Gunars Janovskis Latvijā pelnījis lielāku uzmanību! Rakstnieks Osvalds Zebris par savu jauno grāmatu “Mežakaija” 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nu vajadzēja tā sagadīties, ka rakstnieks Osvalds Zebris dzīvo tajā pašā Kalnciema ielas namā, kur bērnībā kādu laiku bija pavadījis viņa jaunā romāna “Mežakaija” varonis Gunars Janovskis. Par šo faktu autors uzzinājis tikai topošā daiļdarba materiāla izpētes laikā. Varbūt sakritība labāk palīdzējusi iejusties izcilā trimdas rakstnieka ādā?
Kā tad bija iejusties Gunara Janovska rakstnieka ādā?
Ļoti grūti, jo iepriekš neapzinājos, cik mēs esam dažādi rakstnieki. Es tomēr pārstāvu fantazētāju fronti, bet Janovskis ar saviem darbiem atrodas otrā pusē – viņš ir izteikti autobiogrāfisks, ko arī teicis savās intervijās, ka visos savos romānos kaut kur maliņā redzams arī pats.
Romānā var lasīt izdomātu tikšanos ar Bulgakovu, kurā viņš vīpsnā par Janovska apgalvojumu, ka labi var uzrakstīt tikai par to, ko pats esi piedzīvojis un izmēģinājis. Ja būtu ar Janovski saskāries savas rakstniecības sākumposmā, liktos, ka tas ir pilnīgi garām – es taču esmu rakstnieks un varu izfantazēt pilnīgi visu. Taču kaut kādā brīdī sāku ar bijību un cieņu izturēties pret tekstiem, kuru autori nav centušies kādu speciāli pārsteigt, bet vienkārši izstāsta stāstu. Janovskis to dara ļoti godīgi, jaudīgi un talantīgi.
Janovski mēdz salīdzināt ar Knutu Hamsunu.
Pamatoti. Viņam ļoti patika Hamsuns, ne velti vienīgās grāmatas, ko paņēma līdzi trimdā, bija “Viktorija” un “Pāns”. Atskaņas no hamsuniskās pasaules viņa romānos varam just.
Jāvaicā, kāpēc nolēmāt rakstīt par viņu romānu, ja reiz esat tik atšķirīgi.
Vairākas viņa grāmatas ir veltītas Pārdaugavai, kas man ir ļoti mīļa, jo esmu te dzīvojis visu mūžu. Laikā, kad ar lielu sajūsmu lasīju “Namu Slokas ielā”, saņēmu uzaicinājumu rakstīt par Janovski, iejusties viņa ādā. Man bija sajūta, ka, salīdzinot ar trimdinieku Anšlavu Eglīti, Janovskis pie mums ir mazāk pazīstams, lai gan trimdā viņa grāmatas bija ļoti pieprasītas, izdevējs Rudzītis* pat mudinājis, kad būs nākamā. Latvijā par Janovski ilgu laiku neko nezinājām, jo viņš bija antipadomisks un antislāvisks, un vēl aizvien uzskatu, ka par viņu zinām ļoti maz. Varbūt pēc filmas “Pilsēta pie upes” kāds izlasīja romānu, bet Janovskim ir izdoti Kopotie raksti 14 sējumos.
Var jau būt, ka mazāk daudzināts arī tāpēc, ka pārāk liels nacionālpatriots.
Uz kapavietas Raiņa kapos, kur viņš tika pārapbedīts, rakstīts “Īstens latvietis”. Janovskis bija viens no tiem, kas arī tad, kad retais cerēja uz Latvijas neatkarību, ticēja, ka to atgūsim. Bija pāris reizes atbraucis uz dzimteni. Daudzās grāmatās runāja par to, ka Latvijai jāsaglabā modrība, zinot, ar ko mums ir darīšana kaimiņos. Iznāca “Mežakaija”, un sākās karš.
Saprotu, ka fakts, ka dzīvojat tajā pašā namā, kur bērnībā kādu laiku bija pavadījis Janovskis, jums bija pārsteigums.
Atklāju to tikai darba gaitā, kad sāku vairāk lasīt Janovska grāmatas un arhīvā pētīju viņa dzīvesvietas. Māja Kalnciema ielā 21 ir daudzdzīvokļu nams, viņš bija dzīvojis 2. stāvā, es tagad – pirmajā. Janovska romānā “Ines” ir pieminēta gan šī ēka, gan Kalnciema ielas apkārtne.
Par piemiņu uz nama būs jāuzliek plāksnīte?
