Ilze Pētersone: Vienā mierā un ar cieņu – arī kad dabū pa sāniem 1
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Un tā arī notika. Kad ar svētku pirkumiem kulbā no “Alfas” autostāvvietas uz izejas pusi lēnām ripināju savu luksofora sarkano automobili – krāsa tika izvēlēta ar nodomu, lai labāk pamanāms –, nepaguvu ne acu pamirkšķināt, kad no sānu ejas kā palēninājumā manās durvīs ieslīdēja tumšs “Volvo”.
Marku, protams, sazīmēju tikai vēlāk, bet tūlīt pat ievēroju, ka ar jauno vīrieti pie stūres kaut kas nav kārtībā, jo viņš atradās nepareizajā pusē! Paliku sēdot, apsverot stratēģiju, drīzāk jau vilcināju laiku, jo negribējās redzēt posta darbu, ko svešais nodarījis manam vāģītim. Jāzvana vīram. Raudulīgā balsī noziņoju par negadījumu, tāpēc viņš sadomājās, ka avārija ir mana vaina. Ieteica rakstīt “saskaņoto”. Nu bija laiks pievērsties kaitējumam.
Jaunais cilvēks līkņāja ap manu auto, bildēja to un kādam zvanīja. Kāpu ārā un pirmais, ko vaicāju, – ko tad tagad darīsim? Balss mierīga, centos sarunu uzturēt ar pašcieņu. Arī “Volvo” īpašnieks izturējās rāmi, es teiktu, pat pārāk rāmi…
Nu ko tad viņam ar’ daudz kreņķēties, jo ticis cauri ar drusku ļurkainu priekšējo resti, bet manējai durvis saburzītas kā dāvanu papīrs pēc izsaiņošanas! Skaidrs, ka būs remonts par vairākiem simtiem. Ar “saskaņoto” nebijām pazīstami, kāds laipns autobraucējs deva padomu doties uz tuvējo degvielas uzpildes staciju, kur formulārus varot dabūt par velti.
Nu bija laiks iepazīties – durvju buktētāju sauca par Gati, tikko esot ieradies no Anglijas – tad tāpēc autiņam dzeltena numura zīme un stūres rats “nepareizajā” pusē! Svešumā pavadījis desmit gadus, strādājis par galdnieku smalkā kompānijā, tagad gribot atgriezties dzimtenē. Vārds pa vārdam un, ak, tu prieks, vienā mierā gan nokārtojām avārijas seku likvidēšanu, gan šķīrāmies ar sirsnīgiem Ziemassvētku vēlējumiem.
Mājās braucu ar sabuktētām durvīm, toties spārnotu sajūtu, ka ārkārtas apstākļos nezaudējām cieņu un viens pret otru izturējāmies, kā godīgiem ļaudīm pieklājas. Bet varēja būt arī citādi, kā vēlāk Skultes tirdziņā par savu pieredzi pastāstīja maizes cepēja Kaiva.
Arī viņai reiz sānos iebrāzies auto, taču vainīgais meties ārā no mašīnas ar drausmīgu bļāvienu un tuvākās desmit minūtes tik mežonīgi aurojis – gan uz nelaimīgo Kaivu, gan visu pasauli –, ka vēl ilgu laiku pēc šī notikuma viņai bijis bail sēsties pie stūres.
Jauno gadu uzsākot, novēlu arī sarežģītākās dzīves situācijās pacensties saglabāt savstarpēju cieņu un izturēties vienam pret otru ar godaprātu.
