Viena diena Tadžikistānas ciemā 0
Tadžikistānā ar ģimeni dzīvojam jau trīs gadus. Tik tālu mūs līdz šejienei atveda vīra darba iespējas. Lai redzētu īsto Tadžikistānu, jādodas uz kalniem. Uz kišlakiem! Kādu dienu ar vietējo gidu dodos uz Zardī ciemu.
Vienā pusē ceļš vijas gar upi, bet otrā – stāvām klintīm. Jāizbrauc arī caur tuneli ar apgaismojumu, kas vājāks nekā Ziemassvētku eglīšu lampiņas, taču vietējiem tas netraucē tunelī vēl apdzīt. Pa ceļam taksometra vadītājs vairākas reizes miličiem iedod kukuli – ne vairāk par diviem somoniem (1 somons – 10 centi).
“Bet jūs taču noteikumus nepārkāpāt! Kas notiktu, ja tomēr neiedotu naudu?” jautāju. “Tad atrastu iemeslu un paprasītu ne tikai divus somonus vien!” iesmejoties atbild šoferis, “par nobrauktajām riepām vien varētu uzlikt sodu. Tehnisko apskati mēs taču arī izejam, kukuli samaksājot. Tā iznāk lētāk! Gan mums jādzīvo, gan miličiem kaut kas jānopelna. Viņu mēnešalga ir 700 somoni, bet ar šo naudu nepietiek, lai ģimeni uzturētu. (Salīdzinājumam – kilograms liellopu gaļas maksā 34 somonus, litrs piena 8 somonus, pamperu paka 250 somonus, kilograms svaigas foreles 75 somonus…
Zāles no Eiropas maksā divas un trīs reizes dārgāk. Desmit somoni – gandrīz viens eiro). Visi zina, ka miliči uz ceļiem pelna, tāpēc viņiem katru dienu jāatskaita savam priekšniekam, kurš tālāk atskaita vēl lielākam priekšniekam,” – jau daudz emocionālāk šejienes kārtību sāk skaidrot šoferis. Man nav daudz ko piebilst – korupcija, kukuļu došana un ņemšana ir šīs zemes ikdiena skolās, slimnīcās un citās valsts iestādēs. Pat ja cilvēciņš šīs ķēdes apakšā vēlētos šo mehānismu pārraut, pats vairs nespētu izdzīvot.
Zardī ciemā
Māja pie mājas – gan lepnākas mūra, gan līkas, šķības, aplipinātas ar žūstošiem govs mēsliem – tos izmanto gan ēku siltināšanai, gan apkurei (mēslus samīca ar salmiem), jo malka ir deficīts. Visur spēlējas bērni, bet, ieraudzījuši mani ar gidu, ķiķina un cenšas pievērst uzmanību. Skolēni, zilās formās kā padomju laikos, dodas mājup. Pie mājas sliekšņa sieviete cītīgi berž veļu metāla bļodā.
Savā nodabā ganās govs, lai gan zāle nekur nav redzama, jo vasarā tā ir izdegusi – vien sausas koku lapas, kuras uz visām pusēm govs izstumda ar purnu, meklējot ēdamo. Acīmredzot tās nav pietiekami labas, tāpēc brūnaļa atrod pie mājas zaru slotu un sāk košļāt sažuvušos zarus. Kad ierauga saimniece, paķer akmeņus un met govij, taču palaidniece metas bēgt ar visu slotu. Man gribas ķiķināt, tomēr savaldos.
Galvaspilsētā mullām aizliegts mikrofonā aicināt uz lūgšanu, bet šeit atskan garīgā līdera skaļie saucieni, un vīrieši, pa divi, pa trīs, kā skudriņas tek pa ciemata celiņiem uz mošejas pusi. Tomēr daļa vīriešu darbus nepārtrauc, pat neskatoties, ka tā ir piektdiena – musulmaņu svētākā nedēļas diena, kad mošeja jāapmeklē obligāti. Pie mošejas uz soliņiem sasēduši vecākie vīri, klātpienācējiem paspiežot roku. Šī ir vīriešu pasaule, bet sieviešu paveras nedaudz tālāk pie aprūsējušas metāla caurules, pa kuru no kalniem tek dzeramais ūdens. Šī ir vietējo sieviešu “mošeja”, tikai lūgšanu vietā skan smiekli un spraigas ikdienas sarunas.
