Anda Līce: Vienaldzība ir infekcijas slimība 0
Mums visiem ar tiem šķietami senajiem un tik postošajiem notikumiem joprojām ir daudzējāds sakars, jo iekārtas maiņa cilvēku domāšanu automātiski nemaina.
Kādas tikai gadadienas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav atzīmētas! Šopavasar ir 1949. gada 25. marta izsūtīšanas septiņdesmitā gadskārta.
Šīs akcijas upuru un arī veicēju skaits strauji sarūk, un nāk paaudzes, kas ar tiem baisajiem notikumiem tieši nav saistītas, tāpēc daudzi saka, ka viņiem ar to neesot nekāda sakara un vienaldzīgi noskatās, kā veci cilvēki šajā datumā nelielos pulciņos iet pie piemiņas akmeņiem, klusi noliek ziedus, noklausās politiķu patētiskos solījumus darīt visu, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos, bet vairs netic, ka tas tiešām tiek darīts.
Kriminālkodeksā, šķiet nav definīcijas, ka vienaldzība ir pielīdzināma nodevībai, kamēr dzīve nemitīgi liecina – tas tiešām tā ir.
Mīļie, mums visiem ar tiem šķietami senajiem un tik postošajiem notikumiem joprojām ir daudzējāds sakars, jo iekārtas maiņa cilvēku domāšanu automātiski nemaina. Bijušās Padomju Savienības teritorijās neatkarīgi no pašreizējās politiskās iekārtas un arī vecajā Eiropā milzīga sabiedrības daļa joprojām nevēlas kustināt smadzenes. Mēs dzīvojam blakus lielvalstij, kura ne tikai nav nosodījusi padomju režīmu un tā ideoloģiju, bet to zināmā mērā mēģina restaurēt. Ir bīstami izlikties neredzam zīmes – tam vienmēr ir sekas.
Cilvēki mēdz briesmas vai nu ignorēt, vai pārspīlēt.
Starp abām galējībām ir veselīgais viduspunkts, pie kura mums visiem vajadzētu turēties. Jā, mēs nespējam ar lielvalstīm mēroties militāri un ekonomiski, taču, apzinoties savu vēsturi, vājos punktus, atkarības no citām valstīm, mēs varam saglabāt pašcieņu un līdz ar to celt vispārējo morālo klimatu pasaulē.
Tā klimata josla, kurā dzīvojam pašreiz, ir bīstami piesārņota ar mānīgām un šķietami humānām kreisajām idejām, ar nacionālisma simboliku rotātu labējo populismu, anonīmām un atklāta naida runām un neiedomājamu izteiksmes prastumu. Atļaušanās robežu sakarā Ukrainas iekšlietu ministram Arsenam Avakovam, kuram no iepriekšminētā daudz ko nākas piedzīvot, pieder atziņa: “Politiskajos mēslos nav robežu.”
Daudz tiek runāts par Kremļa melu fabrikām, izskatās, ka nu jau pasaulē ir arī derīgo idiotu fabrikas, kurās kritiski domāt nespējīgie svētā vientiesībā, paši to neapzinādamies, apvienojas vērienīgā melu izplatīšanā. Par mūsu valsti runājot, tādi ļaudis apgalvo, ka Latvija ir neizdevusies valsts, mazām valstīm vispār neesot nākotnes.
Vienaldzība ir infekcijas slimība.
Visaugstākajos līmeņos un uz vietām atšķiras vienīgi mērogi. Ja gribam būt godīgi, vispirms ir jājautā katram pašam sev: “Ko darīt, ja nu arī es esmu šīs slimības izplatītājs?” Grozi, kā gribi, vienmēr ir jānonāk pie sevis.
