“Vienā malā ārā spīd dzeltena džempera piedurkne. Andris izgāja no mājas tādā džemperī…” Inga no Talsiem dalās smagajā vīra zaudēšanas stāstā
0
Viens pērnā gada marta vakars pārvērta visu viņas dzīvi. Viņa izskrēja no mājas čībiņās, dodoties meklēt savu vīru, bet dzīvu vairs neatrada… Nu vairs nekas nav kā agrāk, katra diena joprojām ir kā neprognozējama izdzīvošanas cīņa, kurā nu ir jāmeklē jauna jēga. Varbūt ar laiku izdosies?
Šis ir ļoti skumjš, taču vienlaikus arī spēcīgs stāsts par to, kā Inga Pretice no Talsiem zaudēja savu vīru un kā mācās dzīvot no jauna. Ingai jau kādu laiku sekoju Instagram, un ir pārsteidzoši, ka cilvēks, kurš atrodas tik grūtā dzīves situācijā, spēj iedvesmot citus mīlēt un novērtēt katru mirkli. Gribēju šo dzīves novērtēšanu nodot arī jums, tāpēc aicināju Ingu uz sarunu, kuras laikā jāraud bija abām.
Viens otram pirmajā vietā
Inga un Andris iepazinās, kad viņai bija vien 16 gadi. Pirmo reizi ieraudzījusi Andri un zinājusi, ka viņš ir mūža mīlestība. Pa īstam kopā gan sagājuši vien pēc studiju beigšanas, tad uzreiz abiem bijusi vēlme sākt plānot ģimeni.
“Vienmēr esmu gribējusi četrus bērnus! Vispirms piedzima meitiņa Alise, bet pāris gadus vēlāk – Kārlis. Pēc Kārļa piedzimšanas pateicu, ka viss, vairāk bērnus negribēšu. Alisi gaidot, negribējām zināt, kāda dzimuma bērniņš gaidāms. Kad viņu uzlika man uz vēdera, sagaidījām savu pārsteigumu. Kad paliku stāvoklī otrreiz, tad gan jau bija skaidrs, ka otro gribētos dēlu. Viņi abi bija plānoti un ļoti gaidīti,” stāsta Inga.
Abi kopā bijuši 20 gadus, no kuriem laulībā – 7. Apprecējušies, kad piedzimis Kārlis. Izveidojuši savu sapņu māju ar dārzu. Andris daudz strādājis, lai ģimenei nekā netrūktu, bet visu pārējo laiku viņi bijuši nešķirami.
“Mēs vienmēr viens otram bijām pirmajā vietā, jo apzinājāmies, ka bērni kādreiz izaugs un aizies savā dzīvē, mēs negribējām pēc 20 gadiem attapties, ka mums pašiem vairs nav par ko runāt.
Jā, bērni ir svarīgi, bet otrs cilvēks ir vissvarīgākais. Bērnus ik pa laikam atstājām pie omītēm, lai kaut kur kopā dotos vieni, reizēm vienkārši divatā pasēdējām dīvānā. Arī pēc kāzām turpinājām iet uz randiņiem, jo bērni ir priecīgi tad, ja vecāki pārnāk mājās priecīgi. Kopā darījām visu! Kad sāku strādāt tīkla mārketinga kompānijā, Andris mani visu laiku iedvesmoja, ka man izdosies,” atceras Inga.
Andris sievai ļoti daudz iemācījis, palīdzējis viņai veidoties par tādu cilvēku, kāda viņa ir šodien. Joprojām viņš atnākot sapņos un mierinot, ka viss būs kārtībā, viss izdosies.
Abiem neesot bijis pat nopietnu strīdu, vien mazas ikdienišķas domstarpības retu reizi, bet nekad neviens no viņiem nav gribējis krāmēt koferi un doties prom.
“Kad kāds no mums devās prom, vienmēr otram iedeva buču. Reizēm gan gadījās, ka no rīta vēl guļu, kad Andris dodas prom, tāpēc nesajutu savu buču. Pēc tam zvanīju viņam un jautāju, vai nav aizmirsis to iedot. Varbūt zemapziņa man deva signālu, bet mēs tiešām vienmēr atvadoties sabučojāmies, jo nekad jau nevar zināt, kad un kā atkal tiksimies nākamreiz. Tā notika arī TAJĀ vakarā…”
Vakars, kas mainīja visu
2024. gads sācies dīvaini. It kā viss bijis kārtībā, taču Ingai bijusi slikta sajūta, it kā kaut kas nebūtu labi. 3 mēnešus tā dzīvojusi, nesaprazdama pati savas sajūtas. Arī Andris vaicājis, vai ir kas noticis, vai viņa par kaut ko pārdzīvo, bet atbildēt jau nebija ko – dzīvē it kā viss bija kārtībā.
