Vieni strīdas, citi rīkojas 0
Kamēr Latvija un Lietuva stīvējās, kur būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, tikmēr Somija izstrādājusi kopīgu projektu ar Igauniju. Baltijas valstu iecerei būvēt kopēju reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli (SGT) ar mērķi mazināt dabas gāzes piegādes riskus no Krievijas un mazināt kāpjošo gāzes cenu šajā vasarā pievienojusies Somija.
Proti, tās valdība 13. jūnijā apstiprināja Somijas gāzes izmantošanas politiku, kas pieļauj SGT būvi Somu līča krastā kopā ar Igauniju. Somijas gāzes kompānijas “Gasum” (tās lielākais īpašnieks ir Somijas valsts) vadītājs Antero Janns aizvadītajā nedēļā Baltijas valstu žurnālistiem rīkotā brauciena laikā uz Somiju uzsvēra – viņa valsts SGT termināļa būvniecībā piedalās ar nosacījumu, ka termināli būvē Somijā vai Igaunijā.
“Gasum” jau atraduši divas būvniecībai piemērotas vietas – Inko un Porvo ostu. Turklāt šā gada aprīlī abās ostās sākts ietekmes uz vidi novērtējums. “Nākamie lēmumi par šā projekta virzību sekos pēc tam, kad būs ietekmes uz vidi vērtējums,” teic “Gasum” projektu vadītājs Dans Hramofs. Viņš arī piebilst, ka ir jau izpētīts un par piemērotu atzīts maršruts pa Baltijas jūras dzelmi no Inko uz Paldiskiem Igaunijā.
Somijas argumenti
Somija Baltijas valstu iecerei būvēt pievienojās vairāku iemeslu dēļ. Tā tāpat kā Baltijas valstis gāzi saņem vien no Krievijas, nav saistīta ar citu valstu gāzes vadu tīklu un vēlas radīt lielāku piegāžu drošību. Vēl viens svarīgs iemesls ir gāzes patēriņš Baltijas valstīs un Somijā. Latvija pērn patērēja 1,6 miljardus kubikmetru, Igaunija 0,5, bet Lietuva 3,2 miljardus kubikmetru dabas gāzes, kas kopā veido 5,3 miljardus kubikmetru.
Savukārt dabas gāzes patēriņš Somijā bija četri miljardi m3. Tirgus lietpratēji stāsta, ka naudas ieguldītājus ieguldīt savus līdzekļus šādā projektā varot ieinteresēt vien tad, ja gāzes patēriņš vienotajā tirgū sasniedzot 10 miljardus m3 lielu daudzumu. Visticamāk, arī Eiropas Komisija, kas šā gada beigās ziņos par SGT visizdevīgāko atrašanās vietu, atbalstīs Somijas iesaistīšanos šajā projektā, tāpēc ka savienības prioritāte ir izveidot vienotu visu ES valstu gāzes vadu tīklu.
Septembra sākumā plašsaziņas līdzekļos tika ziņots par konfidenciālu “Booz & Company” gatavotu Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāna starpziņojumu par to, ka SGT visizdevīgāk būtu būvēt Igaunijā, tomēr, ja Somija nepievienotos projektam, tad Latvijā.
Svarīgi arī, ka vienotais Baltijas gāzes tirgus parādās ES regulas projektā par prioritārajiem starpsavienojumu koridoriem. Tātad tam varēs piesaistīt ES fondu naudu.
“Gasum” pārstāvji uzsver Inčukalna glabātavas svarīgo nozīmi SGT projektā. Viņi arī paredz, ka 2010. gadā 15% no visiem kuģiem Somijas ostās uzpildīs ar sašķidrināto gāzi, bet 2050. gadā šis īpatsvars sasniegšot 60%. Pirmais ar sašķidrināto gāzi darbināmais pasažieru prāmis Baltijas jūrā sāks braucienus 2013. gadā.
Lēmums ne agrāk kā 2015. gadā
SGT termināļa ar vairāk nekā 300 000 m3 lielu gāzes glabātavu ietilpību, kas spētu ik dienu patērētājiem pārdot līdz 19 miljoniem m3 gāzes, kopējās izmaksas tiek lēstas 450 – 650 miljoni eiro (Ls 316 – 457 milj.). “Gasum” vadītāji domā, ka lēmumu par būvniecību varētu pieņemt 2015. gadā. Būvniecības darbi arī prasīs vairākus gadus, tāpēc cerēt uz drīzu gāzes cenu ietekmēšanu noteikti nevar.
Iespējams, ka vairāk cerību ir Lietuvas iedzīvotājiem, kas, neatsakoties no dalības reģionālā SGT projektā, šovasar nolēma Klaipēdā savām vajadzībām uzbūvēt nelielu, peldošo termināli ar 170 000 m3 lielu jaudu, ieguldot 60 miljonus latu. Baltijas valstu nespēja gadiem ilgi vienoties par SGT atrašanās vietu gāzes pircējiem, visticamāk, daudzus gadus liks pārmaksāt daudzus miljonus latu.
Viedoklis
Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts: “Visām trim Baltijas valstīm un Somijai patlaban ir pieeja vien Krievijā iegūtajai dabas gāzei. To pārdod uzņēmums “Gazprom”, kuram Latvijā līdz 2017. gadam pieder monopoltiesības uz dabas gāzes pārdošanu. Nevar pārmest, ka “Gazprom” ir slikts partneris, tāpēc ka gāzi vienmēr esam saņēmuši. Jautājums ir – par kādu cenu. Nav svarīgi, no kurienes uz Latviju plūstu citviet iegūtā gāze, tomēr ir svarīgi, lai tā būtu un lai būtu konkurence. Lielbritānijā, piemēram, ir seši gāzes un elektroenerģijas pārdevēji un gāzes cenas ir vienas no zemākajām. Valstiskajam lepnumam par to, kurā valstī būvēs sašķidrinātās gāzes termināli, nevajadzētu ņemt virsroku pār konkurences ieviešanu.
