“Viena tumsa uz trijiem” Kritiķis Eduards Dorofejevs recenzē izstādi “Pašatklāsme. Tintoreto, Omars Galljāni, Lorenco Puljizi” 2
Eduards Dorofejevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan pandēmijas stingrāko ierobežojumu dēļ šobrīd publiski neapskatāma, mākslas muzejā “Rīgas birža” eksponēta izstāde “Pašatklāsme. Tintoreto, Omars Galjāni, Lorenco Puljizi”, kas tapusi sadarbībā ar pasaulslaveno Ufici galeriju.
Nemanāmi paskrējuši desmit gadi, kopš mākslas muzejs “Rīgas birža” pēc grandiozās restaurācijas pabeigšanas atvēris savas durvis apmeklētājiem.
Savu publisko tēlu muzejs cieši sasaistījis ar arhitekta Haralda Juliusa Boses uzprojektēto biržas ēku neorenesanses stilā un atbilstoši greznajiem interjeriem gan pamatekspozīciju, gan īpaši katru jauno izstādi vienmēr centies pārvērst par spožu un ekskluzīvu notikumu.
Tāpat kā savulaik muzeja telpu atklāšanas svētkos, arī šobrīd savu jubileju “Rīgas birža” simboliski atzīmē ar itāļu kultūras klātbūtni – divu mūsdienu itāļu gleznotāju Omara Galjāni un Lorenco Puljizi kopizstādi.
Aptumšotajā lielajā zālē katrā arkā, sekojot interjera telpiskajai struktūrai, novietoti četrpadsmit sarkani taisnstūra piloni, uz kuriem eksponēts pa vienam lielformāta darbam.
Uzreiz var pamanīt, cik ļoti cieši izstāde piesaistīta konkrētai vietai, tomēr nevar teikt, ka tā atrodas mijiedarbībā ar interjeru, jo lokālās gaismas izķer no tumsas tikai pašus mākslas darbus, visu pārējo paslēpjot tumsā.
Izstādes scenogrāfs Martins Vizbulis piešķīris zālei baznīcas kriptas mistisko noskaņu, kas, no vienas puses, bez šaubām, ir psiholoģiski iedarbīgi un sagatavo skatītāju sakrāliem sižetiem, kas dominē šajā izstādē.
Tomēr itāļu renesanses un baroka glezniecība, ar kuru sasaucas abu mākslinieku daiļrade, vienmēr tiecas izklaidēt cilvēku ar gaismas dramaturģiju un dāsni izlikt visus trikus acu priekšā, nevis slēpties ezoteriskā tumsā.
Iespējams, ka izstādes scenogrāfiju ietekmēja arī pašu mākslinieku idejas. Galjāni un Puljizi jau kopš 2016. gada radoši sadarbojušies pie vairākām kopizstādēm Itālijā, bieži uzsverot savu darbu melnbalto izteiksmību.
Abus māksliniekus vieno liela interese, lai neteiktu – īsta mīlestība pret činkvečento (renesanses zelta laikmets, 1501.–1525.) un seičento (Itālijas vēstures un kultūras posms 17. gs.) Itālijas mākslā kā neizsmeļamu iedvesmas avotu un kā ideālu piemēru mākslinieka attieksmei pret savu profesiju.
Omars Galjāni ir starptautiski pazīstams mākslinieks, kas iemantoja popularitāti, pateicoties saviem lielformāta sieviešu seju zīmējumiem. Viņš izmanto pasteļkrītiņus, tušu, zeltu, bet visbiežāk parasto grafītu, lai radītu izsmalcinātus tonālus zīmējumus uz speciāli sagatavotiem papeles dēļiem.
Kādreiz šādu pamatni plaši izmantoja arī vecmeistari ne tikai altārgleznām, bet arī eļļas gleznojumiem. Galjāni darbos tieši koka virsmas īpatnība, kas saglabā slīpēšanas švīku tīklojumu, kopā ar vertikāli organizētām grafīta līnijām veido vibrējošo faktūru un piešķir darbam īpašu dzīvīgumu.
Pašu darbu sižetos atsauces uz baroka mākslu bieži transformējas saloniski vilinošās sirreālistiskās fantāzijās, kuru jutekliskajā formā skatītājs pats var atrast sev piemērotus simbolus un nozīmes.
Lorenco Puljizi savukārt ir mākslinieks, kas Karavadžo slaveno kiaroskuro paņēmienu – izteiktu kontrastu starp gaišo un tumšo – savās eļļas gleznās novedis līdz ekstremālam lakonismam.
Laika gaitā mākslinieks reducējis savus izteiksmes līdzekļus līdz totāli melnām audeklu virsmām, uz kurām kā dzīvas gaismas negaidīti uzliesmo baltās krāsas triepieni nosacītu seju vai roku atveidā.
Melnais ir tā substance, no kuras sastāv Puljizi darbi, un zināmā mērā visa šī izstāde, šķiet, pielāgojas tieši viņa manierei.
No tumsas vai melnuma uznirst baltas maskas un straujas plaukstas kā mīmu izrādē vai spēlējot tā saucamās dzīvās gleznas, kur cilvēki izklaidējas, tēlojot slavenus mākslas darbus.
Puljizi gleznas, no vienas puses, varētu izskatīties kā vizuālas šarādes, kas no skatītāja prasa pēc dažiem mizanscēnas elementiem uzminēt kādu Karavadžo, Ticiāna vai Tintoreto šedevru.
Tomēr, ieskatoties šajos darbos, nevar nepamanīt īstu baroka garu, kas ierakstīts formu kustībā, kuru mākslinieks izcēlis, pietuvinot skatītājam kā balto triepienu horeogrāfiju.
Var teikt, ka aiz žestiem un mīmikas Puljizi grib parādīt arī iekšējo cilvēka dvēseles kustību, jo, spēlējoties ar baroka ekspresīvo dramaturģiju, nevar aizmirst, ka tā pārsvarā ir reliģiski iekrāsota glezniecība, pat tad, kad mums tā nešķiet.
Pie visām šo darbu interpretācijām un analoģijām latviešu mākslas cienītāji atšķirībā no itāļu publikas varēs atklāt vēl vienu interesantu novērojumu.
Ieraugot Puljizi darbus, nevar ar patīkamu smaidu neatcerēties Ērika Apaļā melnos audeklus ar līdzīgiem vientuļiem baltiem triepieniem, kuri Ērika darbos pārvēršas par pusnomoda apziņas zīmēm, kur aizšifrētas mākslinieka bērnības atmiņas, valodas un tēlu savstarpējās attiecības.
Patiesībā izstādei, izņemot Omaru Galjāni un Lorenco Puljizi, ir vēl trešais dalībnieks – Venēcijas ģēnijs Tintoreto. Sadarbībā ar Florences Ufici galeriju uz Rīgu atbraucis viens A4 formāta kāda jauna bārdaina vīrieša portrets, kurš pirms pandēmijas vēl paspējis paviesoties lielā Tintoreto portretu izstādē Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā.
Rīgā šī darba klātbūtne ir drīzāk simboliska, bet ne mazāk nozīmīga. Kā viens no sešpadsmitā gadsimta dižmeistara darbiem tas no savas goda vietas izstādes centrā vēro, kā svētbijīgie pielūdzēji sastājušies riņķī, kā lielie gleznojumi no tumsas cerībā uz labvēlību ķer viņa taisno skatienu un, iespējams, jūtas gandrīz kā mājās, dzirdot kā netālu, “Rīgas biržas” ātrijā, vientuļā gondola klusi brauc debesīs.