Kādā vakarā Ingai bija ieplānots doties pie draudzenes, lai kopā iekārtotu māju, taču pamatīgi sācis sāpēt kakls. Teikusi vīram, ka tomēr nedosies pie draudzenes, paliks mājās. Andris piekritis. Inga nolēmusi vīram tovakar pagatavot viņa mīļākās vakariņas – kartupeļu biezputru ar cauraugušu gaļiņu. Viss bijis kā katru vakaru – pavakariņojuši, apsēdušies uz mirkli dīvānā, bet Andris nolēmis, ka grib skriet. Viņam paticis vakaros izvēdināt galvu, dodoties pusstundas skrējienā.
“Viņš iedeva man ļoti siltu buču un izgāja pa durvīm. Es parasti zinu, kādu maršrutu viņš skrien, vienmēr viens otram pateicām, kad devāmies skriet. Reiz viņam skrienot kājā bija iemeties krampis, pārnāca mājās klibodams, tāpēc bija mierīgāks prāts, ja zināju, kur viņš skries,” dalās Inga.
Andris skrien, bet Inga paliek un gaida mājās. Pagājusi pusstunda, stunda, pusotra, divas… Bet viņš nepārnāk. Telefonu līdzi nav ņēmis, tāpēc Inga satraukusies, kas noticis. Ja nu atkal kājā iemeties krampis? Varbūt sēž kaut kur ceļa malā un nevar atnākt mājās?
Tālākais jau ir kā palēninājumā iegrimis atmiņās: “Iekāpu mašīnā un devos meklēt viņa maršrutā. Pa ceļam vēl telefonā pieslēdzu mājas kameras, lai redzu, ja viņš atskrien mājās. Braucu un kādā līkumā redzu, ka priekšā ir policija, ātrā palīdzība, notiek rosība. Braucu lēnām garām, nedaudz piebremzēju, apskatos, daudzi tur šķiet pazīstami.
Redzu, ka kāds guļ ceļmalā, jo redzams apklāts ķermenis. Vienā malā no tā ārā spīd roka ar dzeltenu džempera piedurkni… Uzreiz nodevu pa bremzēm, jo tādā džemperī Andris devās skriet…”
Kā jau Talsos, kur lielākā daļa cilvēku viens otru pazīst, arī policists, kurš bijis notikuma vietā, Ingai bijis pazīstams. Inga uzreiz saukusi: “Vai tas ir Andris?” Viņš neesot neko atbildējis. Kāds cits policists pienācis un teicis, lai Inga tur neiet. Bet Inga nav klausījusi.
“Pieskrēju klāt, raustīju aiz piedurknes un teicu Andrim, lai ceļas augšā, ir jāiet mājās, bērni gaida. Nevaru pat izskaidrot, kāds “errors” man tobrīd ieslēdzās smadzenēs. Bija auksts pavasara vakars, no mājām biju izgājusi tikai čībās, mājas drēbēs un plānā jakā. Lija lietus un bija drēgns. Es tur sēdēju tāda zemē un raustīju Andra ķermeni. “Ātrie” noreaģēja, paņēma mani savā mašīnā, iešpricēja ko nomierinošu, jo saprata, ka nebūs labi. Mirkli vēlāk jau sēdēju mašīnā un draudzenēm rakstīju, ka mana vīra vairs nav. Vēl vēlāk pienāca mediķi un pateica, ka tā bijusi sirdstrieka trešajā stadijā, kurā nekas nav līdzams. Sirds vienkārši plīst uzreiz. Cilvēks, kurš viņu atradis, mēģinājis atdzīvināt, taču tas neesot bijis iespējams, jo dzīvības pazīmju nebija. Nekas nebija glābjams,” Inga šo stāstu pārdomā un izstāsta jau teju miljono reizi, tāpēc nu jau tas iespējams gandrīz bez asarām.
