Anda Līce: Žēl mūžam ņurdošo ļaužu – viņi nav novērtējuši brīvības svētību 11
Laimīgo laiku mēs tā īsti spējam novērtēt tikai pēc tam, kad kājas atkal pieskaras zemei un prāts un sirds nostājas savā vietā. Iet gadi, un mēs ik pa laikam sev pārjautājam: “Kurš bija mans laimīgais laiks?”
Daudzi šodien nešaubīgi minēs 1989. gada 23. augusta “Baltijas ceļu” un turpmākos trešās atmodas notikumus. Tolaik cilvēki nedomāja, vai un cik tālu pasaulē tie atbalsosies.
Izrādījās, “Baltijas ceļš” iedrošināja un turpina iedrošināt ļaudis daudzviet pasaulē – gan “Rožu revolūciju” Gruzijā, gan “Oranžo revolūciju” Ukrainā. Pati jaunākā “Baltijas ceļa” atbalss ir “Honkongas ceļš”.
“Baltijas ceļa” miermīlīgo akciju 2009. gadā iekļāva UNESCO pro- grammas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Tagad “Baltijas ceļš 30” ir izteikts ar grafisko zīmi, kas attēlo lielceļu ar Morzes alfabētā rakstītiem burtu kodiem.
“Baltijas ceļu” droši vien atcerējās arī pašlaik Krievijā notiekošo miermīlīgo protestu organizētāji. Kaut gan vara apzināti cenšas protestētājus izprovocēt uz vardarbīgām izpausmēm, lai pēc tam varētu apsūdzēt nekārtību celšanā un likumīgi salauzt viņu pretestību, pagaidām tas nav izdevies.
Zinot Krievijas līdzšinējo revolūciju asiņaino vēsturi un ātri iekvēlināmo nacionālo raksturu, domas par šādu protestu lietderību dalās.
Pirms trīsdesmit gadiem mēs piedzīvojām neticamo – starp dažādiem dzīves sapņiem gluži kā tāda kalna virsotne no laikmeta miglas iznira sapnis par brīvību.
Vieniem tas iekrita jaunībā, kas jau pati par sevi ir laimīgs laiks, citiem – briedumā un vecumā, pēc tam, kad par katru uzdrīkstēšanos bija nācies dārgi maksāt.
Tagad daudzi par atmodas laiku rūgti ironizē, sak, ko tad nu esat panākuši. Žēl mūžam ņurdošo un neapmierināto ļaužu – viņi tā arī nav novērtējuši brīvības svētību un ir palaiduši garām iespēju piedzīvot lidojumu, kas cilvēka mūžā parasti notiek tikai vienreiz.
Protams, visi lidojumi reiz beidzas, tomēr paliek apvāršņa izjūta un tas, ko tādos brīžos esi sapratis par sevi, citiem un pasauli. Tas kļūst par stipru pamatu, uz kā stāvēt grūtos brīžos, kuri mūs neizbēgami piemeklēs pēc visām atmodām.
Bet cilvēks ir nepacietīgs un nepateicīgs radījums, neskatoties uz viņam doto atmiņu, spēju domāt un analizēt, viņam ātri viss apnīk un zaudē vērtību, savas katastrofas viņš sev allaž pietuvina pats.
Lai mūs atskurbinātu, lietas, kas mūsu acīs ir kļuvušas mazsvarīgas, mums tiek atkal atņemtas. Tāpēc ir svarīgi tautas un valsts vēsturi zināt ne vien ar prātu, bet varbūt pat vairāk – ar sirdi.
