Franks Gordons: Bailēs zaudēt varu Kimu dinastija šantažē pasauli ar kodolkara vīziju 3
Ziemeļkoreja atrodas pasaules uzmanības degpunktā. Nu jau kopš 1945. gada rudens viena un tā pati korejiešu tauta ar kopēju valodu sadalīta divās daudzējādā nozīmē diametrāli pretējās daļās ar režīmiem, kas atšķiras kā diena pret nakti. Uzskatāma “politmācība” vairāku paaudžu garumā…
1945. gada septembrī, pēc Japānas kapitulācijas, Korejas pussala tika gar 38. paralēli “ar lineālu” sadalīta: ziemeļos no tās – padomju, dienvidos – amerikāņu okupācijas zona. Pirmajā tika ieviests staļinisks režīms ar “vietēju” nokrāsu, otrajā – ASV pavēnī – likti pamati parlamentārai demokrātijai. No 1950. līdz 1953. gadam risinājās ārkārtīgi asiņainais Korejas karš, ko izraisīja Staļina inspirētā Ziemeļkorejas agresija un kas kļuva par PSRS un ASV pretstāvi, beidzās neizšķirti, jo demarkācijas līnija starp abām Korejām kopumā atbilst 38. paralēlei.
Ko mēs redzam ziemeļos no šīs demarkācijas līnijas? Visus šos gadus tur valda Kimu dinastija: pielūdzamo dievu kārtā pārcelti tēvs (Kims Irsens, 1948 – 1994, 46 gadi!), dēls (Kims Čenirs, 1994 – 2011) un ne jau “svētais gars”, bet mazdēls (Kims Čenuns, kopš 2011. gada). Ziemeļkorejas ideoloģija ir staļinisma paveids īpatnējā vietējā variantā – “Juhe”, kura būtība ietverta teikumā “Paļauties uz pašu spēkiem”. Visu triju ar dievišķiem epitetiem apveltīto Kimu valdīšanai raksturīga visstingrākā slepenība (īpaši privātā dzīve un radu rak-sti), kā arī nežēlība, kas skar vistuvākos līdzgaitniekus un visu triju Kimu ģimenes locekļus. Stindzinošu piemēru ir daudz, tipisks ir tāds: 2014. gadā tika atklāta kārtēja “sazvērestība” un valsts drošības ministra vietnieks tika nogalināts ar liesmu metēju.
Par Ziemeļkorejas gulaga lēģeriem un citiem represiju veidiem rakstīts daudz, arī par badu, kas vairākkārt skāris šīs valsts iedzīvotājus. Toties valsts galvaspilsētas platās ielas ir tīras, krāšņas ir metro stacijas, kas veidotas pēc Staļina laiku Maskavas metro parauga.
Dinastijas dibinātāja dēls un mazdēls sasniedza iepriekš sprausto mērķi – ražot un izmēģināt pašu konstruētās dažāda rādiusa raķetes un izgatavot kodollādiņus, ar kuriem tagad tiek šantažēta Dienvidkoreja, Japāna un ASV. Stratēģiskais aprēķins – balansēt uz naža asmens, nodrošinot šā despotiskā, murgainā režīma neaizskaramību, t. i., izdzīvošanu.
Dienvidkoreja – kāds pretstats. Tās ekonomika ir ceturtā lielākā Āzijā un pasaules mērogā ieņem 11. vietu. Tikai vienas paaudzes laikā Dienvidkoreja no nabadzīgas valsts kļuva par īstu ekonomisko brīnumu. Jau 2010. gadā nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju tur sasniedza 30 000 dolāru, 13 reizes vairāk nekā 1980. gadā. Dienvidkoreja ir viena no pasaules galvenajām automašīnu, datoru, viedtālruņu ražotājām. Arī kuģu būvē un tērauda ražošanā šī valsts globāli ieņem goda vietu. Tās galvaspilsētā Seulā plaukst kultūras dzīve: koncerti, izstādes, zinātniskās konferences, mākslas muzeji…
Te nu kāds var pamatoti iebilst, ka Dienvidkorejā kopš 1948. gada bija ne mazums apvērsuma mēģinājumu, militāras diktatūras iedīgļu, arī politiskas slepkavības. Taču par spīti visam valsts atkal un atkal nostabilizējās un kopš 1987. gada parlamentārā demokrātija balstās uz stingriem pamatiem. Politiķe, kas 2013. gadā tika ievēlēta par prezidenti, sapinās skandalozā korupcijas afērā, sekoja t. s. impīčments, un viņai nācās atstāt šo augsto amatu. Pilnīgi demokrātisku velēšanu ceļā nupat, 10. maijā, par prezidentu kļuva liberāli noskaņotais Muns Džēins, kurš paziņojis, ka “meklēšot dialogu” ar Ziemeļkorejas despotu. Varbūt cerēdams nomierināt Kimu dinastijas paniskās bailes no režīma krišanas – bailes, kas mudina viņus šantažēt pasauli ar kodolkara vīziju.
