Vienā elpas vilcienā. Iepazīstinām ar LALIGABA nominantiem 0
Šonedēļ, 30. aprīlī, īpašā Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) pasniegšanas literatūrē, ko raidīs LTV1 plkst. 21.05, tiks sveikti un apbalvoti LALIGABA laureāti piecās kategorijās. Balvas šā gada sauklis “Vienā elpas vilcienā” iemieso ideju par literatūru kā aizraujošu brīvā laika pavadīšanas iespēju un arvien pārsteidzošu radošā kustībā esošu procesu, kas līdzinās vilciena reisiem, kas dodas dažādos maršrutos, atklājot arvien jaunas pieturas un galamērķus. Šajā lappusē iepazīstinām ar LALIGABA nosauktajiem autoriem un darbiem kopā ar ekspertu komisijas locekļu komentāru, ko publicējam saīsināti (vairāk sk. www.laligaba.lv).
Labākie dzejas darbi
Jānis Hvoinskis “Mūza no pilsētas N.”, “Neputns”
GUNTIS BERELIS, rakstnieks un literatūrkritiķis, ekspertu komisijas priekšsēdētājs: “Lasot Hvoinska dzeju, analītiskā pieeja kapitulē pilnīgi un galīgi. Zināmā mērā tas šķiet paradoksāli – lai arī, spriežot pēc kultūrvēsturiskajām alūzijām, Hvoinskis ir bezmaz klasisks intelektuāļa tipāžs – ne gluži ziloņkaula torņa iemītnieks, tomēr šī būve viņam nav sveša.”
Andris Ogriņš, “tā putna diena”, Jāņa Rozes apgāds
ANNA AUZIŅA, dzejniece: “Lasītājam Ogriņa dzeja joprojām nozīmē izaicinājumu un nepieciešamību koncentrēties, tomēr ir mainījusies proporcija starp drūmi dīvainiem vārdu savienojumiem un gaišākiem, realitātei tuvākiem izteikumiem, pat ja tie ir skumji filozofiski.”
Jānis Vādons, “Klusuma forma”, “Pētergailis”
ARNIS KOROŠEVSKIS, literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis: “Vādona dzeja atgādina straumi, kurā divreiz neiekāpt, proti, kuru divreiz nav iespējams vienādi izlasīt un uztvert, un tieši tādēļ dzejnieks izpelnās ievērību ar savu neparastumu.”
Jānis Rokpelnis “Tīmeklītis”, “Neputns”
IEVA RUPENHEITE, dzejniece: “Cienījamais dzejnieks aicina savā tīmeklītī, kas deminutīvā ir tikai vārda pēc, tam ir skaidri nojaušami visaptveroši nolūki, tas mērķtiecīgi plešas grāmatas lapās kā ātraudzīga struktūra, ik mirkli vēršoties nenovēršamajā, starp rindām uzdzenot drebuļus un pašam dzejniekam atstādams “sausu dzelmi” plecos.”
Sandra Vensko, “Pieres vieta”,”Dienas Grāmata”
LITA SILOVA, literatūrzinātniece un skolotāja: “Dzīves poētiskos vērojumus krājumā variē, papildina un nomaina pieredzes atraisītas emocijas, arī vēstules un vakardienas sarunas.”
Labākie prozas darbi
Inga Gaile, “Skaistās”, “Dienas Grāmata”
LITA SILOVA: “Daudzbalsības koncepcija romānā nav tikai starp dažādām paaudzēm atrastu, pazaudētu un atkal atrastu cilvēku mijiedarbība. Daudzbalsība, atsevišķajiem monologiem krustojoties, pastiprina sajūtu par kara laika atstāto traumatisko pieredzi.”
Sabīne Košeļeva, “Vientulības ministrija”, “Zvaigzne ABC”
ARNIS KOROŠEVSKIS: “Stāstu krājums patīkami pārsteidz ar ievērojamu rakstnieces izaugsmi. Košeļeva spēj salīdzinoši lakoniskā īsprozas darbā aptvert ārkārtīgi plašu un nopietnu jautājumu loku, nekavējoties pie liekā un neaizplūstot maznozīmīgās detaļās.”
Lienīte Medne-Spāre, “Dziedošās smiltis”, “Zvaigzne ABC”
EVIJA GULBE, rakstniece: “No autores saujas vienmērīgi birst likteņu stāsti, radot vienotu skumju skaņu, taču katram no tiem piemīt vienreizīgums, ko autore lietpratīgi atklāj detaļās.”
Gundega Repše, “Retināts gaiss”, “Dienas Grāmata”
ANNA AUZIŅA: “Rakstniece, kā ierasts, ir kritiska pret saviem varoņiem un laikabiedriem, taču šajā grāmatā labi redzams, ka Repšes nereti dzēlīgais skarbums ceļas no nepārejoša riebuma pret jebkuru liekulību, bet augstās prasības pret līdzcilvēkiem – no mīlestības pret viņiem.”
Labākie tulkojumi
Raimonda Jaka tulkotais Mo Jeņa romāns “Meistar, jo tālāk, jo trakāk!”, “Dienas Grāmata”
Anna Auziņa: “Raimonds Jaks sniedz latviešu lasītājam retu iespēju iepazīties ar mūsdienu Ķīnas kultūru un literatūru. Daži Mo Jeņa stāsti ir pieskaitāmi maģiskajam reālismam, citi pavisam reālistiski, taču tos vienojošais faktors drīzāk ir smeldzīgais humors, ar kādu autors atklāj pat pavisam traģiskus notikumus.”
