“Iespējams, nākamais būs Indijas okeāns!” Pasaules apceļotājs Kārlis par 26 000 kilometru vienatnē, haizivīm un satiktajiem cilvēkiem 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apceļot pasauli jūrmalnieks Kārlis Bardelis sāka 2016. gadā, kopā ar Gintu Barkovski pāriroties pāri Atlantijas okeānam, un turpināja, kopā ar draudzeni Lindu Zuzi tandēmā pārbraucot Andu kalnus.
Nu viņš atgriezies Latvijā pēc divu gadu prombūtnes, kuru laikā šķērsoja pasaules plašāko ūdens klaju Kluso okeānu, vienatnē noairējot vairāk nekā 26 tūkstošus kilometru. Laimīgi atgriezies, jo Covid-19 pandēmijas dēļ, tikai pateicoties Latvijas konsula pūlēm, Kārlis neiestrēga sava piedzīvojuma galapunktā Malaizijā.
Dārgie sagatavošanās darbi
Klusā okeāna šķērsojumu Kārlim nācās sākt vienatnē, jo draudzene nolēma laivojumā tomēr nepiedalīties. “Linda izvēlējās studēt, nevis tērēt laiku, airējot pāri okeānam, un es viņas lēmumu pieņēmu, jo jau mājās apsvēru iespēju airēt vienatnē – biju tam psiholoģiski gatavs.
Līdz ar to pārtikas rezerves, kas bija sagatavotas diviem, piekraujot laivu “līdz lūpai”, nu varēju tērēt viens,” atklāj pasaules apceļotājs.
Negaidot ekspedīcijas lielākie izdevumi izrādījās laivas transportēšana no Brazīlijas (Riodežaneiro), kur beidzās iepriekšējais brauciens, līdz Limai (Peru), kur sākās Klusā okeāna sāga, un tās savešana kārtībā.
“Latīņamerikā šādi pasākumi ir nenormāli dārgi, ieskaitot maksu par glabāšanu muitas noliktavā, tādēļ vajadzēja precīzi saplānot laiku, lai mēs ar tandēmriteni un jūras konteiners ar laivu Limā ierastos vienlaikus. Man paveicās satikt bijušo Limas mēru un sporta ministru, kurš ar saviem sakariem palīdzēja vieglāk nokārtot nepieciešamās formalitātes.”
Okeāns attaisno savu vārdu
Kārlis Bardelis ceļu pāri Klusajam okeānam sāka 2018. gada 14. jūlijā. Pirmais posms līdz Franču Polinēzijai izrādījusies tīrā atpūta salīdzinājumā ar cīnīšanos Atlantijas viļņos. “Lai gan attālums līdz salām bija lielāks, noairēju to par dienu ātrāk – 140 dienās.
Palīdzēja gan valdošie vēji, gan okeāna straumes. Laika apstākļi bija pateicīgi, jūra mierīga, visā šajā laikā tālumā manīju tikai pāris kuģus.
Airēju divpadsmit četrpadsmit stundas dienā un pēc tam dreifējot varēju normāli atpūsties un atgūt spēkus. Lietoju kvalitatīvāku ūdens atsāļošanas sistēmu, nepaskābinātus un nesaldinātus produktus, tādēļ izdevās izvairīties no iekaisumiem, kas mani mocīja iepriekšējā braucienā.
Pārtiku lielā mērā man ziedoja daudzi Latvijas uzņēmumi.
Pārsvarā izmantoju ar karstu ūdeni aplejamās tūristu maltītes, piemēram, rīsus un kartupeļu biezeni ar dārzeņiem, proteīna pulverus (kaņepju, ķirbju sēklu, zirņu), kaņepju pavalgu, žāvētus ābolus un citus augļus, batoniņus ar riekstiem un želejveidīgus biezeņus, ko viegli iespiest mutē, nepārtraucot airēšanu.”
Ne jau viss gāja gludi
Tiekoties ar Kārli viņa vecāku mājās Slokā, prātā nāk salīdzinājums ar omulīgu, apmierinātu jūras vilku, kuram airēšana okeānā tāda nieka izklaide vien bijusi. Tomēr manu uzmanību pievērš traumētā kāja. “Banāli, bet tas notika pašās brauciena beigās ostā, gaidot, kad tiks nokārtoti dokumenti mājupceļam.
Kāds velkonis uzvilka manai laivai virsū nelielu bez vadības palikušu kuģi. Biju uzkāpis uz savas laivas jumta, lai censtos to atbīdīt nost, taču inerces dēļ pazaudēju līdzsvaru un nogāzos uz klāja,” atceras Kārlis.
Satraucošus brīžus nācies pārdzīvot negaisa laikā, kas ir biežs viesis pie Indonēzijas krastiem. “Gaisā bija tik daudz elektrības, ka laivas antena sanēja kā gaisvadu līnija. Visapkārt jūrā spēra zibens, taču laivā jutos droši, jo tā būvēta no saplākšņa, kas nevada elektrību.
Vēl ik pa laikam man pavadoņos uzradās haizivis, kuras dzelmē laikam bija pamanījušas laivas ēnu.
