Anda Buševica: Varbūt ir vietā pārjautāt – ko īsti svinam Dziesmu svētku tradīcijā? 26
Iepriekšējo skolēnu Dziesmu svētku skandāls par masveida ģībšanas gadījumiem, dejotāji, kas paceļ balsis pirms simtgades deju svētkiem – tās ir kā ilgi gruzdējušas zemdegas, kas tik dažādās vietās izlaužas virspusē, ka varbūt tieši tāpēc ir tik grūti ieraudzīt kopainu. Manuprāt, sabiedrībā beidzot ir sākusies ilgi atliktā diskusija par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nākotni.
Iepriekšējos svētkos man kā žurnālistei bija iespēja veidot reportāžas no Mežaparka Lielās estrādes. Mani šokēja, cik maz bija piedomāts pie pašu svētku dalībnieku ērtībām. Skatītājs ir klients, viņam garantēta sēdvieta, bet kopkora dalībnieki starp uznācieniem vienkārši tiek palaisti “ganīties”. Bija vecākas sievas, kas aiz pārguruma goda tērpos bez ceremonijām likās garšļaukus uz melnas, skujām piebārstītas zemes. Koncertā visam jābūt smuki, mugursomas, segas līdzi ņemt aizliegts, ja nu kādu “Dziesmu svētku mētelīti” drīkst. Šajā tautā jau folklorizētajā ironiskajā apzīmējumā caurspīdīgajiem plēves apmetņiem iekodēts stāsts par gadu desmitiem ilgo nespēju uzcelt virs Mežaparka Lielās estrādes jelkādu pārsegu. To, ka dziedāt apstākļos, kad mutē līst ūdens straumes un goda tērps pārvēršas kankaros, nav gluži pašsaprotami, pierādīja 2015. gada Pasaules koru olimpiādes noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē, kurā daļa koru dalību lietus dēļ atteica. Atceros ironisko attieksmi pret ārzemniekiem: mūsējie gan ir trenēti, ja kāds ģībst vai krīt, pārkārto tik rindas un dzied tālāk.
Varbūt ir vietā vēlreiz pārjautāt – ko īsti svinam Dziesmu svētku tradīcijā? Vispirms ASV, bet pagājušajā gadā arī latviski tulkots, iznācis lielisks amerikāņu-latviešu folklorista Gunta Šmidchena pētījums “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā”. Taču arī pētnieks uzsver, ka dziesma kā politiskas pretošanās forma brīvā, nacionālā valstī jau ir vēsture. Diemžēl Dziesmu un deju svētku pašreizējo organizatoru komunikācija ar sabiedrību turpinās tajā pašā varoņgarā, itin kā mēģinot ko pierādīt pārējai pasaulei: Baltijas dziesmu svētki ir UNESCO kultūras mantojuma meistardarbs, svētki būs Latvijas simtgades centrālais pasākums u. c. Dziedātājs, dejotājs tik grandiozā plānā ir tikai skrūvīte, un tā arī ir attieksme, kuras vadzis tagad ir lūzis.
Nevar gluži teikt, ka Latvijas Nacionālais kultūras centrs nebūtu mudinājis uz diskusiju, pagājušā gada novembrī tika rīkota konference “Dziesmu un deju svētki rītdienai”, tās mērķis bija pārrunāt kopīgo un atšķirīgo trīs Baltijas valstu dziesmu svētku stratēģijā. Igaunijas un Lietuvas piemēri vienlaikus rādīja alternatīvus attīstības ceļus, piemēram, Igaunijā svētku organizēšana ir nevalstiskas organizācijas rokās, arī kopkoncerts, kā stāsta zinātāji, drīzāk atgādina milzu pikniku ar sadziedāšanās elementiem. Konferencē neaptverts palika jautājums par kādreizējo trimdas, tagad – Pasaules latviešu dziesmu svētku nākotni. 2015. gadā Briselē tika iedibināti no jauna Eiropas latviešu kultūras svētki. Būtu vietā pajautāt – kāpēc šie dziedātāji un dejotāji vēlas alternatīvu, kādēļ neatrod vietu pašreizējā Dziesmu svētku kustībā? Lietuva konferencē savukārt jūsmoja par Latvijā 2006. gadā pieņemto Dziesmu un deju svētku likumu, kas garantē šiem svētkiem valstisku nozīmīgumu. Šāds Latvijā dziedāšanai un dancošanai noteiktais “valstiskums”, no vienas puses, var likt ironiski pasmīnēt, no otras – valsts garantēts finansējums palīdz spēkus neizšķiest sīkumos, sasniegt augstākus rezultātus. Bet tieši šai apsvērumā – kur tad ir šie rezultāti? – jau arī aug kājas sabiedrībā patlaban saceltajai vētrai!
Pagājušajā otrdienā 29 deju apriņķu virsvadītāji pieņēma kopīgu paziņojumu, kurā teikts, ka atbalsta XVI Deju svētku deju lieluzveduma “Māras zeme” mākslinieciskās grupas ieceres. Balodis ar olīvu zaru knābī vienmēr ir laba zīme, tas nozīmē, ka valsts simtgadē Dziesmu un deju svētku apokalipse vēl nenotiks. Taču ļoti gribētos, lai tas tiktu pamanīts – sabiedrībā ir sākusies diskusija! Būtu žēl, ja dejas pazinēju Ginta Baumaņa, Ernesta Spīča tik tiešām viedie argumenti tiktu paslaucīti zem paklāja svētku prestiža nesatricināmības vārdā.