Gatavojos to darīt.
Vai bija vēl kādi pārsteigumi?
Tāda, ka elpa aizraujas, nebija, taču pamazām atklājās ļoti plašais vēriens, jo visu viņa dzīvi uz laika ass varētu hronoloģiski nosegt ar stāstiem un romāniem. Sajūsmināja arī spēja izteikties vienkārši, nesamāksloti, lūk, cilvēks, kas mācēja paņemt lasītāju. Cepuri nost Janovska priekšā, liels meistars gan valodas, gan stāsta izklāsta ziņā, tāpēc gribu cerēt, ka viņa Kopotos rakstus izdos vēlreiz un daudz kvalitatīvāk par tiem, kas iznāca deviņdesmito gadu beigās.
Gribētos tādus kārtīgus un jaudīgākus ar skaidrojumiem par katru darbu, kāpēc tas tapa, kādos apstākļos, kādu fragmentu no intervijām. Un vispār gribētos Janovskim pievērst plašāku uzmanību. Jau tagad jūtos bezgala laimīgs, ka Klapkalnciemā, kur ar ģimeni pavadām vasaras, mans kaimiņš, bijušais jūrnieks, kļuvis par Janovska fanu, šķiet, lasa jau kādu desmito viņa romānu, ko esmu iedevis.
Cik daudz jūsu “Mežakaijā” ir fantāzijas, cik – īstenības?
Man šķiet, ka cilvēkiem noslēdzošā dzīves posmā vajag izvērtēt notikumus savā dzīvē un saprast, kāpēc notika tieši tā?.Tas nenozīmē nogrimt pagātnē un dzīvot tikai fotoalbumā, bet drīzāk rēķinu noslēgšanu un saprašanu par dzīves galvenajiem mezglu punktiem. Virsbūvi veido vēstule Anšlavam Eglītim – viņi bija ļoti intensīvi vēstuļu draugi –, un šajā sarakstē Janovskis mēģina noķert savas dzīves galvenos mezglu punktus. “Mežakaijā” ir daudz atskaņu par viņa bērnību, jaunību un došanos trimdā, bet ir arī daudz sakonstruēta un safantazēta.
Par liktenīgu mezgla punktu Janovskim kļuva karš, kas lika atstāt dzimteni.
Raupji ņemot, visas viņa grāmatas var sadalīt divās nometnēs – vienu līdz okupācijai ar bērnību Pārdaugavā, pēc tam – Bolderāja ar iešanu kopā ar tēvu zvejā. Lai arī kā tur ietu, tas ir saulains laiks. Otrā daļa ir emigrācija, kur notiek arī labas lietas, tikšanās, draugi un vairākas laulības, bet tam visam apakšā jūt cilvēka atrautību no savas valodas telpas, kas rakstniekam ir tik svarīgi. Dzīvojot savas valodas vidē, tu vari to visu izmantot, bet svešā vidē ir ļoti, ļoti grūti rakstīt.
Vai jums būtu gribējies satikt Janovski, un ko jūs viņam jautātu?
Tagad jau pilnīgi noteikti. Pajautātu par jau pieminēto rakstīšanu no pieredzes, vai viņš nekad nav gribējis to pamēģināt no fantāzijas? Daudz ko būtu vaicāt par Pārdaugavu divdesmito gadu beigās – tā mani ļoti interesē, laikam būs jāturpina par to rakstīt. Būtu interesanti, kādas bija pārdomas par aizbraukšanu no Latvijas. Viņa lēmumu doties projām saprotu, jo vācu okupācijas laikā Jēkabpilī strādāja par rakstvedi, kur viņiem piešķīra militāras pakāpes, bet intervijās neesmu atradis detalizētāku stāstu. Viņa mamma pēdējā brīdī pārdomāja un palika Latvijā. Tēvs jau bija miris, viņu Vācijā ķēra sirdstrieka.
Kāpēc Janovska māte palika Latvijā, ļausim izlasīt “Mežakaijā”. Starp citu, kāpēc tik daudz lietojat daudzpunkti?
Tā vēlos uzsvērt, ka teksts, kurā tik daudz reflektēju par citu cilvēku un viņa rakstīto, nesākas no nulles, it kā nekas iepriekš nebūtu bijis un arī nebeidzas. Tas man arī no Strugackiem**, vienu brīdi biju ar viņiem pilnīgi apsēsts, vismaz divi viņu romāni ir ar daudzpunktēm.
Lasīju, ka jūsu favorīti ir Dostojevskis un Hamsuns. Vai ar gadiem patikšana mainās?