Kāda jauna sieviete vasaras virtuvē gatavo pusdienas. “Man pagaidām pietiek ar diviem bērniem,” kā atvainodamās saka sieviete. “Tāpat jau knapi varam izdzīvot. Vīrs piecpadsmit dienas mēnesī nav mājās. Strādā Rogunā, kur ceļ jaunu hidroelektrostaciju.” Ielūkojos necilajā, bet tīrajā un kārtīgajā būdiņā, kur pat tik siltā dienā apņem stindzinošs aukstums. Skapji, galdi un krēsli ir reti kurā mājā – visa dzīve notiek uz grīdas. Visgrūtāk esot ziemā, kad sasniegot divu metru augstumā un aizsalst arī caurule, pa kuru plūst dzeramais ūdens. Tad skaldot ledu un kausējot uz krāsniņas istabā.
Ciemata harmoniju izjauc akmeņogļu kaudzes, ar kurām nosēta ceļa mala. Tās nobērtas pie mājām, un bērni, līdz ausīm melni, rotaļājas kā smilšu kastē. Vīrieši strādā, sviedriem līstot, lai akmeņogles izsijātu caur sietu un safasētu maisos, kurus pēc tam vedīs uz Dušanbi, lai sildītu mājas un darbinātu rūpnīcas. Pateicoties akmeņoglēm, šajā ciemā daudziem vīriešiem ir darbs.
“Kādreiz mums no Uzbekistānas pienāca gāze, bet, kad sabruka Padomju Savienība, pajuka arī attiecības ar Uzbekistānu un gāzi aizgrieza,” man vēlāk pastāsta kāds ciema iedzīvotājs. Tā gluži nav, ka gāzi pārtrauca piegādāt uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma. To nogrieza tikai 2012. gadā. Tagad gan, jaunajam Uzbekistānas prezidentam Šavkatam Mirzojevam nākot pie varas, šo valstu starpā iestājies brīnumains atkusnis. Arī Tadžikistāna savā teritorijā cer atrast gāzi kā Uzbekistāna un naftu kā Turkmenistāna. Saka, Tadžikistānas kalnos atrodas visa Mendeļejeva tabula, taču meklējumi, kuriem pietrūkst naudas, pagaidām ir bez rezultātiem.
Akmeņogles ir Zardī ciema melnais zelts, un nekas, ka melnās kaudzes izbojā ainavu, ka gaiss satur kaitīgas vielas, ka putekļi ar lietus ūdeni skalojas upītē, kur mazgā traukus, no kuras lopi dzer ūdeni. Ļaudis ir pateicīgi, ka daļai vīru darbs nodrošināts uz vietas ciemā un nav jābrauc strādāt, piemēram, uz Krieviju, kā to dara ap miljons tadžiku. Un arī Krievijā šiem tumšmatainajiem iebraucējiem nav viegla dzīve.
Bet ciematā bērni dzimst kā no pārpilnības raga. Vismaz par demogrāfijas uzlabošanu Tadžikistānā galva nav jālauza. Trīs gadu laikā, kopš šeit esam, tadžiku skaits no septiņiem miljoniem pieaudzis līdz deviņiem.
Redzu gan dzīvespriecīgas bērnu sejas, gan arī grūtsirdīgas un skumjas. Neviens viņu soļiem līdzi neskatās. Kāds tētis rājas, saķēris trīsgadnieku aiz krekla aizmugures, pacēlis gaisā, un stiepj kā kaķēnu aiz skausta uz mājām. Jau no mazotnes bērniem iemāca saprast, ka dzīve nav rožu dārzs, bet gan liela akmeņogļu čupa, ka jāelpo ir nevis rožu smarža, bet urāns un torijs, toties galdā ir maize.
Skola – ar sauso tualeti un akmeņogļu krāsniņu
Kišlakā dzīvo trīstūkstoš iedzīvotāju, bet skolā vien mācās 635 bērni. Un cik vēl apkārt neganās pirmsskolas vecuma bērnu! Lai varētu notikt mācības, tās organizē divās maiņās. Meitenes ierodas tumši zilās kleitās, dažām arī balts priekšauts, mati saņemti zem lakata, bet zēni – lielākoties zilos uzvalkos. Ap kaklu glīti sasieta kaklasaite, bet dažiem arī kaklauts – gan ne vairs sarkans, bet Tadžikistānas karoga krāsās – sarkanbaltizaļš.
