Cauri gadalaikiem: Viena lauka stirnu stāsts 0
Papildināta.
Agrs pavasaris. Pirmie siltie saules pieskārieni pamodina viendienītes un citus savādos lidojošos radījumus, kas vēl nekož, nesīc un vispār, šķiet, eksistē tikai estētiskos nolūkos, lai radītu mirdzošos mazītiņo gaisa dejotāju mākoņus slīpajos saules staros. Pērnā zāle guļ saplakusi, vietām sapuvusi. Tai cauri spraucas zaļie dzinumi. Vēl lauks ir pārredzams, taču drīz te sliesies zāle līdz jostasvietai un daudz kas paliks acij slēpts. Bet pagaidām…
pagaidām pavasaris nodzen stirnām pērno vilnu. Tā kumšķiem krīt kā piepildītie un jau aizmirstie nodomi, paverot košas krāsas šīs sezonas vismodernāko hītu – rudo vasaras kažociņu. Stirnu mammas staigā apaļīgiem vēderiem. Drīz pasaulē nāks jaunā paaudze. Stirnu kazlēni dzimst maija beigās, jūnija sākumā. Dažreiz stirnu kazām piedzimst divi un pat trīs kazlēni. Viņa slēpj tos krūmājā un laukā, katru atsevišķi, pienāk uz pāris minūtēm pabarot un uzreiz dodas prom, lai neatstātu savu smaržu, kas var atvilināt plēsējus. Nomaļa vērotāja acij kazlēni kļūst redzami tikai pāris mēnešu vecumā.
Vasara paiet barojoties, audzinot jauno paaudzi. Jūnijā sākas riests un āži dala teritoriju un rūpējas par sirdsdāmām, lai arī nākamajā gadā piedzimtu jauni kazlēniņi.
Stirnas nekad neiet tālu no savas dzīves vietas. Vērojot viņu ieradumus, var ielāgot laiku precīzi līdz minūtēm, kad tās ierodas savā laukā, kad iet pagulēt kaut kur niedrēs, krūmājā vai kādā grāvjmalā un atkal iznāk ārā no patvēruma. Vakarā stirnas gandrīz vienā un tai pat laikā nāk ārā uz lauka vakariņās. Vietas, kur tās barojas, viņas maina ļoti reti. Vienā un tai pašā lauka daļā uzturas vieni un tie paši dzīvnieki. Ja vasaras sākumā mamma ar kazlēnu bija lauka ziemeļu daļā, tad arī rudenī un, iestājoties ziemai, viņa būs atrodama tur pat. Āžiem ir savi ceļu, taču arī viņi ir kā pulkstenis, kura ritējumu var ietekmēt tikai īpaši nelabvēlīgi laika apstākļi.
Vietā, kur dzīvo šīs konkrētās stirnas apkārt ir mājas, bet ezera krasts ir populārs makšķernieku un ūdensputnu mednieku vidū. Mašīnas brauc garām, cilvēki staigā un runājas, attālināti skan putnu medību šāvieni. Nekas no tā īsti nesatrauc stirniņas. Vērojot viņas teju vai visas sezonas garumā, ir jāatzīst, ka tās ir ļoti gudras. Viņas lieliski atšķir fotokameru no ieroča un it kā nolasa cilvēka nodomus un zibenīgi reaģē, parādot vērotājam ne jau garu degunu, bet gan baltu dibenu – spoguli. Baltais plankums, jeb spogulis, ir kā trauksmes signāls. Ja stirna redz to attālināmies, tātad kādai stirnai kaut kas licies bīstams un visdrošāk būtu sekot viņas piemēram, pat, ja pašam dzīvniekam nav skaidrs, kas par briesmām draud. Drošs paliek nedrošs!
Pienākot rudenim, mainās ne tikai zāles krāsa. Arī stirnas nomaina gludo, rudo kažociņu pret pelēcīgo ziemas variantu. Visas izskatās uzreiz tādas lielas un nopietnas. Ja vasaras uzvalkā stirna līdzinās smalkai statuetei, tad ziemā ar lielajiem vaigiem, resnajiem kakliem un rumpjiem tās ir tik lielas un nopietnas. Gatavie brieži!
Stirnas ziemas vilna ir bieza un ļoti silta. Tik silta, ka viņas var ilgi gulēt uz sasalušās zemes vai sniegā un nenosalt. Meklējot pārtiku, viņas kārpa sniegu lai atrastu pērno zāli, taču, kamēr lauki nav pilnīgi apsniguši, ziemas rapši un labība ir viņu rīcībā. Par laimi, pēdējo gadu ziemas ir bijušas saudzīgas pret šiem pārnadžiem un stirnu tagad ir daudz. Laukā, par kuru ir runa mīt trīs stirnāži, divi no tiem ar smukiem radziņiem, kādas piecas, sešas kazas un šogad atskrējuši trīs vai pat četri kazlēni. Tas nozīmē, ka nākamais gads būs novērojumiem un fotogrāfijās iemūžinātiem tikšanas mirkļiem bagāts!