Ulža Bērziņa tulkotais senspāņu eps “Dziesma par manu Sidu”, “Neputns”
GUNTIS BERELIS: “Uldis Bērziņš kārtējo reizi paveicis milzu darbu, latviešu kultūrā projicējot pat ne tekstu, bet veselu kultūrslāni. (..) Lasot fundamentālos tekstus citās valodās, noris tikai informācijas apmaiņa, nevis kultūru saskarsme, tieši tāpēc jānovērtē Ulža Bērziņa latviskojums, kas šo būtībā vienkāršo, vietumis aizkustinošo un mūslaiku skatījumā stipri panaivo stāstu par Sidu pievienojis latviešu kultūrai.”
Daces Meieres tulkotais Italo Kalvīno romāns “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks”, Jāņa Rozes apgāds
Guntis Berelis: “Itāļiem nudien ir paveicies, ka viņiem ir Kalvīno. Kalvīno ir paveicies, ka viņu latvisko Dace Meiere. Tomēr visvairāk ir paveicies tam latviešu lasītājam, kurš pirmo reizi Italo Kalvīno prozu lasa Daces Meieres tulkojumā.”
Māras Poļakovas tulkotais Sašas Stanišiča romāns “Kā zaldāts labo gramofonu”, Jāņa Rozes apgāds
Arnis Koroševskis: “Arī šoreiz tulkotājai ir izdevies tekstu pārcelt labskanīgi, nezaudējot oriģināldarba valodas sulīgumu un sātu. Romāns ir ne tikai tulkots, bet drīzāk atdzejots.”
Edvīna Raupa tulkotās Federiko Garsijas Lorkas “Lugas”, Jāņa Rozes apgāds
Guntis Berelis: “Federiko Garsijas Lorkas piecu dramaturģisko tekstu kopojumā “Lugas” ir satikušies spāņu literatūras klasiķis Lorka un šo lugu latviskotājs Edvīns Raups. Diez vai labāka kombinācija šābrīža latviešu literatūrā ir iedomājama.”
Labākie darbi bērniem
Rasa Bugavičute-Pēce, “Puika, kurš redzēja tumsā”, “Latvijas Mediji”
EVIJA GULBE: “Reālistiska un emocionāli spēcīga grāmata par tumsu, kas nav tikai apgaismojuma neesamība; par neredzīgumu, kas skāris ne tikai acis; par zēnu, kurš redzēja tumsā un ar sirdi.”
Viesturs Ķerus, “Meža meitene Maija”, “Liels un mazs”
IEVA RUPENHEITE: “Precizitāte, nesamākslota valoda un stāstījuma temps, ko var viegli iztēloties kā tēta sarunu ar savām meitām, ļauj grāmatai ierindoties līdzās latviešu bērnu literatūras klasikai.”
Inese Zandere, “Bērns, kas neiekrita”, “Liels un mazs”
ARNIS KOROŠEVSKIS: “Dzejas krājums vērtīgi atgādina, ka dzīvojam pasaulē, kur jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem ik uz soļa un katra mazākā pārdrošība var nelāgi beigties.”
Spilgtākās debijas
Raimonds Ķirķis, “Kartes”, “Neputns”
Ieva Rupenheite: “Ķirķa teksti, liekas, ir radīti no kāda vārdiem analoga materiāla, kas drosmīgi sintezēts kaislīga cilvēka laboratorijā.”
Aivars Madris, “Zonas”, “Neputns”
Ieva Rupenheite: “Teksti nav bagātīgi greznoti valodnieciskām balustrādēm, tiem piemīt īstenības izteiksme, kas ļauj autoram uzticēties.”
Ligija Purinaša, “Sīvīte” “Hronologeja”
Guntis Berelis: “Šis nu ir tas gadījums, kad par skaniskumu vai valodas mūziku var runāt kā par ļoti būtisku poētiku formējošu faktoru, jo dažs dzejolis liekas drīzāk izdziedams.”
Rvīns Varde, “Kas te notiek”, Jāņa Rozes apgāds
IEVA RUPENHEITE: “Ar to var viegli identificēties un inficēties, var garšīgi nošķaudīties un atviegloti uzelpot, ka latviešu īsprozā parādījies šāds rakstītājs”.
Mūža balva
Rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam par izcilu ieguldījumu Latvijas bērnu literatūrā. J. Zvirgzdiņš 90. gados pievērsies bērnu literatūrai un šajā žanrā sarakstījis teju 30 grāmatu. Guntis Berelis: “Juris Zvirgzdiņš nav tikai rakstnieks. Drīzāk tā ir teritorija vai, ja patīk, kontinents latviešu prozas teritorijās. (..) Domājams, ne katrs latviešu autors varētu lepoties ar tik milzīgu auditoriju, kādu veido bērni, kas nu jau vairākās paaudzēs lasījuši Zvirgzdiņa grāmatas.”
Speciālbalva
Literatūras festivāls “Punctum” par dzejnieces Montas Kromas literārā devuma rezonansi.