Mans skatiens klīst no sniegotajām kalnu galotnēm un koši dzeltenajām lapām uz skolas pagalmu, kur notiek fizkultūras stunda ar neveikliem pēdējo klašu zēniem. Pamanījuši, ka viņus novēro, viņi kļūst vēl neveiklāki. Pēc skolotāja komandas visi sastājas rindā – tad pagriežas pa labi un vienā rindā soļo apkārt pagalmam. Seko pāris pietupieni, pumpēšanās un atkal soļošana.
Zēni gatavojoties obligātajam dienestam – armijai, man paskaidro kāds skolotājs. Pamanu, ka skolas ārsienas ir tikpat zilas kā debesis.
Direktors atšķirībā no jaunajiem skolotājiem labi prot arī krieviski. Viņš ieaicina mani kabinetā uz tēju un cienā ar cepumiem, konfektēm un sievas līdzi iedoto plovu, no kura gan atsakos. Kādai skolniecei direktors palūdz, lai atnes tēju. Tā izrādās viņa meita, kas paklausa bez ierunām. Skolā strādājot 37 skolotāji, no tiem tikai dažas sievietes, jo viņas, lūk, esot neaizvietojamas mājās. Viena no darbiniecēm ir paša direktora sieva – matemātikas skolotāja.
“Un kurš tad jums veic mājas soli, kamēr abi strādājat?” jautāju.
“Vecākā meita. Viņai tikko palika 15 gadi. Pabeidza deviņas klases. Vairāk skolot nedomājam.”
“Kāpēc?”
“Viņa ir neaizvietojama mājās,” pavirši attrauc direktors.
“Cik jums pavisam bērnu?”
“Labāk neprasiet,” direktora brūnās acis iemirdzas, un viņš sāk smieties.
“Daudz?”
“Nē, tikai astoņi. Vispār divas reizes piedzima dvīņi.”
“Un visi mācās šajā skolā?” esmu pārsteigta.
“Protams. Vecākais dēls pie mums jau strādā par skolotāju.” Direktora meita atnes tēju, un uzzinu, ka arī viņa mācības pēc pamatskolas neturpināšot. Uzreiz atdošot kādam ciema puisim.
Kad direktors atklāj, ka viņa vecākiem piedzimuši 17 bērnu, saprotu, kāpēc viņš pats domā, ka astoņi vēl ir maz. Taču no 17 lieli izauguši tikai pieci. Tik augsta bijusi mirstība vēl pagājušā gadsimta vidū. Nē, tagad tik daudz nemirstot, jo izglābušas vakcīnas. No pieciem dzīvi palikušajiem tēvs izglītojis tikai viņu.
Man atļauj novērot devītās klases angļu valodas stundu. Kad ienāku klasē, bērni ķiķina, taču nesamulstu, smaidu pretī un skatos tieši acīs. Sāku domāt, ka šiem bērniem ir uzmanības deficīta trūkums. Pārliekušies pār burtnīcām, meitenes un zēni rēķina 5 plus 5, 17 mīnus 3… Vai šī ir angļu valodas vai matemātikas stunda? Nē, tomēr angļu valodas. Skolotājs runā vājā angļu valodā, taču saprasties mēs varam. Viņš pat priecājas par iespēju ar kādu parunāt angliski un ierosina, lai uzdodu jautājumus skolēniem. “Vai jūs zināt, kur ir Latvija?” jautāju. Nē, neviens nezina. Nezina arī, kur ir Igaunija un Lietuva. Jā, Krieviju gan zina.
“Par ko jūs gribētu kļūt, kad izaugsiet lieli?” jautāju. Atskan smiekli, atkal kautrīgi acu skatieni. Roku paceļ pirmais drosminieks, sagaidījis atļauju runāt, pieceļas kājās un noskalda kā armijā: “Gribu kļūt par ārstu!” Klasei nezin kāpēc tas šķiet ļoti smieklīgi. Otrs drosminieks vēlas kļūt par šoferi. Atkal smiekli. Kājās pieceļas vēl trešais puisis: “Gribu kļūt par diplomātu,” bet pašam tas nezin kāpēc šķiet tik jocīgi, ka sāk raustīties smieklos.
