“Šodienas skolēni ir tie, kuri veidos mūsu dziedātāju rindas nākotnē!” Saruna ar diriģentu Aivi Greteru 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad balvu par izturību un radošumu vajadzētu saņemt teju ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam, bet vēl īpašākas balvas vajadzētu saņemt visiem tiem mūziķiem, kuri ar neticamu radošu spēku un attapību klausītājus un skatītājus turpina priecēt dažādos tiešraižu koncertos.
Marta vidū notika Lielās mūzikas balvas pasniegšana un divas balvas saņēma arī diriģents Aivis Greters, kuru godināja kā “Gada jauno mākslinieku” un īpašajā kategorijā “Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos” sumināja viņa vadīto jauniešu kori “Kamēr…” par muzikāli performatīvo piedzīvojumu “Kamēr… upē”, kas notika pagājušās vasaras Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā.
Korī “Kamēr…” dziedat jau daudzus gadus, vairākas reizes esat saņēmis dažādas balvas arī par diriģēšanu, vai jūs vairs atbilstat kategorijai “Gada jaunais mākslinieks”?
A. Greters: Jā, taisnība, un tomēr es jūtos kā jauns mākslinieks, jo īpaši – darbojoties savā profesijā kā diriģents. Man liekas, ka tas labākais, auglīgākais un mākslinieciski vērtīgākais darba laiks man vēl ir tikai priekšā. Par to, kas šobrīd, jaunības gados, jau ir izdarīts un sasniegts, ir milzīgs prieks, un balva ir pagodinājums.
Man ir gandarījums par tām idejām, kas ir dzimušas un ko ir izdevies īstenot ar tik lieliskiem partneriem un kolēģiem mūsu korī. Vēl vairāk – tas ir milzīgs prieks un pateicība par šo augsto novērtējumu, tas man personīgi kā mākslinieciskajam vadītājam un korim “Kamēr…” ir nozīmīgs žests un kora 30 gadu jubilejas kontekstā ir īpaši svarīgi.
Es tiešām lepojos gan ar paša paveikto, gan ar mūsu kolektīva kopējo paveikto darbību, balvas saņemšana tik tiešām ir liels svētku notikums.
Pie kā jūs un koris pašlaik strādājat? Kas tiek dziedāts, un kā mēģinājumi tiek organizēti?
Pagājušajā pavasarī, pirmās ārkārtas situācijas laikā, mēs nerīkojāmies nekā, centāmies tikai maksimāli ievērot noteikumus, distancēties un būt drošībā, katrs rūpēties par savu un apkārtējo veselību.
Šobrīd jau labu laiku darbojamies attālināti, mēģinājumos tiekamies digitālā platformā, mācāmies jaunu repertuāru, skaņdarbus, kurus mēs dziedāsim, kolīdz atkal būs iespēja tikties. Gribētu teikt, ka šo laiku izmantojam lietderīgi un strādājam nevis pie nianšu noslīpēšanas, jo to digitāli nevar izdarīt, bet mācāmies lasīt, iepazīt nošu partitūru un iedziļināties pašos pamatos.
Tiesa, godīgi teikšu, šis formāts drīz vien sevi būs izsmēlis. Jūtu, ka drīz attālinātos mēģinājumus vairs nerīkošu, jo tie var nodarīt pāri kolektīvam. Man šķiet, ka šis mākslīgais režīms vispār nav kora dziedāšana! Tas, ar ko mēs šobrīd esam spiesti nodarboties, ir mākslīga dzīvības uzturēšana, un man šķiet, ka pārāk ilga darba mākslīga organizēšana var tikai kaitēt.
Es ļoti ceru, ka tuvākajā laikā vakcinēšanās process uzlabosies līdz tādam stāvoklim, ka liela daļa sabiedrības daļa būs vakcinēta, būs droša viena otrai. Tas man beidzot ļautu satikt savus dziedātājus, ko es tik ļoti gaidu.
Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt, kā notiek šie digitalizētie mēģinājumi, jūs lasāt notis atsevišķi pa balsīm?
