“Labais tonis būtu izrādīt kuplu ģimeni, nevis jahtas, dārgus sunīšus un blondas mīļākās.” Saruna ar demogrāfu Ilmāru Mežu 54
Demogrāfs Ilmārs Mežs rēķina, ka demogrāfijas problēmu risināšanai dibinātas desmitiem darba grupas, komisijas un drīz būšot svinama 20. gadskārta, kopš politiķi tam pievērsuši uzmanību. Diemžēl trūcis politiskās gribas ielikt stabilus pamatus tautas ataudzes nodrošināšanai. Pašreiz budžetprojekta apspriešanā Nacionālā apvienība vedina piešķirt 85 miljonus ģimeņu atbalstam, un par to… tiek nopelta! “LA” intervijā ar sešu bērnu tēvu Ilmāru Mežu sarunājas sešu bērnu tēvs Egils Līcītis.
I. Mežs: Par demogrāfijas tematu Latvijā sacerēti brīnišķīgi dokumenti, arī prezidents to saucis par prioritāti, un nav politiķu, kuri noliegtu līdzekļu ieguldīšanas nepieciešamību demogrāfiskā stāvokļa labošanai. Igauņi vārdos nekad nav definējuši dzimstības veicināšanu par prioritāti, bet darīt gan konsekventi darījuši, lai būtu piedzimušo igauņu pozitīva bilance pāri tai saulē aizgājušiem.
Pirms vairākiem gadiem zīmējāt dramatisku līkni par nācijas izmiršanu. Diagramma vēstīja, ka 2100. gadā Latvijā būšot vien 200 000 latviešu, ja saglabāsies esošais dzimstības līmenis. Pašlaik iedzīvotāju vecuma piramīdā ir demogrāfiskā bedre, kad 90. gados strauji kritās jaundzimušo skaits, un tieši šīs paaudzes sievietes sasniegušas gadus, kad kļūst par mātēm. Vai diagrammas līkne vēl slieksies uz leju?
Stāvoklis nedaudz labots, jo sabiedrībā radusies pārliecība, ka pat ar nelieliem atvieglojumiem seko latviešu reakcija ar lielāku dzimušo skaitu. Pēdējos piecos gados dzimuši apmēram par tūkstoti mazuļu vairāk nekā tad, ja palīdzību ģimenēm būtiski nepalielinātu. Kopumā ainava ir varbūt par procentiem desmit labāka. Latviešu izzušana attālinās par pārdesmit gadiem, un, cerams, ka 2100. gadā latviešu arī būs vairāk par pārsimts tūkstošiem. Bēdīgāks pieņēmums, ka ap 2050. gadu demogrāfijas risinājumos aktīvākie igauņi skaitā apsteigs latviešus. Bet reizē ir jautājums par Latvijas kā nacionālas valsts eksistenci. Tiem, kam šis koncepts neinteresē, kas, piemēram, ir pret Satversmes preambulā nostiprināto, ir vienalga. Viņi būs pret līdzekļu izšķiešanu kaut kādiem bērniem. Jo pasaulē daudzviet ir pārapdzīvotība, un tukšu Latviju itin viegli pildīt ar cilvēkiem no četrām debess pusēm. Nav tiesa, ka te negribēs dzīvot. Kāpēc gan dienē tūkstoš robežsargu, kāpēc iegrožojām termiņuzturēšanās atļauju dāļāšanu? Bez tā jau šobrīd iedzīvotāju sastāvs iemigrējušo dēļ būtu savādāks. Eiropā ir gara nacionālo valstu vēsture, kur pirmām kārtām pieņemts rūpēties par savu pastāvēšanu. Vismaz apzinīgākām valstīm tas rūp, jo ne vairāk kā desmit ES dalībzemēm ir hroniski zema dzimstība un augsta mirstība. Pie mums politiķi iet sava šaurā lauciņa ceļu, retam redzot kopainu. Rāda – rekur, mana nodokļu reforma! – ne pārāk interesējoties, kā tā ietekmē daudzbērnu, vientuļo māmiņu ģimenes, ar kurām jātiek galā Labklājības ministrijai, bet citiem nav daļas.
Kā nodokļu reforma ietekmēs daudzbērnu ģimenes?