“Un par ko meitenes vēlas kļūt?” Kautrīgi nolaistas acis, neviena tā arī nepieceļas kājās, neviena savu sapni nepasaka skaļi. Varbūt tādu nemaz nav? Bērni grib zināt, cik man gadu. Kad nosaucu savus 36, acis ieplešas, jo sievietes šajos gados Tadžikistānā izskatās kā vecmāmiņas. Smagā dzīve, laulības 16–18 gadu vecumā, daudzie bērni un neveselīgais uzturs (baltie milti, zemas kvalitātes eļļa, pārmērīgi daudz cukura, sāls un dzīvnieku tauki) noved pie priekšlaicīgas novecošanas.
Izmantoju iespēju, lai skolā aizietu uz labierīcībām. Protams, nekādas ekstras jau negaidīju. Skolā joprojām ir sausā tualete, turklāt kādus 300 metrus attālu no ēkas! Ar krampīti, šķirbām koka durvīs un caurumu koka grīdā. Tomēr tīra, un vismaz aukstā laikā asas smakas degunā necērtas. Pa spraugām tualetes koka griestos ieraugu zilās debesis.
Kāzas sarunā radinieki
Ciemiņš tadžikiem ir kā Dieva sūtīts eņģelis. Runājoties ar vietējiem Dušanbē, sarunu viņi bieži beidz ar aicinājumu: “Nāciet ciemos!” – “Kad?” jautāju. “Jebkurā laikā!” Tas patiešām nozīmē, ka vari uzrasties kā sniegs uz galvas, un nevienu negaidīta ierašanās neizbrīnīs. Jau pati māja veidota tā, lai viesus varētu uzņemt katru brīdi. Tipiska tadžiku māja ir U burta formā ar istabām, kuras savā starpā nav savienotas, un tajās ienāk pa ārdurvīm.
Šāds plānojums atvieglo ikdienu, jo mājā bieži dzīvo padsmit un pat vairāk cilvēku – brāļa un māsas ģimenes, tantes un tēvoči. Vakarā visi izklīst pa atsevišķām guļamistabām. Arī viesistaba ir šādā veidā atdalīta no pārējās mājas. Plauktā stāv trauki ar cepumiem, konfektēm, tējas krūzēm, kuras dažās minūtēs var salikt uz kurpačas jeb izšūtas biezas grīdas segas. Un vēl – tadžiki nekad savā mājā neiet ar apaviem, bet atstāj tos uz lieveņa, tāpēc māja ilgāk paliek tīra.
Mani ieaicina kādā mājā, kur jau priekšā citi ciemiņi – kāda sieviete no blakus ciema ieradusies, lai runātu par gaidāmajām kāzām. Precēsies saimnieku dēls ar viešņas meitu. “Mēs kišlakā satiekamies gadu pirms kāzām, pārrunājam kāzu norisi līdz pēdējam sīkumam,” man skaidro saimniece. Mūs sēdina uzreiz pie saklātas kurpačas. Divas vedeklas atnes tēju, salātus un šķīvi ar makaronu plovu un gaļas gabaliem pa virsu. Plovs ir visiecienītākais šejienes ēdiens, un to bauda tik bieži, ka brīnos, kā viņiem neapnīk. Pārmaiņas pēc, lūk, pagatavo arī no makaroniem.
“Vai jaunais pāris viens ar otru ir jau iepazinušies?” jautāju, labi zinot, ka kišlakos jaunajiem piekrišanu neprasa.
“Dušanbē kādi satiekas, taču mēs neuzskatām par vajadzīgu iepazīstināt. Visi tā esam apprecējušies, un arī mūsu bērni tā var apprecēties,” strikti nosaka saimniece. Viņa uzlūko gidu un pajautā viņam: “Cik jums gadu?”
“Trīsdesmit viens,” atbild gids.
“Vai esat precējies?”
“Vēl ne.”
“Nu, redzat! Tik daudz gadu un vēl neesat apprecējies! Tā, lūk, notiek, kad precību lietu neļauj vecākiem izlemt,” saimniece pauž savu sašutumu.
Saimnieces dēls esot labākajā precību vecumā – viņam 24 gadi, bet meitenei 18. Tagad ar likumu aizliegts meitas izprecināt ātrāk, taču vietējie, ja labi grib, atrod, kā noteikumus apiet. Atceros tikšanos ar kādu vecmāmiņu, kura stāstīja, ka izprecināta deviņos gados un uz vīra guļamistabu ieradusies ar savām rotaļlietām. Es biju šokā, taču vecmāmiņa smējās – esot iemīlējusi savu vīru un izaudzinājusi astoņus bērnus. Pirms kāzām gan noraudājusies zili zaļa, visi radinieki sanākuši un mierinājuši.
