Tengizs Gogotišvili: Viena Maskava uz trim 9
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūs sakāt – Ukraina, bet tikmēr pasaules pārdale norisinās Kaukāzā. Ukrainā, protams, arī, bet tur viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Kaukāzs, kā vienmēr, sagādā galvassāpes.
Pasaules kartē pēc 24. februāra mainījās arī “Lačinas koridora” krāsa, bet tagad arī pašā Lačinā iegājusi azerbaidžāņu armija. Tur visapkārt ir augstienes, ko augusta sākumā ieņēma azerbaidžāņu armija līdzās ceļam, kas savieno Armēniju ar Stepanakertu, neatzītās Karabahas galvaspilsētu. Teiksiet, Kaukāzā visur ir kalni. Ģeogrāfiski – taisnība. Taču ne politiski. Frontē katra augstiene ir priekšrocības.
Pēc 2020. gadā 44 dienas ilgušā kara daudzi uzsvēra, ka Krievija sodījusi premjeru Pašinjanu. Par koķetēšanu ar Rietumiem. Tomēr Armēnija, kā dēvēja Krieviju par savu galveno sabiedroto pirms kara, tā turpina to darīt arī pēc kara. Pēc tāda kara, kurā ar šā sabiedrotā klusējošu piekrišanu zaudēja kontroli pār 73% Karabahas teritorijas, kuru ar Krievijas palīdzību Erevāna bija iekarojusi 90. gadu sākumā.
Vienošanās par mieru 2020. gadā deva Krievijai milzīgas priekšrocības – tā izvietoja karabāzi Karabahā. Oficiāli – miera uzturēšanas spēkus. Tikai uz 5 gadiem (ar iespēju pagarināt, piekrītot pusēm). Taču Krievijas “miera uzturēšanas” pieredze nav devusi iemeslu optimismam – ja krievi ierodas kaut kur, tas ir uz ilgu laiku. Un ar asinīm.
Tomēr augusta sākumā azerbaidžāņu armija turpināja virzīšanos uz pozīcijām, kuras 30 gadus atradās armēņu rokās. Taču nebija miera uzturētāju reakcijas. Saprotama lieta – no diviem desanta bataljoniem Karabahā daudzus krievu karavīrus pārvietoja uz Ukrainu. Taču kaut vārdu Maskava varēja pateikt?
Ko mums parāda karstais augusts Karabahā? Divi secinājumi. Viens no tiem ir sens kā Maskavas Krievzeme – Krievijai nekādos apstākļos nedrīkst uzticēties. Vēl vairāk – uzticēt tai savu valstiskumu. Otrais secinājums ir pilnīgi jauns: Krievija sākusi pieļaut stratēģiskas kļūdas. Kā vieglprātīgs mantinieks, kas kārtīs zaudējis no saviem senčiem mantotu milzīgu bagātību. Putins ir zaudējis (vai arī tuvu zaudējumam) galveno trumpi, ar kura palīdzību Maskava vēl kopš cara laikiem kontrolēja abas konflikta puses. Tādēļ tagad pilnīgi skaidrs, ka kontrole pār Karabahu ir izkritusi no Kremļa rokām. Ja tā kaut kur atradīsies, tad, visdrīzāk, Ankarā. Tādēļ nedz Armēnijai, nedz Azerbaidžānai nav iemesla meklēt aizbildniecību Maskavā.
Pat būtu nedaudz žēl Maskavas, ja vien ne Gruzijas valdība, kas daudzējādā ziņā atņēmusi Armēnijai ne visai cienījamo labākā Krievijas drauga nosaukumu Kaukāzā. Tas viss, pateicoties Borisam (pēc Krievijas pases) Ivanišvili, kas jau desmit gadus dzimtenē atstrādā miljardus, ko 90. gados viņš sagrāba Krievijā. Gruzija demonstratīvi atteicās no sankcijām pret Krieviju, lai gan 2008. gadā uz NATO tā gāja tandēmā ar Ukrainu. Tā bija cita Gruzija. Tā Gruzija pirms Ukrainas bija samaksājusi asins cenu par centieniem kļūt par Eiroatlantiskās kopienas daļu.
2012. gadā vēlēšanās uzvarējušais Ivanišvili uzurpēja visu varu, aizvien nepārprotamāk vezdams valsti kopā ar Krieviju. Nonāca pat līdz tam, ka viņa vadītā un valdošā partija “Gruzijas sapnis” atklāti sabotēja valstij ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu (to jūnija beigās saņēma Ukraina un Moldova). Maskavai pašlaik ir, uz ko paļauties Kaukāzā. Vismaz tik ilgi, kamēr Rietumi nepieķersies Ivanišvili krievu naudai, kas, protams, tiek glabāta Rietumu kontos. Pirmais signāls – banka “Credite Suise” iesaldējusi viņam 607 miljonu dolāru pārskatīšanu no pašam piederoša konta. Norādīts uz valsti, kur šī nauda “nopelnīta”.
