredzi sportā, viņš pazīst arī federācijas ikdienas darbu, jo četrus gadus bijis LBF ģenerālsekretārs. Manas ievēlēšanas sapulcē klāt bija ne vien Upenieks, bet viss zvaigžņu četrinieks – arī Bricis, Maļuhins un Nākums, lai izteiktu man un Gundaram atbalstu, palīdzētu ar savu pieredzi un idejām. Šī uzticēšanās man ir ārkārtīgi svarīga, jo viņi saskatījuši manu vēlēšanos un potenciālu izdarīt ko labu.”
Jālabo kļūdas
LBF jaunās valdes svarīgākais uzdevums esot apzināt federācijas pašreizējo atskaites punktu – gan finanšu un materiāli tehnisko situāciju, gan cilvēkresursus, kā arī vienoties par stratēģiju iespējamo atbalstītāju uzrunāšanai. “Izvirzījām sev mērķi līdz gada beigām izstrādāt rīcības programmu šim olimpiskajam ciklam un pēc tam arī nākamajam. Tā kā ilgus gadus esmu sekojusi līdzi biatlonam Latvijā, man ir skaidrs, ko un kā nevajag darīt, kas būtu darāms pavisam citādi. Pašlaik vājākais punkts, manuprāt, ir tas, ka federācija nav sistēmiski sadarbojusies ar sporta skolām, lai apzinātu iespējamos talantus, kuri spēj un grib trenēties, lai viņus atbalstītu un noturētu biatlonā.”
Federācijas otru lielāko kļūdu Broka saskata mūsu labāko biatlona treneru vieglprātīgajā palaišanā pasaulē. Vitālijs Urbanovičs olimpiskajām spēlēm Sočos sagatavoja ukraiņus, Māris Čakars – igauņus, Bricis un Maļuhins – lietuviešus. “Vajadzēja atrast iespēju viņu ieinteresēšanai palīdzēt Latvijai. Tagad domājam, kā šos speciālistus atkal iesaistīt mūsu komandā, lai viņi katrs ar savu prasmi justos līdzdarbojamies kopējo mērķu sasniegšanai. Mēs būtu laimīgi, ja atrastos finansējums vismaz izlases galvenajam trenerim, kura audzēkņi sasniedz labus rezultātus. Tos prasīt varam vien tad, ja LBF kaut ko dod pretī, sadarbojoties ar pašvaldībām, kas iespēju robežās jau tagad atbalsta savus biatlona talantus.”
Taču par neatliekamu pienākumu LBF prezidente nosauc Andreja Rastorgujeva nodrošināšanu ar visu nepieciešamo, lai viņš varētu pilnībā paveikt visu, ko pats iecerējis un spēj. “Andrejs ir ne tikai Latvijas biatlona seja, bet arī ļāvis katram jaunietim un trenerim noticēt, ka mūsu mazajā valstī iespējams izaugt par pasaules klases meistaru, kura pieredzi jau sākuši pētīt krievi un pat norvēģi. Mums jāatrod motivācija arī pārējiem, lai nākamajās olimpiskajās spēlēs Latvijai atkal būtu pilna biatlonistu komanda.”