“Kad vienosimies par precīzu kāzu datumu, tad dēlam par tām pateiksim. Pagaidām organizējam slepus – kamēr dēla nav mājās,” paskaidro mājas galvenā sieviete.
No lūgšanas mošejā atgriežas saimnieks. Mājas priekšā viņš nospļaujas, atstājot aiz sevis pamatīgu siekalu svītru. Taču spļaudīšanās kā te, tā galvaspilsētā ir tikpat dabiska kā nošķaudīšanās. Mana klātbūtne viņu neizbrīna, bez jebkādiem jautājumiem uzreiz sasveicinās un priecīgs iekārtojas pie galda. “Ak no Latvijas un interesējaties par tadžiku kultūru? Cik jauki!”
Nesaprotu, kāpēc jaunie cilvēki vismaz vienu reizi nevarētu satikties. “Bet ja nu viņi viens otram nepatiks?” iejautājos. “Tas tikai traucēs kāzu rīkošanu. Mīlestība un patikšana atnāk tikai ar laiku. Apprecēsies, tad arī runāsies un čubināsies. Es arī savu tā apprecēju, un laba man visus šos gadus bijusi. Vai tad vecāki saviem bērniem nevēlas dot pašu labāko? Tāpēc jau mēs tik ilgi tās sarunas vedam. Trīs dēlus esam izaudzinājuši un diviem jau labu labās vedeklas atraduši. Re, cik čakli rosās pa māju. Manai sievai vairs nekas nav jādara,” noteic saimnieks, bet saimniece apmierināti smaida kā karaliene, kuras dzīve izdevusies pēc pilnas programmas.
Protams, vedeklas mūsu sarunā nepiedalās un uz maniem jautājumiem atbild ar skopiem jā un nē un smaidiem. Tadžikistānā visvieglāk atrast vīru esot neizglītotām meitenēm. Jo gudrākas, jo vairāk būs savs viedoklis, jo grūtāk sadzīvos zem viena jumta.
Alkoholu nopirkt nevar
“Nāciet, nāciet pie manis! Uz desmit, kaut uz piecām minūtēm!” no kalna lejup skrien večuks ap gadiem sešdesmit, ar tradicionālo tibeteiku galvā. Viņa viesistabā jau saklāts galds. Večuks diriģē saimes sievietes, lai stiepj šurp plovu, lai liek galdā zaļo tēju.
“Kā jūs mani tik ātri uzaicinājāt ciemos? Es taču esmu svešiniece!” jautāju.
“Uzaicināt ciemos – tas ir vienkārši. Jūs taču pati redzējāt!” smejas omulīgais un pļāpīgais vīrietis, “šodien ir piektdiena, mošejas diena. Pēc lūgšanām nākam mājās un aicinām viens otru ciemos. Lūk, tā – pavicinām ar roku un mājā iekšā! Bet ēdiet taču!”
Večuks, kā jau visi vecākās paaudzes pārstāvji, labi zina Latviju, jo vairāk nekā nedēļu padomju gados atpūties pie Baltijas jūras. Padomju laiku viņš atceras ar nostalģiju. “Tagad ir tā drusciņ labi, bet tad mēs dzīvojām kā pa taukiem. Var dzīvot arī tagad, nav nekādas vainas, bet tad mums nekā netrūka. Toreiz vajadzēja darbarokas, tāpēc varējām dzīvot uz vietas savā valstī. Ar akmeņogļu fasēšanu mūsu ciemā tomēr nepietiek. Vairāk nekā puse ciema vīriešu ir devušies migrācijā uz Krieviju,” skaudro patiesību atklāj večuks. Plovu atnes sieviete baltā sēru lakatā, kuru pirmajā brīdī noturu par vīrieša sievu, taču večuks izlabo – tā esot viņa meita.
“Sieva nomira pirms pāris nedēļām! Bija viens insults, tad otrs,” paskaidro večuks. “Tad jau jums tagad ir sēras?” līdzjūtīgi piebilstu. “Nu, nav tik traki. Tik skumji nemaz nav. Dzīve taču turpinās,” tikpat priecīgi kā iepriekš turpina večuks. Par šo piebildi pārsteigta neesmu, jo attiecības starp vīru un sievu šeit dažkārt ir formālas. Ne jau vienmēr rodas mīlestība vai tuva saikne starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru nav izvēlējušies, bet ir vecāku saprecināti. Sieviete kāzas uztver kā likteni – kādu vīrieti Allāhs būs devis, ar tādu jādzīvo.