Mans literatūras pamats ir Lindgrēnas Karlsons***, ko uzskatu par vienu no labākajām grāmatām ne tikai bērnu, bet vispār literatūrā! Karlsona tekstam piemīt būtiska īpašība, ka vārdos ir vēl kaut kas paslēpts, kas saasina lasītāja uzmanību, un otra komponente – drošības sajūta, ka pasaulē, kurā valda arī kādi apdraudējumi, labais uzvar. Tāpēc uz vāka iepriekšējai grāmatai “Šaubas”, kurā reflektēju par man tuviem literāriem darbiem, attēlots cilvēks ar Dostojevska galvu un Karlsona rumpi. Bērnībā neko citu negribējās lasīt kā tikai Karlsonu.
Tad jau zināt to no galvas, vai varat ko nocitēt?
Kādā pavisam parastā namā, pavisam parastā Stokholmas ielā dzīvoja pavisam parasta ģimene. Liktos, kurš tā sāk grāmatu! Nu lūk, ja autors uzsver, ka viss ir tik parasti, tad tūlīt nāks kaut kas neparasts. Tas jau tāds triks.
Vēlāk mana lasīšana sadalījās divās straumēs – izvēlos grāmatu, kuru kāds autors, kas man patīk, pieminējis intervijā, un esmu sapratis, ka tāda lēkāšana noved līdz īstajiem tekstiem.
Kā mēdz teikt – grāmatas pie mums atnāk.
Jā, varbūt tas patētiski skan, bet – atnāk. Tā pie manis nonāca Folkners ar fragmentu no runas, saņemot Nobela prēmiju, kurā viņš uzsvēra, ka jāraksta par lietām, kas saviļņo līdz sirds dziļumiem, lielajiem jautājumiem – mīlestību, naidu, ļaunumu u. c. –, un nevajag iekrist sīkumos un stilistiskās mežģīnēs.
Otra mana lasīšanas straume veltīta visam, kas saistīts ar topošo grāmatu.
Ar Janovski jums kopīgs ir ne tikai nams, kurā dzīvojat, abi arī pavēlu uzsākāt rakstīt – Janovskim pirmais romāns publicēts četrdesmit gadu vecumā, jūsu pirmā grāmata “Brīvība tīklos” iznāca trīsdesmit piecos gados. Kas pamudināja pievērsties rakstniecībai?
Rakstniecība man kādu laiku šķita kā nesasniedzams kalns, taču interese par literatūru bija pietiekami dzīva, lai sāktu rakstīt stāstiņus, pat nedomājot, ka tos varētu izdot. Ar nevajadzīgi pārspīlēto pietāti palīdzēja tikt galā Literārās akadēmijas**** meistardarbnīcas enerģiskā vadītāja Laima Muktupāvela (tagad – Kota. – I. P.). Jāsaka paldies arī žurnāla “Karogs” galvenajai redaktorei Ievai Kolmanei, kas nodrukāja manus pirmos stāstus. Ja “Karogā” nodrukāja, tas jau bija kvalitātes zīmogs. Lēnām strādāju pie pirmā stāstu krājuma.
Un izdevās, jo saņēmāt Latvijas Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju un vēlāk – Eiropas Savienības Literatūras balvu par romānu “Gaiļa kalna ēnā”, kas jau izdots vairākās Eiropas valstīs.
“Mežakaija” ir mana sestā grāmata, un bez uzspēles varu teikt, ka visi apbalvojumi, kurus esmu saņēmis, ir laimīgi gadījumi, kas nevar ilgt mūžīgi. Laimīgo gadījumu piedzīvojušas apmēram trīs manas grāmatas.
Vai jums ir atbilde uz jautājumu, kā veidojas rakstnieks?
Gunara Janovska gadījumā motīvs varēja būt, kā esmu pierakstījis no viņa tekstiem, – neizķiņķelēt pieredzēto. Tik daudz kas ir piedzīvots, okupācijas un kara šausmas, deg Rīga un Pēterbaznīca, nāk vācieši, tad – krievi, un to taču nedrīkst visu atstāt aiz muguras un aizmirst. Viņa romāni ir tā “neizķiņķelēšana”, Latvijas pieminēšana, kas dodas līdzi arī trimdā līdz ar cerību par brīvības atgūšanu. Latvijas ideju viņš visu laiku ir nesis līdzi.
Un jūsu gadījumā?