Tās parasti uzradās, saulei lecot un rietot, tā teikt, uz brokastīm un vakariņām. Nebiju iedomājies, ka haizivis ir tik spēcīgas, jo viņu astes atsišanās pret laivas bortu atgādināja belzienus ar ķieģeli pret sienu. Tādos brīžos ievilku airus un mazliet iepauzēju. Pamanīju arī nelielu sūci laivas korpusā, taču tā nebija bīstama, jo caur to ieplūda vien pāris litri ūdens dienā.
Divas nedēļas pirms finiša jau pie Malaizijas krastiem pazaudēju enkuru. Iedomājieties, cik liels ir paisuma un bēguma viļņu un vēja kopējais spēks, ja tas var nolauzt metāla stieni. Vajadzēja steidzami dabūt jaunu enkuru, jo jūras vējš it viegli manu laivu varēja uztriekt uz klintīm.
Vispirms iedomājos par veco ūdens atsāļošanas iekārtu (ap 12 kg), ko rezervei biju paņēmis līdzi, taču kļuva žēl – kā nekā tas reiz izmaksāja trīsarpus tūkstošus eiro.
Beidzot izšķīros par vienu no akumulatoriem, kuri no saules paneļiem uzkrāja enerģiju manam satelīttelefonam un atsāļošanas sistēmai. Ieliku to ūdens necaurlaidīgā maisā, iesaiņoju kā dāvanu, pieliku klāt vēl veco enkura ķēdi un stieņa atliekas un iesēju virvē katram gadījumam, kas, par laimi, nepienāca.”
Atsaucīgie iezemieši
Pēc gandrīz pieciem pirmajiem laivā pavadītajiem mēnešiem Kārlis divus mēnešus veltīja atpūtai Franču Polinēzijā Hivaoas salā. “Latvijas simtgadi sanāca nosvinēt jūrā. Kad beidzot pietauvojos krastā, domāju, ko darīt. Nomazgāties un nokārtot dabiskās vajadzības okeānā ir vienkārši, bet ostā tā darīt nedrīkst,
taču interese par mani bija liela, jo ne jau katru dienu salās piestāj tādi peldlīdzekļi kā manējais – bez burām.
Paguvu padzīvot vairākās ģimenēs. Viens bija hipijs, francūzis, tad jaukta ģimene (francūzis un japāniete) un vietējais marķīzs, un, par laimi, visi viņi runāja angliski, kaut gan oficiālā valoda tur ir franču.
Pie Ērika nodzīvoju trīs nedēļas. Viņam bija paliels īpašums, un varēju par gultas un vēdera tiesu palīdzēt ar mačeti cirst krūmus un lauzt celmus, tīrot teritoriju. Viņš man pat piedāvāja zemes gabalu, ja es izdomātu te palikt.
Nākamajā Tuvalu salā dzīvoju vietējā policijas priekšnieka ģimenē, kamēr laiva palika noenkurota lagūnā, ko veidoja milzīgs koraļļu rifs. Man paveicās, jo
Klusajā okeānā trāpīt uz salu, kas ir tikai 17 kilometrus gara un pārsimt metrus plata, ir neiedomājama veiksme.
Turklāt sākās bēgums, straume mani nesa garām lagūnai, un nācās airēt ar pārcilvēcisku spēku, lai sasniegtu krastu. Zālamanu salās pavadīju tikai trīs dienas, Papua-Jaungvinejā – trīs nedēļas jahtklubā, kas patiesībā bija bārs. Savukārt Indonēzijā jau jutos kā ģimenes loceklis un mazliet iemācījos sazināties vietējā valodā. Tur, laivojot starp salām, vairs neuzmācās vientulības sajūta.
Vienīgi bija neziņa, kas uz cietzemes sagaida, vai būs droši, vai varēšu papildināt pārtikas krājumus ar svaigiem produktiem, bet, kad pēc mēneša devos prom, jutos kā pametis ģimeni,” ar nostalģiju teic Kārlis. Polinēzijā un Indonēzijā viņš gājis arī uz skolu stāstīt bērniem par saviem piedzīvojumiem un Latviju, bet Tuvalu neesot sanācis, jo tur iekritis skolas brīvlaiks.
“Tiekoties ar cilvēkiem, visi bija pārsteigti, ka mums, tik mazai tautai, ir sava valsts un valoda, jo daudzviet vietējās valodas lietošana ir ierobežota. Visur esmu ieguvis jaunus draugus, kuri atkal aicina ciemos. Gribētu turp vēlreiz aizbraukt ar ģimeni, tikai šoreiz burulaivā.”
Par nākotnes plāniem Kārlis Bardelis runā piesardzīgi. “Šobrīd mana laiva glabājas noliktavā Malaizijā, lai kārtīgi izžūst, bet pasaules apceļošanu noteikti turpināšu. Vai tas būs pa sauszemi vai jūru, būs atkarīgs no situācijas pasaulē, kā valstis tiks galā ar koronavīrusa pandēmiju un tās sekām, jo šobrīd daudzos reģionos nemaz nevar iekļūt.
Iespējams, nākamais būs Indijas okeāns. Safilmēts ir daudz, videofilmas veidošanai jāveic pamatīga atlase, taču grāmatu rakstīšu tikai tad, kad loks būs noslēdzies un būšu atgriezies Namībijā – vietā, kur sāku savu pirmo airējienu pāri Atlantijai.