Viņa meita gan knapi spēj izdabūt smaidu, acis nolaistas, un pēkšņi tās pieplūst ar asarām. “Viņa ir nogurusi. Daudz darba,” uzreiz paskaidro tēvs. Mājā gan esot diezgan daudz sieviešu — divas meitas, divas vedeklas un bariņš mazbērnu. Darbi rit bez apstājas — pagalmā sievietes mazgā traukus un smejas.
“Kā ciemā rit dzīve? Vai mierīgi? Alkoholu šeit nelieto?” jautāju, iedomājoties par Latvijas laukiem. “Miličiem te nav ko darīt, jo neviens nezog un nekaujas. Alkoholu lieto nulle procentu iedzīvotāju. Mēs nemaz nezinām, ko nozīmē dzert alkoholu, jo to šeit nevar nopirkt. Pīpēt gan kāds pīpē.”
“Internets jums ir?”
“Jā, daļai ir. Pats nemaz neskatos, dēls vienmēr pasaka, kādi jaunumi pasaulē.”
“Video spēlītes jums patīk?”
“O, tās ir labas. Iedodam divgadīgam telefonu, un mājās ir miers. Vai mošejā bijāt?” viņš pēkšņi iejautājas. Ar izbrīnu paskatos un saku, ka tur taču sievietes nedrīkst ieiet. “Nedrīkst gan, bet varat sarunāt. Jums obligāti jāredz mūsu mošeja. Tur sijas ir četrsimt gadu vecas. Pati skaistākā ciema ēka!”
Uz mošeju!
Pie tās sēž bariņš sirmgalvju un ar interesi manī nolūkojas. “Vai drīkstu ieiet apskatīties?” jautāju. Kāds no vīriešiem ieiet mošejā, lai pajautātu mullam. Mulla talārā un melnā galvassegā, virpinot lūgšanu krelles, pabāž galvu pa durvīm. Nē, mošeju sievietes varot apskatīties tikai no ārpuses. Protams, mans lūgums skan diezgan pārdroši. Pat tajās valstīs, kur sievietēm atļauts doties uz mošeju, viņām vienmēr ierīkotas atsevišķas telpas, bet ne Tadžikistānā, kur mošejas paredzētas vienīgi vīriešiem.
Jau pagriežos un dodos projām, kad mulla, kaut ko pārdomājis, sauc mani: “Bijo, bijo!” (“Nāciet!” “Nāciet!” – tulk. no tadžiku val.). “Labi, jūs drīkstat ienākt mošejā!” viņš tomēr dod atļauju.
Te nu esmu mošejas krēslainajā priekšnamā, kur varbūt nekad neviena sieviete nav spērusi kāju. Atskārstu, ka man nav lakata, bet mulla atmet ar roku: “Ja nav, tad nav. Ejiet tik iekšā!” Noauju kājas un godbijīgi nometos uz ceļiem zāles aizmugurē. Uz paklāja katram izausts savs ornamentāls lodziņš, sava vieta, kur netraucēti lūgties. Priekšējās rindas visas aizņemtas – vīri tup uz ceļiem, ik pa brīdim noliecot galvu līdz zemei. Vīri, protams, pamana manu klātbūtni un ar neslēptu izbrīnu atskatās, nervozē un krekšķina. Tad pagriež galvu pret mullu, kurš netālu no manis, neticama miera apņemts, virpina lūgšanu krelles. Un neviens vairs neliekas par mani ne zinis.
Lūkojos uz 400 gadu vecajām biezajām koka sijām, tad uz lūdzošajiem vīriem, un esmu emocionāli saviļņota. Vai par man dāvāto atvērtību? Nav neviena, kas šajā ciemā izturētos pret mani agresīvi vai draudīgi, lai gan staigāju bez galvassegas un viņu acīs neticīgā. Neviena.
Tukšajā slimnīcā
Ciems lepojas ar savu slimnīcu, pie kuras stāv jauna ātrās palīdzības mašīna – kāda ārzemnieka dāvinājums. Tikai nesaprotu, kāpēc tai no aizmugurējām riepām izlaists gaiss? Cik tad ātri mašīna var doties ceļā, ja vēl riepas jāpumpē? Visticamāk, tā stāv kā dekorācija. Slimnīca šādam ciemam ir paliela, taču darbojas kā ambulance, uz kuru cilvēki atnāk pēc zālēm, saņem konsultācijas, vakcīnas, šļirces un dodas mājās. Vai arī feldšeri dodas uz mājām pie gulošajiem.