Velns viņu zin’… Kaut kādā brīdī man radās ļoti spēcīgas aizdomas, kas pārauga pārliecībā, ka kritiķiem manas grāmatas patīk, bet lasītāju ir maz. Ar katru nākamo grāmatu pieauga sajūta, ka ir superīgi, ka ir kritikas uzmanība un apbalvojumi, bet gribētos, lai būtu vairāk lasītāju.
Vairāk jāpiestrādā pie mārketinga un reklāmas?
Varbūt… tas ir viens virziens un otrs – jāpiestrādā, lai vairāk patīc lasītājiem, taču tā ir ļoti liela dilemma, cik daudz rakstnieks drīkst domāt par to, kas un kāpēc lasīs viņa tekstus. Jāatzīst, ka tagad par lasītāju domāju daudz vairāk nekā agrāk, kad man tas nebija svarīgi – es rakstu, gribi lasi, negribi – nelasi!
Par ko tagad rakstāt vai esat iecerējis rakstīt?
Domāju par diviem darbiem, par vienu varu pateikt – mani ļoti interesē Fricis Brīvzemnieks, kas aizsāka tautasdziesmu vākšanas procesu, sagatavojot augsni Krišjāņa Barona darbam, un strādāja par cariskās Krievijas nozīmētu skolu uzraugu Kurzemē, kuram bija jārealizē rusifikācijas politika. Ir dažādi vērtējumi, bet es vairāk sliecos ticēt, ka viņš šo procesu veiksmīgi sabotēja. Nākamgad aprit 150 gadu, kopš iznāca pirmais Brīvzemnieka vākto tautasdziesmu krājums.
Būs gan īstenība, gan fantāzija?
Es jau citādāk nemāku. Izpētu visu tiktāl, ka varētu uzrakstīt gandrīz vai zinātnisku darbu, un tad sāku fantazēt.
* Grāmatu izdevējs, apgāda “Grāmatu draugs” īpašnieks Helmārs Rudzītis.
** Brāļi Arkādijs un Boriss Strugacki – mūsdienu zinātniskās un sociālās fantastikas klasiķi.
*** Astridas Lindgrēnes grāmata “Karlsons, kas dzīvo uz jumta”.
**** Latvijas Rakstnieku savienības organizētā Literārā akadēmija.
Konkurss
Zebris – Janovska ādā
Balvā Osvalda Zebra jaunais romāns “Mežakaija” par izcilo latviešu rakstnieku Gunaru Janovski ar autora personīgu veltījumu un parakstu.
1. Kur ir dzimis rakstnieks Gunars Janovskis?
a) Liepājā
b) Rīgā c)
Helsinkos
2. Gunars Janovskis ir vairāk nekā 20 romānu autors. Ar kuru no romāniem viņš kļuva populārs trimdas latviešu un atzīts literatūras kritiķu vidū?
a) “Pār Trentu kāpj migla”
b) “Sōla”
c) “Pilsēta pie upes”
3. Gunara Janovska tēvs reiz bija piedalījies grimstoša angļu kuģa glābšanas operācijā Atlantijas okeānā, par ko tika apbalvots ar īpašu medaļu. Kā šī medaļa vēlāk izglāba G. Janovski?
a) Tā pasargāja no lodes
b) Viņš iemainīja medaļu pret pārtiku bēgļu gaitās
c) Tā palīdzēja izkļūt no krievu kontrolētās zonas Berlīnē un nonākt Rietumos
4. Gunars Janovskis bija viens no populārākajiem latviešu rakstniekiem trimdā. Kur viņš dzīvoja un rakstīja savus darbus?
a) Zviedrijā
b)
c) Anglijā
5. Romāna “Mežakaija” autors Osvalds Zebris ir vēl piecu grāmatu autors. Viena no tām veltīta Latvijai nozīmīgam vēsturiskam posmam. Kādam?
a) 1905. gadam
b) Latvijas dibināšanai 1918. gadā
c) Latvijas neatkarības atgūšanai 1990. gadā
Atbildes gaidām līdz 1. jūlijam (ieskaitot).
Balvas sūtījumā vai personīgi saņem no visām pareizajām atbildēm izlozē izvēlēti trīs autori. Izlozi veic grāmatas autors.
Atbildes, norādot savu vārdu un uzvārdu, pasta un e-pasta adresi un tālruņa numuru, sūtiet (varianti):
• pa pastu vēstulē, adresējot “Mājas Viesa” konkursam, Toma ielā 4, Rīgā, LV-1003;
• e-pasta vēstulē uz adresi [email protected];
• īsziņā pa tālruni 29107084;
• “Mājas Viesa” “Facebook” lapas ziņojumā.
