Dažādās trauksmes sejas. Bērnībā pieredzētais kā galvenais tās cēlonis 0
Trauksme ir neskaidrs, nepatīkams emocionāls stāvoklis, kas signalizē par iespējamām briesmām nākotnē, laupot sirdsmieru šeit un tagad.
Trauksmes dažādās sejas
“Daži cilvēki ir jutīgāki pret trauksmi, citi mazāk jutīgi. To nosaka gan ģenētiskie faktori (līdz pat 40% gadījumu), gan temperaments, gan objektīvā situācija. Trauksmes rašanos ietekmē arī iepriekšējo krīžu pieredze dzīves laikā, īpaši bērnībā, tas, cik lielu drošības izjūtu ielikuši vecāki,” teic klīniskā psiholoģe, psihoterapeite, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ieva Bite.
Ja cilvēks audzis neparedzamā vidē, kurā daudz stresa faktoru, piemēram, vecāku alkoholisms, vardarbība, smagi noritoša šķiršanās, tas nelabvēlīgi ietekmē drošības izjūtas veidošanos, spēju vēlāk tikt galā ar dažādām dzīves situācijām, ticību, ka apkārtējie grūtā brīdī palīdzēs.
Negatīvā bērnības pieredze ir trauksmes traucējumu cēlonis 60–80% cilvēku.
“Ja bijis kāds iemesls, kura dēļ bērnībā juties nedrošs, ievainojams vai kaut kādā ziņā nekompetents, cilvēkam parasti veidojas zems pašvērtējums, kas pats par sevi ir pamats trauksmei. Ja cilvēks jūtas nekompetents, nespējīgs pildīt profesionālos pienākumus, tad, protams, jebkura situācija, kas prasa citādu reakciju, var izraisīt spēcīgu trauksmi – izjūtu, ka netiek galā ar dzīves izaicinājumiem,” skaidro psiholoģe.
Trauksme ir viens no garīgās veselības traucējumu veidiem, kas mūsdienās ir ļoti izplatīta, un tai mēdz būt dažādas formas. Piemēram, veselības trauksmes gadījumā cilvēks pastiprināti baiļojas par savu veselību, uztraucas, ka ir inficējies, saslimis vai tūdaļ saslims. Viens no trauksmes veidiem ir panikas traucējumi, kad šķiet – dzīvība jau karājas mata galā, jo kaut kas nav kārtībā ar sirdsdarbību un asinsriti, tūlīt būs miokarda infarkts vai insults.
Psiholoģe skaidro, ka trauksmei raksturīgas arī somatiskas jeb ķermeniskas izpausmes – smadzenes raida briesmu signālu, tas nekas, ka briesmas ir tikai mūsu iedomu auglis, un ķermenis aktivizējas: sirds sitas straujāk, paātrinās un seklāka kļūst elpošana, mainās termoregulācija un izsitas sviedri, saspringst muskuļi, var parādīties arī galvas vai vēdera sāpes, miega un gremošanas traucējumi. “Nereti cilvēki šīm ķermeniskajām izpausmēm pievērš pārāk lielu uzmanību. Bieži mērot ķermeņa temperatūru vai meklējot internetā noteiktus slimības simptomus, uztraukums un bailes vēl pieaug. Veidojas apburtais loks,” teic Ieva Bite.
Sociālā trauksme kādā dzīves posmā var izpausties, uzstājoties auditorijas priekšā vai sarunā ar svešinieku. Ģeneralizētajai trauksmei raksturīga nemitīga raizēšanās par dažādiem notikumiem, dzīve nepārtrauktā spriedzē nekonkrētas nelaimes gaidās. Savukārt obsesīvi kompulsīvie jeb uzmācīgie spaidu traucējumi izpaužas kā uzbāzīgas domas, piemēram, atkal un atkal jāmazgā vai jādezinficē rokas, jo visapkārt ir dažādas infekcijas. “Šāda veida traucējumi šobrīd saasinās, jo par to, ka iespējams saslimt vai inficēt citus, atgādina visi masu informācijas līdzekļi,” uzskata psiholoģe.
