Paldies uzņēmējiem, kas atbalsta, un arī sabiedrībā noskaņojums ir par stabilu tautas ataudzi. Pensionāri, kuri dzīvo pieticīgi, nereti zvana uz redakciju, saka – vispirms jādod bērniem, mēs pacietīsim. Kur politiķiem zūd valstisks redzējums, politiskā griba gādāt, lai uz pasaules vairāk latviešu? 54
Politikā trūkst ģimeņu lobija. Ir tranzītbiznesa un zemnieku asociācijas, darba devēji un arodnieki par valdības partneriem, ārvalstu investoru padomes, kur strādā pilna laika apmaksāti profesionāļi. Māmiņām ar bērniem nav vaļas taisīt, ietekmēt politiku, tas paliek pašdarbības līmenī, kad vairs galus nevar savilkt kopā. Politiķu aprēķini ir visai skaudri. Cik daudz balsu pienesīs pensionāri, cik ierēdņi un cik – tēti, mammas. Tāpēc neatkarības gados vecākus pavisam piemirst nedrīkstēja, bet intereses bieži atstāja novārtā. Tagad dižģimenēm ir smuks pieaugums. Agrāk 3+ bērni bija 15% no jaundzimušo skaita, bet skaitlis pieaudzis jau līdz 17 – 18%. Igaunijā trešie vai nākamie bērni ir virs 20 procentiem. Protams, ne visas ģimenes kļūs daudzbērnu, bet man patīk, ka Igaunijā pazīstami politiķi, situēti cilvēki rāda piemēru ar vismaz trim bērniņiem. Tā ir prezidentei, ministriem. Labais tonis ir izrādīt kuplu saimi, nevis jahtas, mājas, dārgus sunīšus un jaunas blondīnes par mīļākām, kā radusi mūsu mantīgā šķira, arī amatpersonas.
Ilvesa kungs cienījamos gados arī darījis, ko varējis demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanā – igauņu vai latviešu pusei par labu.
Jā, un ģimeņu atbalsta spilvenam ir nozīme arī reemigrācijā. Jo dzimtenē spilvens kļūs “mīkstāks”, jo vairāk cilvēku ar bērniem gribēs atgriezties mājās no zemes, kur gāja peļņā.
Taisnība arī, ka ar zemo dzimstību 90. gados radusies demogrāfiskā bedre, turklāt aizbraukušo vidū ir liels īpatsvars jauniešu, potenciālo māmiņu un tēvu. Bet 80. gados dzimušo ir pietiekami daudz – kā demogrāfiskā rezerve. Ja valdība līdzētu ar materiālu stimulu piepildīt trīsdesmitgadnieku vēlmes pēc vēl viena bērniņa pirms “pensionēšanās” no auglīgā vecuma, tas būtu labi darīts demogrāfijas politikas mērķu sasniegšanā. Ja mūsu valstsvīri grib padomāt ne tikai par nākamo budžetu vai ievēlēšanu tuvākajā Saeimā, bet arī nākotnes valsts vārdā, tad jābeidz “taupīt” budžetu uz ģimeņu rēķina. Šo naudu nevis tērē ģimeņu atbalstam, bet iegulda valsts un nācijas ilgtspējā.