Mēs vispār netiekamies, esam sadalīti četrās balss grupās – soprāni, alti, tenori, basi, ar katru no balss grupām tiekos atsevišķā laikā, un tad ar katru strādāju. Es dziedu, un viņi mani dzird, es spēlēju priekšā, stāstu par skaņdarbu, komponistu, mūzikas raksturu un niansēm, bet limits ir tajā apstāklī, ka es dziedātājus nedzirdu, man nav atgriezeniskās saites.
Šobrīd tehnoloģijas vēl nespēj nodrošināt fiziskai klātbūtnei līdzīgus mēģinājumus. Šos digitālos mēģinājumus noturam divas reizes nedēļā, tādējādi satiekamies, līdz kādai zināmai robežai iepazīstam skaņdarbus taču kādi dziļāki soļi par šo iepazīšanu, manuprāt, ir neiespējami un nevajadzīgi.
Jūs esat arī pedagogs Doma skolā, un viens no būtiskākajiem dziedošo skolēnu koncertdzīves notikumiem ir Dziesmu svētki. Kā jums liekas, vai tos šovasar vajadzētu rīkot?
Es gan neesmu iesaistīts Dziesmu svētku kustībā, bet esmu ieklausījies kultūras ministrā, kurš ļoti uzstāj, ka svētkiem ir jānotiek. Protams, svētki jau nevarēs notikt tā, kā bija ierasts, kā tiem būtu jānotiek, tomēr arī man šķiet, ka šis ir absolūti pareizs solis – svētkiem ir jābūt.
Uzskatu, ka kultūras nozarei atbilstoši nosacījumiem ir jārīkojas, jāmeklē iespējas, ir jācīnās, tostarp jautājumā par skolēnu Dziesmu svētkiem. Man šķiet, ka būtiskākais ir izprast Dziesmu svētku virsvērtību – šodienas skolēni ir tie, kuri veidos mūsu dziedātāju rindas nākotnē mūsu lielajos svētkos.
Ja skolēniem tagad netiks iedots šis impulss, netiks dota iespēja uzstāties, būt kopā mūzikā, man šķiet, ka viņiem var tikt laupīta iespēja izbaudīt šo Dziesmu svētku būtību un garu, līdz ar to būs daudz mazāka varbūtība, ka viņi savu tālāko dzīves ceļu saistīs ar mūziku.
Man šķiet, ka, domājot par tradīcijas kopšanu ilgtermiņā, ir jācenšas svētkus īstenot. Man ir prieks, ka šobrīd tas tiek plānots, ir izstrādāti vairāki scenāriji, tas dos iespēju pielāgot atbilstoši apstākļiem svētku norisi.
Kā jūs izjūtat pagājušo gadu, vai mēs varam runāt par pozitīviem ieguvumiem?
Pats no savas pieredzes – lielākais ieguvums ir bijusi iespēja apstāties un padomāt, iegūt laiku, kuru ir izdevies veltīt ģimenei un pašattīstībai. Atceros, pirmajā brīdī man, tāpat kā citiem, bija pat nesapratne, kā likt lietā pēkšņo brīvo laiku…
Tagad jau esmu skaidri sapratis, ko vēlos darīt šajos apstākļos, pie tā strādāju, cenšos sasniegt tos mērķus, ko esmu sev uzstādījis, iet uz priekšu. Tas ir laiks tepat mājās, kopā ar sievu un mazo dēlu. Otra lieta ir veselība, ļoti aktīvi nodarbojos ar sportu, jūtu gan veselības uzlabojumus, gan enerģijas lādiņu, un man ir gandarījums, ka esmu to sev atklājis.
Sapratu, ka šī ir lieta, ko varu kontrolēt pats atšķirībā no apkārtējās pasaules, kur visapkārt ir tik daudz jautājuma zīmju un neskaidrību. Lai sevi varētu bagātināt, definēju tādus uzdevumus, kuriem varu sasniegt rezultātus, esmu tiešām priecīgs, ka man jau ir izdevies ko paveikt.
Esmu Mūzikas akadēmijas Orķestra diriģēšanas katedras ceturtā kursa students, un vasarā man bija iespēja kārtot beigšanas eksāmenu Liepājā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Tās bija divas ļoti neaizmirstamas dienas, esmu par tām ļoti pateicīgs un priecīgs, ir milzīgs gandarījums, ka koncerts varēja izdoties.