Mieru, tikai mieru!
Ārkārtas situācijā, kad iedzīvotāji tiek aicināti palikt mājās, profesore Ieva Bite iesaka atcerēties rakstnieka Kurta Vonnegūta atziņu: “Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra…”
Tas nozīmē, pirmkārt, epidēmijas laikā vajag strikti ievērot visus speciālistu ieteikumus, otrkārt, ierobežot jauno ziņu daudzumu, piemēram, līdz vienam raidījumam dienā, treškārt, censties novirzīt savas raižpilnās domas citā gultnē, ceturtkārt, pamēģināt pārvērtēt savas negatīvās domas, kuras izraisa trauksmi, piemēram, vai ūdeņainās iesnas tiešām izraisījusi SARS-CoV-2 infekcija, nevis ziedputekšņi, tāpat kā pērn.
Ieva Bite iesaka, arī strādājot un mācoties attālināti, atjaunot ikdienas rutīnu, kas ir ļoti svarīga: no rītiem celties un vakaros iet gulēt vienā un tajā pašā laikā, ēst veselīgi, turpināt veikt fiziskās aktivitātes arī mājas apstākļos.
Arī tad, ja zaudēts darbs, ir daudz ko darīt gan mājā, gan dārzā, var palīdzēt citiem cilvēkiem, piemēram, sagādājot pārtiku gados veciem kaimiņiem. “Tikt galā ar krīzēm palīdz struktūra un plānošana, piemēram, ko un cikos darīs katrs ģimenes loceklis, kad paredzētas ēdienreizes, laiks darbam, mācībām un atpūtai. Ikdienas ritms sniedz drošības izjūtu,” uzsver profesore.
Ļoti noderīgas ir arī dažādas apzinātības stratēģijas. Praktizēt apzinātību – tas nozīmē maksimāli daudz uzmanības pievērst tam, kas notiek šeit un tagad, nevis ar domām būt pagātnē vai nākotnē, par kuru nekas nav zināms. Tā ietver apzinātības meditācijas un pašregulācijas vingrinājumus, piemēram, elpošanas vērošanu, ķermeņa skenēšanu.
“Var vērot arī dabu, koncentrējoties uz to, ko redzam, dzirdam, sajūtam ar visām savām maņām. Laba stratēģija ir arī domu vērošana, nemēģinot tās vērtēt, analizēt vai no tām atbrīvoties. Vērošana mazina trauksmi, kas rodas no katastrofizēšanas jeb savu domu virzīšanas visbriesmīgākā scenārija virzienā, dažādām fantāzijām par nākotni, kurai ar tagadni nav nekādas saistības.
Var arī ieplānot 10–15 minūtes ilgu “raizēšanās laiku”, pārējo dienas daļu veltot kaut kam citam,” iesaka psiholoģe un piebilst, ka iekšēja miera radīšanai ļoti svarīgi atbrīvoties no vainas izjūtas un nevainot apkārtējos, kuri, piemēram, devušies pie ārsta vai uz veikalu pēc pārtikas, nezinot, ka ir inficējušies ar koronavīrusu.
PADOMS
Jūtot trauksmi, var palīdzēt izpratne par ķermeņa darbības mehānismu. Zinot, ka panikas vai baiļu gadījumā ķermeniskās reakcijas pastiprinās, ar dažādām metodēm, piemēram, dziļo elpošanu, dažādām relaksācijas tehnikām, iespējams pārvarēt raizīgās domas un pamazām nomierināt arī ķermeni.
SVARĪGI
Ja trauksme jūtama jau ilgāku laiku un atkārtojas biežāk nekā trīs reizes nedēļā, iespējams, tā pāraugusi trauksmes traucējumos, no kuriem atbrīvoties var palīdzēt speciālist: klīniskais psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs.