Izsists pamats zem kājām
Vēlāk uz notikuma vietu atbraukuši radi, kuri Ingu aizveduši mājās. Tur viņa iekāpusi gultā, bet uzreiz zinājusi, ka viss ir jāpastāsta bērniem, jo nebūtu loģiski viņiem melot, ka tētis atgriezīsies vēlāk vai ko tamlīdzīgu.
“Tas viņiem bija drausmīgs šoks. Bērni joprojām nav tādi, kādi bija agrāk. Esam gājuši cauri dažādām stadijām. Joprojām reizēm šķiet, ka Kārlis [viņam šobrīd ir 7 gadi] situāciju līdz galam nav sapratis. Viņš daudz grib runāt par tēti, taču uz kapiem nevēlas nākt. Arī bērēs man bija sajūta, ka atceras tēta vārdus, ka īsti džeki neraud, centās turēties. Alisei [viņai šobrīd ir 11 gadi] ir citādi. Viņa šobrīd par tēti negrib runāt. Tas sāp pārāk ļoti, tāpēc gribas to kaut kur noslēpt un nerunāt.”
Bērni šajos 10 mēnešos esot strauji pieauguši, dzīve viņus ir satriekusi. Inga saka, ka ir ļoti grūti uzmundrināt bērnus brīdī, kad pati ir pilnīgi sagrauta. Bērni ir zaudējuši tēti, viņiem vēl jāredz, cik smagi ir mammai.
“Man no stresa sāpēja viss ķermenis, likās, ka kāds mani ir pamatīgi atspārdījis. Ieēst nevarēju neko, ar mokām apēdu 1 suši gabaliņu dienā. Uz maiņām pie manis brauca draudzenes, jo saprata, ka ir jāpieskata mani. Kādā brīdī viņu acīs redzēju bailes, ka es kaut ko varētu sev nodarīt. Veselu mēnesi manas ķermeņa sāpes nepārgāja, taču bija jāceļas un jādara, jādodas kārtot dokumenti.”
Tā kā Andris tika atrasts uz ielas, uzsāka kriminālprocesu. Ingai bija jāiet cauri arī tam – jāsniedz liecības, jāpierāda, ka nav notikusi slepkavība, kamēr pašai jau tāpat zem kājām ir izsists pamats, visa pasaule apstājusies. Tāpat bijis jādodas uz bāriņtiesu, kārtot dokumentus par bērnu aizbildniecību, jo viņi šādā brīdī nonāk valsts aizstāvībā.
Pirmo laiku milzīgs atbalsts bijuši bērnu krustvecāki, kuri bērnus ņēmuši pie sevis, lai viņiem nebūtu jāredz mamma, kurai ir tik smagi.
“Es dzēru, kliedzu, reizēm gulēju uz grīdas, bļāvu uz Andri… Reizēm to redzēja arī manas draudzenes. Atceros, kā gājām izvēlēties laulības gredzenus, bet te man bija jāiet izvēlēties zārku un sedziņu, ko tam pārklāt. Nesapratu, vai tā ir realitāte. Mēs kopā pirkām mājai mēbeles, bet nu viņš gulēs kapos.”
Bērēs viņš sildīja
Kapličā vienmēr ir auksti. Bēru dienā Inga uz turieni devusies ar 100 sarkanām rozēm rokās. Bijis vēsi. Stāvējusi pie zārka, taču vienā brīdī pēkšņi palicis tik karsti, ka sviedri līst. Kā tas iespējams? Inga taču ir no tām, kurām salst vienmēr.
“Es zinu, ka Andris man sūtīja šo siltumu, zinot, cik salīga es esmu. Man stāsta, ka bērēs esot bijis ļoti daudz cilvēku. Es neatceros neko no tā, jo gāju aiz mašīnas, kurā veda zārku, neredzot neko, kas notiek apkārt. Mēs atvadījāmies.”
Pēc tam sācies laiks, kad staigāt uz kapiem. Kāda draudzene, kurai jau pasen miris vīrs, gan teikusi ar to nepārspīlēt. Nevajagot pārvākties uz dzīvi kapos. Inga drīz sakārtojusi kapu kopiņu, lai nav jāstaigā skatīties uz to smilšu kaudzi. Viņa zināja, ka grib kapakmeni ar Andra bildi virsū, bet virsiņā ir izgriezta sirds forma, kas pildīta ar baltiem oļiem.