Man pašam laikam gan vispamācošākais bija fakts, ka izdevās izveidot labu kontaktu ar šo orķestri, likās, ka šajā īsajā laikā spējām realizēt ļoti labu koncertsniegumu.
Koncerts gan noritēja bez klausītājiem, un tā laikam ir atbilde par to, kā visvairāk pietrūkst, – būšanas kopā, būšanas skaņā. Vienatnē mēs, diriģenti, esam kā bez instrumenta, varam jau spēlēt klavieres, kas, iespējams, ir vistuvākais tai skaņai, skaņdarba izpildījumam, ko varam vienatnē sasniegt. Diriģenta īstais instruments ir koris, balsis, ansamblis, orķestris.
Man šķiet, grūtākais ir cilvēciskā kontakta trūkums. Man gan nevajag būt cilvēkos daudz, parasti uzlādējos vienatnē, lai varu atkal doties uz skatuvi un būt ar citiem kopā.
Lai varētu koncentrēties, noteikti ir vajadzīgs mirklis savām pārdomām un sev, bet pašlaik ir tiešām lielas ilgas gan pēc muzikāliem, gan cilvēciskiem kontaktiem. Lielās mūzikas balvas ceremonijā tā bija ļoti atsvaidzinoša, pat pilnīgi sirreāla sajūta, kad mēs pēc rudens – kaut tikai uz minūti – varējām muzicēt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tas deva milzīgu enerģijas lādiņu.
Pie kādiem skaņdarbiem jūs šobrīd strādājat, ko klausītāji dzirdēs?
Šobrīd gan mēs pie tā nestrādājam, bet, mūzikas dzīvei atgriežoties, pirmā būs mūsu kora jubilejas koncerta programma “Viļņu atspulgi”, kurai ir jānotiek. Koncerts bija paredzēts Latvijas Universitātes aulā oktobra beigās, starp citu, tas bija pārceltais datums jau no maija…
Koncerta veidošanā mēs visi, “Kamēr…” radošā komanda, esam ieguldījuši gan nopietnu darbu, gan laiku, gan pozitīvas emocijas, domas. Ļoti gribu un ceru, ka šis koncerts varēs notikt jau šogad, varbūt kādā rudens vai agrā ziemas mēnesī. Tas būs pirmais un svarīgākais koncerts, kuram mēs gatavojamies, ļoti vēlos, lai tas tik tiešām notiktu šogad.
Lielās mūzikas balvas pasniegšanā prezidents Egils Levits sirsnīgi teica: “Iedomājieties, cik labi būtu, ja niknu komentāru vietā sociālajos tīklos mēs varētu likt mūzikas ierakstus.” Kādu mūzikas ierakstu jūs liktu pandēmijas gadam?
Visam gadam? Man nāk prātā un tā nu iznāk kā pašreklāma – mēs, “Kamēr…” vīri, kopā ar Renāru Kauperu un Jēkabu Jančevski radījām kopīgu dziesmu (“Tu guli manās rokās”. – Red.), kura tiešām stāsta par šo laiku.
Dīvaini, bet jau pirms četrdesmit gadiem Ojārs Vācietis bija uzlicis uz papīra vārdus, mēs tos atradām šogad. Teksts ir tik ļoti saistošs un trāpīgs. Šim skaņdarbam piemīt ļoti atbilstošs šī laika pārdomu raksturs, kuru Jēkabs, manuprāt, ir ļoti meistarīgi ietērpis mūzikā, to savienojot ar Ojāra Vācieša dzeju, savukārt Renāra Kaupera balss, viņa personība, dzīves pieredze, enerģija ļoti labi aiznes domu līdz klausītājam.
Man ir prieks, ka pirmatskaņojums bija veltīts kora “Kamēr…” meitenēm, to mēs ar kora puišiem vēlējāmies dāvināt saistībā ar mūsu ilgo un vēl joprojām esošo nespēju būt kopā vienam ar otru. Man šķiet, ka šī skaņdarba mūzikas valoda ļoti labi raksturo šo gadu kopumā.