Ieejam slimnīcā, viss ir kluss un tukšs, taču tad mani pamana apkopēja. Neviena slimnīcā neesot. Kad nekur nesteidzos un prasu, kur ciemā dzīvo ārsts, apkopēja mūs atstāj vienus slimnīcā un aiziet uz ciemu viņu sameklēt. Pēc kāda brīža viņš steidzīgi ierodas, spiež roku, smaida un ir pati laipnība. Varu apskatīt slimnīcu. Diez ko runīgs ārsts nav, taču pastāsta, ka visvairāk slimojot ar gripu, augstu asinsspiedienu, insultiem. Vasarā gadoties kādam saindēties ar vecu pārtiku, taču tā visi esot diezgan veselīgi ļaudis. “Pie mums ir svaigs gaiss, fizisks darbs, tāpēc cilvēkiem pārāk daudz veselības problēmu nav,” skaidro ārsts.
Man gan vairāk šķiet, ka šeit par savām vainām daudz nesūdzas un tām nepievērš uzmanību līdz pēdējam brīdim. “Kā Allāhs lēmis, tā arī būs,” tā šeit domā ļaudis. Diez vai bērnu veselība kādreiz pa īstam ir pārbaudīta? Kāds šķielē, kāds klibo, galvas tādas lielas. Skaidrs, ka pietrūkst kvalitatīva uztura, īpaši ziemā. Un par svaigo gaisu, paskatoties uz akmeņogļu kaudzēm, arī varētu pastrīdēties.
Slimnīcā ir viens ģenerators – ja nodziest elektrība, kā tas bieži notiek, jo īpaši ziemā. Citos ciemos elektrību joprojām pieslēdz tikai uz dažām stundām – dienas pirmajā pusē un vakarā. Tāpat kā skolu, arī slimnīcas telpas apsilda ar krāsniņām un akmeņoglēm. Pie sienas uzraksts krievu un tadžiku valodā: “Ja neatradīsi laiku atpūtai, vajadzēs atrast laiku, lai ārstētos. “Taisnība, vai ne?” smaida ārsts.
Šoreiz gan varu piekrist. “Smagākos gadījumos mēs cilvēkus vedam uz Dušanbi, bet, kā jau teicu, pie mums reti kādam kas nopietns atgadās,” skaidro ārsts. Pēc mūsu sarunas viņš dodas uz mājām un aicina, protams, ciemos. Tikko blakus vecajai uzcēlis jaunu ēku. Pirmajā stāvā izbūvēta duša un saimniecības telpas, bet otrajā stāvā ar kokgriezumiem rotāti griesti, paklāji, krāsotu sienu vietā zeltītu rakstu tapetes vai rakstainas segas.
Tiesa – apsilda ar to pašu krāsniņu kā visi citi. Daktera mājā dzīvo liela saime – māsas ģimene, viņa vecāki, paša sieva un bērni. Tadžikistānā nebūs iespējams atrast kādu, kurš dzīvotu viens pats. Tāpat nav iedomājama situācija, ka vecāki finansiāli palīdzētu lieliem bērniem. Bērni, kuri nedzīvo ar vecākiem, no savas algas lauvas tiesu noskaita vecākiem, bet paši savelk galus. Tā skaitās parāda atdošana vecākiem, citādi šādi bērni izpelnītos sabiedrības kritiku.
Pat bēru atceres dienās vēl pirms dažiem gadiem obligāti bija jāgatavo plovs ar gaļu, jānes uz mošeju un jāizdala apmeklētājiem un nabagiem. Ja ne, cilvēki sāktu izplatīt sliktas runas. Līdz valstī pieņēma likumu, kas aizliedza šādu tradīciju – lai noņemtu vēl vienu slogu tiem, kas dzīvo nabadzīgi.
Daktera sieva māla krāsnī – tandūrā – cep plāceņus. Tieku pie svaigi izceptas maizes, kas ir tik apaļa un silta kā Tadžikistānas saule. No piedāvātās naudas par plāceņiem ģimene atsakās. Šī nav tūristu sabojāta vide – viesmīlība ir īsta un patiesa!