“Es bieži gāju uz kapiem. Katru reizi, kad tur aizgāju, arī pati jutos mirusi.”
Dzīve “pēc”
Milzīga loma bijusi draudzenēm, kuras šajā laikā Ingu nav pametušas – braukušas ciemos, aicinājušas pie sevis, kopā devušās uz dažādām vietām: “Pirmos mēnešus es dzīvoju uz kofera, jo drausmīgi negribēju būt mājās. Atbraucu vien pārkrāmēt koferus, centos visu laiku būt prom, mēģinot aizbēgt no tā visa, lai būtu sajūta, ka esmu “tusiņā”, bet mājās gaida ierastā dzīve.”
Brīži, kuros šķitis, ka viss būs labi, atkal un atkal mijušies ar pilnīgu bezcerību.
“Vasarā bija trīs naktis, kad devos gulēt pirts mājā. Biju pazudusi. Bērni bija pie vecvecākiem. Es tur gulēju ar atvērtām durvīm, skatījos debesīs un teicu, ka gribu pie Andra. Negribu būt te.
Man vienmēr ģimene bija pirmajā vietā, visi tie ikdienas rituāli, gatavošana, gaidīšana, sarunas. Es bez tā nespēju iztikt. Manī nomira viss. Man sasala sirds,” stāsta Inga, un jāraud atkal ir mums abām.
Viņa saņemas turpināt sakāmo: “Es būtu gatava dzīvot zem tilta, jebkur un jebkā, lai tikai viņš būtu atpakaļ. Man nav svarīgi, kur esmu, ko velku mugurā, vissvarīgākā ir mīlestība un drošības sajūta, kuras man atņemtas. Tagad pat dienās, kad man ir ļoti grūti, man ir jāceļas, jo vairs nav Andra, kurš atnāks un pateiks, lai droši paguļu, viņš visu izdarīs un rēķinus samaksās. Es tiešām nekad nebiju maksājusi rēķinus! Man tagad nācās mācīties, kā to dara.”
Bet tagad…
Raksta nobeigumā, lai runā tikai Inga!
“Es ticu, ka viņš nenomira tāpat vien. Tam noteikti ir kāds lielāks izskaidrojums. Pie bēru galda Andra tēvs pateica, ka redzējis, cik laimīgu dzīvi dēls dzīvoja. Tā bija. Citi nodzīvo 90 gadus, bet nav laimīgi, bet Andris tāds bija katru dienu. Mūsu kopīgi veidotajā vietā un ģimenē. Es priecājos, ka man bija iespēja būt blakus un rūpēties par mūsu vislabāko kopīgo dzīvi.
Es nezinu, kas notiks tālāk. Tā būs pavisam citāda dzīve, kas nebūs salīdzināma ar iepriekšējo. Zinu, ka Andris par mani turpina rūpēties. Šajos mēnešos, kopš viņš ir miris, esmu iepazinusi ļoti daudz jaunu cilvēku. Ne reizi vien man šķiet, ka viņi man pasaka ko tādu, ko gribētu teikt Andris. Viņš runā caur citu cilvēku mutēm.
Esmu noņēmusi savu laulības gredzenu, jo tā es tikai sevi mocīju. No skapja esmu izņēmusi viņa drēbes, man jādodas iepirkties, lai aizpildītu visu skapi ar savējām. Esmu iemācījusies gulēt pa vidu mūsu platajai gultai un no sienām noņēmusi kopīgās fotogrāfijas. Tā vietā ir kanvas ar manām skaistām bildēm no foto sesijas. Tās atgādina, par kādu cilvēku es kādreiz atkal vēlos kļūt.
Lai kāda dzīve man veidotos tālāk, Andris vienmēr būs manā sirdī uz mūžu, jo tā bija patiesa un nesavtīga mīlestība 20 gadus. Novērtējiet savus mīļos vairāk, nestrīdieties, esiet kopā un mīliet! Jo jūs nekad nezināt, kura diena ir pēdējā!”
Šis raksts ir portāla LA.LV īpašums. Jebkāda veida satura pārpublicēšana, kopēšana, izplatīšana vai citāda veida izmantošana bez iepriekšējas rakstiskas atļaujas no LA.LV redakcijas ir aizliegta. Lai saņemtu atļauju pārpublicēt šo rakstu, lūdzu, sazinieties ar redakciju, rakstot uz [email protected].
