Miers ir mānīgs 0
“Šodien izskatās mierīga dežūra, tad ko tās māsas bļauj par mazām algām? Tieši to mums dažkārt pārmet. Ja ugunsdzēsējiem nav ugunsgrēka ko dzēst, tad priecājamies, cik laba dežūra viņiem bijusi, tad kāpēc, runājot par mums, viss ir otrādi? Ugunsdzēsējiem taču nesamazina algu tikai tāpēc, ka nav ugunsgrēku,” saka Elīna.
Pirmdien šeit bija astoņas operācijas, tiesa, īsākas, bet, ja abās zālēs tās beidzas vienlaikus, tad jāpaspēj pacientu novest līdz adekvātam stāvoklim, kad viņš spēj komunicēt, jāizdara viss, lai pacientu varētu nocelt no operāciju galda, sagatavot medikamentus, instrumentus nākamajai operācijai… Jārīkojas operatīvi, visu laiku ir jākustas.
Pulksten 10.30 tiek atvesti nākamie divi pacienti, vienam no viņiem ir nedaudz jāuzgaida, jo vienlaikus abās zālēs atrasties nav iespējams. Tikai pēc pulksten pieciem pēcpusdienā, kad operācijas ir beigušās, Elīna pirmo reizi var mierīgi paēst, lai pēc tam uzsāktu savu diennakts dežūru, kas ilgs līdz pulksten astoņiem rītā.
Vakarā un naktī slimnīcā strādā trīs anestezioloģijas dežūrbrigādes, kurās ir gan ārsts, gan anestēzijas māsa. Šī nakts Elīnai nav saspringta, jo ir tikai divi izsaukumi (arī pārējām brigādēm pa diviem izsaukumiem), bet esot tādas naktis, kad to ir nepārtraukti un pa slimnīcas teritoriju tiek nostaigāti lieli attālumi ar smagu somu rokās, kuru Elīna papildina ar neatliekamām situācijām nepieciešamajiem medikamentiem.
Ap pulksten deviņiem vakarā viņas brigāde tiek izsaukta pie insulta slimnieka, bet pusvienos naktī ir jādod narkoze pacientam, kuram operē galvas hematomu. Operācija ilgst līdz trijiem rītā, un pēc tam Elīna var nedaudz pagulēt. “Protams, starp izsaukumiem noliekam galvu uz spilvena, taču šis miegs nav salīdzināms ar gulēšanu mājās savā gultā. Līdzko ir izsaukums, ir jāpaspēj piecās minūtēs būt ierindā un pieņemt lēmumu, no kura ir atkarīga pacienta veselība un dzīvība,” viņa stāsta.
Grūti izdzīvot ar 450 – 500 eiro
Vēl ne tik sen Elīna pēc diennakts dežūras brauca uz Dubultu poliklīniku Jūrmalā, lai strādātu dienas stacionārā, bet ātri saprata, ka, strādājot šādā darba režīmā, viņa var kaitēt pacientiem. Tomēr šo darbu finansiālu apsvērumu dēļ Elīna nav pametusi un divreiz nedēļā ir anestēzijas māsa pieminētajā poliklīnikā. Bet tik un tā ar visiem darbiem nav iespējams nopelnīt vismaz 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas. “Līdz šādai summai vēl ir tālu,” viņa saka.
“Personīgi man virsstundu nav, jo ne fiziski, ne garīgi tas nav iespējams. Taču manā slimnīcā netrūkst medicīnas māsu, kuras strādā ne tikai šeit slodzi, bet arī ņem dežūras vēl kādā citā slimnīcā. Viņas var apbrīnot, bet var arī saprast, jo ir ļoti grūti izdzīvot ar 450 vai 500 eiro pēc nodokļu nomaksas.”
Pulksten astoņos no rīta viņa dodas uz piecminūti, bet pēc tam – uz mājām Olainē, kur Elīnu gaida vīrs un divi skolas vecuma bērni. Ne vīrs, ne bērni neesot diez ko priecīgi par Elīnas prombūtni, bet kāda ir izvēle, viņa vaicā.
