Māra Libeka: Cilvēki nespēj samaksāt par ārstēšanos un valdībai vienalga 32
Aizvadītajā nedēļā valdības darba kārtībā bija iekļauts jautājums par 14 miljonu eiro piešķiršanu veselības aprūpei. Veselības ministrija lūdza vairāk nekā 10,5 miljonus eiro infrastruktūras uzturēšanas izdevumu segšanai slimnīcām, vairāk nekā 1,7 miljonus eiro – pacientu iemaksas kompensācijai (70 centi) pensionāriem, kas saslimuši ar gripu, un 1,6 miljonus eiro pacientu iemaksas samazināšanai stacionāros līdz 11 eiro dienā (patlaban 13,52 eiro). Papildu naudu prasīja arī, lai slimniekiem būtu jāmaksā mazāk par operācijām un lai bērni, kuri sirgst ar retām kaitēm, varētu saņemt medikamentozo terapiju.
Kurš ministrs noticēja, ka naudu patiešām piešķirs? Noskaidroju, ka neviens. Pati veselības ministre Ingrīda Circene slimoja, finanšu ministrs Andris Vilks bija devies ārvalstu komandējumā, jau iepriekš pasakot, ka naudas nebūs, bet valdības vadītāja Laimdota Straujuma, kā allaž būdama laipna, pieklājīga un iejūtīga, neizslēdza šo jautājumu no darba kārtības, lai tauta redz, ka, lūk, mēs, valdošā koalīcija, esam satraukušies par cilvēku iespējām tikt pie veselības aprūpes augsto finansiālo šķēršļu dēļ. Pirmsvēlēšanu gaisotnē tas nenāk par ļaunu. Nedaudz parunāja un tālāku parunāšanu atlika uz augustu, kad Saeimas vēlēšanas jau būs teju pie durvīm un atkal nenāks par skādi izcelt gaismā rūpes par medicīnas naudas lietām. Šādu triku uz rudens pusi būs arvien vairāk. Bet tikmēr finanšu ministrs Andris Vilks nepārprotami licis saprast, ka no līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem medicīnai netiks neviens lats, bet šā gada valsts budžetu negrozīs. Vienīgais piedāvājums ir meklēt naudu pašas ministrijas budžetā. Tāpēc ministrija jau neoficiāli apsver iespēju koncentrēt pacientu plūsmu jeb, tautas valodā runājot, samazināt slimnīcu skaitu. Valdības sēdē šis brīdinājums neizskanēja, jo šādas runas pirms vēlēšanām ir nepieņemamas – par to spriež aiz slēgtām durvīm.
Ministru kabinetam ir pilnīgi vienalga, ka pacientu parāds par ārstēšanos slimnīcās ir sasniedzis gandrīz sešus miljonus eiro. Piemēram, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā šogad, salīdzinot ar līdzīgu periodu pērn, divreiz palielinājies to cilvēku skaits, kas nespēj samaksāt par ārstēšanos, un viņu parāds jau ir 181 256 eiro. Bet Vidzemes reģionālajai slimnīcai tas sakrājies līdz 214 411 eiro. No šīs summas jau norakstīti 26 328 eiro, jo to vairs nevar piedzīt no pacientiem, kuri aizgājuši viņsaulē. Nemaz nerunājot par lielajām valsts klīnikām, kur parādu summa sniedzas miljonos, no kuriem apjomīgas naudas summas aizplūst līdzi mirušajiem pacientiem. Tiesa, daļa no parādniekiem ir ļaunprātīgie nemaksātāji, bet tā ir neliela, kamēr vairākums tomēr nespēj samaksāt plānā naudas maka dēļ.
Šis ir ne tikai Veselības ministrijas, bet gan visas valdības jautājums, un parunāšana par to, nepieņemot konkrētus lēmumus, ir vienaldzības augstākā pilotāža. Arī pašai ministrijai vajadzētu daudz asāk un pārliecinošāk skaidrot gan Finanšu ministrijai, gan valdībai, kādas sekas ir tam, ka cilvēki nespēj samaksāt par ārstēšanos un šā iemesla dēļ pat atsakās doties uz stacionāru. Ar konkrētiem piemēriem un konkrētu statistiku, kas rāda, ka slimnīcās palielinās mirstība. Ja arī tas ir vienalga, tad jājautā, kam mums vajadzīga šāda valdība?
