Olafs Zvejnieks: Viena jauna ministrija vai plašāka reforma? 7
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja nu gadījumā kādam bija šaubas par to, ka ar enerģētikas un vides jomas koordināciju Latvijā, maigi izsakoties, viss nav gluži kārtībā, tad pati dzīve novembra sākumā palīdzēja, sagādājot tam pierādījumus.
Runa ir par to, ka no nākamā gada 1. janvāra spēkā stāsies Eiropas Savienības regula, kas nosaka – drīkstēs pirkt un attiecīgi izmantot katlu mājās tikai tādu šķeldu, kas ir sertificēta kā ilgtspējīgi iegūta. Savukārt, ja šķelda šiem kritērijiem neatbildīs, tad par tādas izmantošanu būs jāpērk CO2 kvotas, līdzīgi kā par gāzes, ogļu vai mazuta izmantošanu.
Kvotas centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem jeb lielo pilsētu katlumājām nozīmēs miljoniem eiro lielas izmaksas, piemēram, Jelgava jau aprēķinājusi, ka tas maksās astoņus miljonus eiro apkures sezonā. Cenu pieaugums savukārt atspoguļosies apkures rēķinos – runa ir par apmēram 30 eiro cenas pieaugumu par megavatstundu tajās pilsētās, kas tiek apsildītas ar šķeldu un kur uzstādītas ar šķeldu darbināmas katlumājas ar jaudu, kas pārsniedz 20 megavatus. Tādas Latvijā ir 33 pilsētas.
Četru gadu “futbolēšana”
Šī gada oktobrī siltumenerģijas cenas Latvijas pilsētās saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) datiem svārstījās no 44,73 eiro/MWh Aucē un 46,06 eiro/MWh Ludzā līdz 312,79 eiro/MWh Mārupē un 324,44 eiro/MWh Ikšķilē. Šo milzīgo atšķirību dēļ ir grūti pateikt, ko minētais izmaksu pieaugums nozīmē katrā konkrētajā vietā.
Taču var noprast, ka tur, kur siltumenerģijas tarifi ir no 40 līdz 90 eiro robežās, tiek kurināts ar šķeldu, bet tur, kur simtos, – tur tikai ar gāzi vai gāzes/šķeldas kombināciju. Papildu 30 eiro pie 60 eiro par megavatstundu siltumenerģijas cenas nozīmē 50% lielu pieaugumu, nemaz nerēķinot nodokļus. Un par valdības neizdarību tiks sodīti tieši tie, kas laikus un tālredzīgi pārgājuši uz šķeldas apkuri.
Skumjais fakts šajā situācijā ir tas, ka ES regula, kas sagādājusi tādas problēmas, nu nemaz nav jaunums – tā tika pieņemta vēl 2018. gada 11. decembrī, praktiski vienlaikus ar Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanu. Lai izpildītu regulas noteikumus, sertificētu šķeldas ieguvi kā ilgtspējīgu un izvairītos no oglekļa kvotu pirkšanas, bija četru gadu laikā jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi šajā jomā un jāsertificē uzņēmumi.
Ar šo, pēdējo punktu, kā atzīst “Latvijas Avīzes” aptaujātie eksperti (skat. publikāciju “Latvijas Biznesa” 15.11. numurā), problēmu nebūtu, jo šķelda tiekot iegūta ilgtspējīgi – proti, nocirsto koku vietā tiek stādīti citi, meži kopti, šķelda netiek iegūta aizsargājamās teritorijās utt.
Toties ar MK noteikumu izstrādi gan četrus gadus trīs ministrijas, kuras pārvalda dažādus šī jautājuma aspektus, – enerģētiku Ekonomikas ministrija (EM), oglekļa kvotas un vides aizsardzību Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un mežu apsaimniekošanu Zemkopības ministrija (ZM) – ir “futbolējušas” šo jautājumu viena pie otras.
Rezultāts – valdība attiecīgo noteikumu projektu ir akceptējusi tikai šī gada 2. novembrī, un tas vēl ir tikai projekts. Tas vēl jāsaskaņo starp ministrijām, jāapspriež ar nozari un jāizveido galīgā versija – tikai pēc tam var sākt nozares uzņēmumu sertifikāciju. Reāli runājot, līdz gada beigām atlikušajās nedaudz vairāk nekā 40 dienās to nav iespējams izdarīt, neskatoties uz to, ka Ekonomikas ministrija drudžainā tempā organizē sanāksmi novembra beigās, lai rastu problēmas risinājumu.
Par uzņēmumu sertifikācijas procesa paspēšanu līdz gada beigām vispār nav nopietni runāt. Rezultāts – šoziem un pavasarī pilsētu siltumapgādes uzņēmumi būs spiesti pirkt CO2 kvotas, bet iedzīvotāji šajās pilsētās – agri vai vēlu – dārgāk maksās par apkuri.
Nespēja sadarboties
Līdz šim spilgtākais piemērs ministriju un valsts iestāžu nespējai sadarboties bija norises valsts elektroniskās pārvaldes jomā un elektronisko pakalpojumu piedāvājumā sabiedrībai. Tas, ka katra ministrija veidoja elektronisko pakalpojumu sistēmas uz savas tehnoloģiskās platformas bāzes un rezultātā tās nespēj sadarboties, ir sena un zināma problēma.