Reforma izstrādāta, neņemot vērā bērnu skaitu ģimenē. Vienīgā vienība ir strādājošais ar algu, un teorijā skaists nopamatojums mazināt vienlīdzību. Apskatīsim divus tēvus. Viens ir bez ģimenes, saņem 500 eiro algu. Jā, nav turīgs, būtu jādomā par lielāku labklājību. Otrs tēvs – ar diviem bērniem un māmiņu trešā bērna gaidībās. Viņam ar 500 eiro algu jādalās ar apgādājamiem. Ar reformu vecpuisis būs labs ieguvējs, kurpretim daudzbērnu tētim stāvoklis labākā gadījumā nepasliktināsies. To nevar pārdot par nevienlīdzības mazināšanu. Pēc taisnības neviens bērns nav vainīgs, piedzimis nabadzīgākā ģimenē. Bet šodien ģimenēm, kuras vēlas vairāk bērnus, tiek radīti riski nokļūt uz nabadzības riska sliekšņa. Statistika to apliecina, bet valsts to var novērst. Eiropā ir valstis, kur šis risks nepalielinās, ja pēcnācēju ir vairāk. Latvijā par to gandrīz vai soda. Mums uz nabadzības sliekšņa dzīvo pārsvarā trīs kategorijas. Pensionāri. Daudzbērnu un vientuļo vecāku ģimenes. Trešie – vientuļie, darbspējīgie vīrieši. Pret trešo grupu man nav līdzjūtības. Vai nu viņi slēpj daļu ienākumu un nemaksā nodokļus, vai tiešām dzīvo kā asociāli tipi. Par tādu dzīvesveidu atbildību neprasa, bet par daudzbērnniekiem kurn – sak, būtu bijuši prātīgi latvieši, atturējušies un atlikuši bērnu radīšanu uz nākamo desmitgadi. Vajadzēja pagaidīt, uzkrāt pašu kapitālu, pirms laist pasaulē mazuļus, nevis uzreiz pretendēt uz valsts atbalstu. Diemžēl tāda ir dažu politiķu nostāja, kaut atklāti tie neteiks – bērnu pabalstus nav ko gaidīt. Politiķi dalās starp tiem, kas plāta rokas, ka naudiņu nevar atrast, un tiem, kas grib palīdzību dot.
Rietumos jau gadiem pieņemta prakse, ka sievietes bieži pirmā vietā liek karjeru ar stabilu dzīves līmeņa kāpumu, nevis bērnu radīšanu ar izrietošajām papildu rūpēm. Valdībām zema dzimstība gan rada satraukumu. Vai ir piemēri, kur iedibināta sekmīga demogrāfiskā politika?
Eiropā situācija apgriezti proporcionāla pārējai pasaulei, kur – jo mazāki ienākumi, jo lielāka dzimstība. Latvijā ģimenes plānošanas problēmas jau pirms 100 gadiem apskatīja Kaudzītes Matīss, sūdzēdamies, ka Vidzemē skolas tukšojas, jo, kur dzima seši septiņi bērni, tagad retā mājā esot vairāk par diviem trim. Mūsdienu Eiropas valstīs, kur bērna nākšanai pasaulē un tālākām gaitām seko atbalsta politika, dzimstība ir par kārtu augstāka nekā valstīs, kur atbalsts ir nepietiekams un ģimenes nav drošas, ka nenokritīs aiz nabadzības robežas. Tieši valsts dāsnums ir izšķirošais faktors, nevis, teiksim, katolisku sabiedrību agrākā lielu ģimeņu tradīcija vai lozungi, ka jādzemdē vairāk. Atbildīgās ES demokrātijās mājas pavardu, dzimtu aprūpējošām mātēm kompensē neizmantotas karjeras iespējas, ļauj ātrāk doties pensijā nekā sievietēm, kam nav bērnu vai ir tikai viens. Ģimenēm labvēlīgās zemēs neaprobežojas ar pabalstu naudā, bet palīdz kompleksi, it īpaši ar bērnudārziem. Norvēģijā mazuļi no gada vecuma nodrošināti ar vietu “silītē”. Samaksa ir diferencēta atkarībā no ienākumiem. Mazāk turīgām daudzbērnu saimēm dārziņš ir par simbolisku maksu. Atzīmēšu, ka Eiropā it visur ir valsts uzturēti demogrāfisko pētījumu institūti, kur zinātnieki spēj dot ieteikumus valdības praktiskai politikai šai jomā. Izņēmums, kur pētījumu centru nav, – Latvija un Malta. Zviedrijā gadu pirms iespējamām izmaiņām aizsākas plaša, argumentēta diskusija, kādu iespaidu lēmumi atstās uz ģimenēm ar bērniem. “Bērnu” politikā daudz kur veidota sistēma – ar atbalstmaksu mājokļa iegādē, medicīnas, transporta pakalpojumu atlaidēm, bet nevaram gluži ņemt pa ķieģelītim no zviedru, norvēģu sistēmām. Latvijā jārada sava sistēma, jo budžetu dziļumi, situācijas atšķiras. Galvenā atšķirība arī tā – kurā valstī cilvēki vēlas vairāk pēcteču ģimenē vai ne. Par laimi, Latvijā aptaujātie vēlas divus trīs bērnus. Reāli ir vidēji par vienu bērnu mazāk – 1, 7 bērni ģimenē. Ir diezgan liela starpība, ko laulātie vēlas un ko var atļauties. To var nolīdzināt ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem no valsts budžeta. Nodrošinot vietu bērnudārzā (sevišķi – Rīgā). Mazinot maksu par dārziņu. Dodot atlaides par pakalpojumiem un nodokļu maksājumiem.
