Anda Līce: Kā kredītu piedāvātāji dabū mani rokā? 0
Brīžiem šķiet, tā šodien dzīvo visa cilvēce. Arī pirms telefona izgudrošanas cilvēki bija atkarīgi no ziņām, ko atnesa pasta baloži, pastnieki vai sūtņi, tomēr ziņu pārnēsāšanās iespējas un ātrums bija nesalīdzināmi mazāks un līdz ar to drošības telpa ap indivīdu lielāka. Šodien daudzi mokoši domā, kā sevi no ziņām pasargāt.
Es loti reti lasu interneta komentārus, nepiedalos tur notiekošās diskusijās un domāju, kā tie, kuriem tas ietilpst darba pienākumos, nesajūk prātā.
Ik reizi, atverot savu elektronisko pastkastīti, vispirms izdzēšu banku kredītu piedāvājumus un reklāmu aicinājumu iegādāties brīnumlīdzekļus pret visām kaitēm.
Ik pa laikam manā tālrunī atskan kāds zvans, un saldināta balss sāk ar to, ka apsveic mani ar laimestu, piedāvājot man to iegādāties par naudu. Kā viņi mani dabū rokā?
Neskatoties ne uz kādiem drošības kodiem un personības datu aizsardzības likumu, mūsu privātā telpa izrādās neaizsargāta. Vai līdzīgi nav arī ar politisko un ekonomisko telpu?
Tomēr salīdzinājumā ar daudzās citās valstīs notiekošo pagaidām mēs Latvijā dzīvojam kā Dieva ausī. Tas gan nenozīmē, ka akli jātic visam, ko mums stāsta dažādi pašmāju un pasaules sūtītie eksperti un konsultanti.
Mūsdienu pasaule ir ekonomisko un politisko interešu caurausta, un visi ir saistīti ar dažādām tā saucamajām partnerattiecībām. Latvija nav izņēmums un no pārējiem atrodas tikai viena zvana attālumā.
No vienas puses tas it kā garantē drošību, bet no otras – satrauc un baida. Tieši pateicoties globālajiem tīkliem, daudzas valstis sitas kā uz ledus izmestas zivis, un tam par iemeslu ir ļoti īsais ideālus aizstāvošo politiķu soliņš.
Ar viena zvana palīdzību var apmelot jebkuru cilvēku un pat veselu valsti, kā tas Krievijas informatīvajā telpā pašreiz notiek ar Ukrainu, kā arī atspoguļojot iedzīvotāju protestu akciju nežēlīgo apspiešanu pašā Krievijā.
Apmelošana ir kļuvusi par ļoti labi apmaksātu darbu, ne velti oficiālo ziņu kanālu vadošajiem propagandistiem ir villas dažādās pasaules malās un pat attiecīgo valstu pilsonība.
Tādus cilvēkus ir velti kaunināt – uz visiem kairinājumiem atbild vienīgi sirdsapziņas vietu ieņēmušais naudas maks. Zīmīgi, ka vēl pavisam nesen pašreizējās varas rupori aizstāvēja demokrātiju, un, ja kārtējo reizi kaut kas mainītos, viņi atkal kažoku mestu uz otru pusi. Tas nav nekas jauns arī Latvijā.
Cīņa pret netaisnību visos laikos ir bijis Sīzifa darbs. It visur pasaulē tas tomēr bieži ir vienīgais veids, kā saglabāt savu pašcieņu.