Problēma radās gandrīz pirms desmit gadiem, kad pēc 2008.–2009. gada finanšu krīzes, meklējot iespējas samazināt valsts izdevumus, tika likvidēts īpašo uzdevumu ministra postenis elektroniskās pārvaldes lietās, uzticot šos pienākumus VARAM. Tieši minētais ministrs bez portfeļa (proti, bez ministrijas) bija atbildīgais par valsts pūliņu koordināciju šajā jomā.
Un, tieši likvidējot šo amatu, sākās nebeidzamie e-skolas, e-veselības un jaunākais – skolēnu pusdienu apmaksas sistēmas trači. Neskaitot nokaitinātos elektronisko sistēmu lietotājus, koordinācijas trūkums šajā jomā praktiski ietekmē arī valsts politiku. Piemēram, vēl šī gada maijā un jūnijā tika solīts, ka valsts spēs līdz apkures sezonas sākumam identificēt tos, kuriem atbalsts apkures sezonā būtu vajadzīgs visvairāk, un attiecīgi atbalstīt, ļaujot labāk situētajiem kulties pašiem.
Lai to izdarītu, bija jāpanāk vairāku elektronisko datu sistēmu – VID (iedzīvotāju ienākumi), VSAA un pašvaldības (jau saņemtie pabalsti) un PMLP (dzīvesvietas) sadarbība un datu integrācija. Pēc uzvarošiem paziņojumiem jūnijā, ka to noteikti esot iespējams panākt trīs mēnešu laikā, vasaras beigās un septembrī iestājās aizdomīgs klusums, bet, tuvojoties vēlēšanām, valdība pat vairs neiepīkstējās par šo plānu.
Rezultātā dažādus pabalstus un kompensācijas šoziem saņem visi – gan nabagie, gan t. s. baseinu sildītāji. Kā patērētājs es par atbalstu priecājos, bet kā žurnālistu un vēlētāju, kurš kādreiz aizdomājas arī par to, kāpēc mēs valsts pārvaldes efektivitātē atpaliekam no Igaunijas, bet dzīves līmeņa uzlabojuma tempā no Lietuvas – mani tas uztrauc, īpaši ilgtermiņā.
Problēma ir dziļāka
Komentāra sākumā minētās problēmas – enerģētikas un vides jomas darbību koordinācijai tagad tiek piedāvāts veidot jauno Enerģētikas, vides un klimata superministriju, kurā tuvākajos gados koncentrēšoties teju vai 60% no visiem dažādu valstij pieejamo ES programmu līdzekļiem. Priekšlikums izskatītos pārliecinošāk, ja tas netiktu izvirzīts tik ultimatīvi un pēdējā brīdī un to nedarītu Krišjānis Kariņš, kurš nu noteikti valsts politikas koordinācijas jomā nevar tikt uzskatīts par princi baltā zirgā.
Proti, tieši viņa valdības laikā ir bijusi virkne elektroniskās pārvaldības projektu neveiksmju, arī šķeldas sertifikāciju ir nomuļļājusi viņa valdība. Taču problēma ir dziļāka – enerģētika un vide ir tikai viena no jomām, kur nepieciešams par to atbildīgais un politikas koordinācija.
Valsts prezidents Egils Levits jau izteicies, ka “valstī ir vairākas jomas un problēmas, kurām vispār nav valsts politikas, kā arī nav atbildīgas valsts amatpersonas, piemēram, enerģētikas, klimata jautājumu, demogrāfijas, komunikācijas, cilvēku kvalifikācijas, digitālās politikas, krīzes pārvaldības jomas”.
Uzskaitījumam var piekrist, ja neskaita to, ka nav skaidrs, vai ar “komunikāciju” šajā gadījumā domāti vadi un torņi, vai arī valsts pārvaldes sabiedrisko attiecību mašīnas darbība. Taču no šī uzskaitījuma izriet arī jautājums – vai patiesībā nebūtu jāapspriež ne tikai vienas atsevišķas ministrijas veidošana, bet diezgan plaša valsts pārvaldes reforma?
Raugoties no politikas koordinācijas perspektīvas, es sliektos atbalstīt piedāvāto Enerģētikas, vides un klimata ministrijas veidošanu, neskatoties uz to, ka šis priekšlikums ne tuvu neatrisina problēmu – būtiski klimata un vides aspekti paliks Satiksmes un Zemkopības ministrijas pārziņā.
Tomēr gribētos saņemt atbildes arī uz dažiem citiem jautājumiem. Kas notiks ar “apzāģētajām” Ekonomikas un Reģionālās attīstības ministrijām, vai nav racionāli arī tās apvienot, veidojot ERAM? Vai nebūtu laiks atjaunot vismaz dažus īpašo ministru posteņus, konkrēti – vismaz elektroniskās pārvaldības lietās, jo zaudējumi, ko radījusi šī posteņa likvidācija, jau sen pārsnieguši jebkādus ietaupījumus? Un – cik nopietni ņemami ir izskanējušie viedokļi, ka “topošo koalīciju veidojošo partiju politiķi ir gatavi mainīt valsts pārvaldības modeli”?
