Viena diena Saules pilsētā Šauļos 1
Ja brīvdienu rītā pamostaties bez idejām, kur atpūsties, iesaku doties uz tuvajām ārzemēm – Lietuvu. Šauļi atrodas tikai divu stundu brauciena attālumā ar auto no Rīgas, un tur var atrast daudz saistību ar Latviju. Ne tikai kopīga lietuviešu un zemgaļu cīņa ar bruņiniekiem Saules kaujā, kas, pēc vēsturnieku domām, notikusi netālu no tagadējā Krusta kalna, bet arī Šauļu arhitektūra ar vēlā jūgendstila iezīmēm, ko lielā mērā veidojis pilsētas arhitekts Kārlis Reisons, kura tēvs bijis latvietis.
Šokolādes muzejs
Reisona darbs ir arī Lietuvas senākā saldumu fabrika “Rūta” (Tilžės g. 133), kas pērn nosvinējusi simts gadu jubileju. To dibinājis Antano Gricevičs, kura mazbērni pēc valsts neatkarības atjaunošanas atguvuši un modernizējuši šo ražotni, kas izpilda arī Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites pasūtījumus. Fabrikas ēkā iekārtots veikaliņš, kafejnīca un šokolādes muzejs, kas stāsta par kakao pupiņu iegūšanu, apstrādi un ceļu līdz gatavajai produkcijai. Ekspozīcijā ir daudzi unikāli priekšmeti, tostarp aptuveni tūkstoš gadus vecs maiju lietots trauks, kurā ticis maisīts kakao un līdz pat mūsdienām izmantots primitīvs rīks dzēriena uzputošanai.
Ekskursijas vadītāja stāsta arī par acteku valdnieku, kurš kakao baudījis no zelta traukiem un pēc tam iemetis tos dziļā ezerā, lai neviens vairs nedzertu no tiem. Kad spāņu kolonizatori no Venecuēlas pārveda kakao dzēriena recepti uz Eiropu, sākumā šo dzērienu baudīja tikai aristokrāti. Atbilstoši viņu vēlmēm tika radīti pat atsevišķi trauki gan dāmām, gan kungiem, kuru tasītē bija ierīkota īpaša starpsiena, lai viņi nesamērcētu ūsas.
Interesanta ir tabula, kurā redzams šokolādes patēriņš dažādās pasaules valstīs. Izrādās, latvieši ir vieni no mazākajiem saldumu ēdājiem. 2010. gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju esam patērējuši tikai 2,9 kilogramus šokolādes, turpretī lietuvieši – 3,7 kg un igauņi pat 5,5 kg. Šķiet, te nu ir atbilde uz jautājumu, kādēļ mums nav tik salda dzīve. Patīkami, ka lietuvieši to saprot un šokolādes muzejā ir sarūpējuši piecpadsmit minūšu garu filmu par šokolādes vēsturi latviešu valodā.
Pēc iepriekšēja pieteikuma muzejā var piedalīties arī šokolādes našķu meistarklasē, izgatavojot gardumus savām rokām.
Divriteņu meka
Šauļus noteikti var saukt par divriteņu karalisti, jo šeit darbojas ne tikai velosipēdu rūpnīca “Vairas” (kopš 1951. gada), kas tagad pieder dāņiem, bet arī Lietuvā vienīgais Divriteņu muzejs, kas nule modernizēts un apgādāts ar vairākiem velosimulatoriem. Ar vienu no tiem var virtuāli nobraukt divus kilometrus vai nu pilsētas ielās, vai pa lauku ceļiem, otrs ļauj vienlaikus pedāļu mīšanai paskatīties arī, kā riteņbraucēji sacentās padomju laikos, bet trešais – salīdzināt, ko spēj pēc 16. gs. Leonardo da Vinči rasējumiem būvēts koka divritenis un ko mūsdienu velosipēds.
Vecākie eksponāti izvietoti muzeja trešajā stāvā, kur atrodami 20. gs. sākumā lietuviešu kalēju kalti velosipēdi un unikāls bērnu trīsritenis. No senas fotogrāfijas raugās lauku puika ar koka riteni bez pedāļiem – skrejriteņa vectētiņu –, ar kuru varēja vien nolaisties lejā no kalna.
“Mūsu kolekcijā nav tikai Lietuvā ražoti divriteņi, bet arī vācu, angļu ražojumi, piemēram, “Viktorija” ar nestandarta riteņu diametru, “Dürkopp” militārie velosipēdi ar slēgtu ātrumkārbu, lai pasargātu zobratus no dubļiem, un Daugavpilī ražotās “Spārītes”. Te varam redzēt daudzus tehniskos risinājumus, kas sērijveida ražošanā nav iegājušies – priekšējo riteņu ātrumu pārslēgu, signālzvanu pie riteņa diska, acetilēna un petrolejas lampas,” stāsta muzeja speciālists Aļģis.
Vēl apskatāms monocikls, kuru izmantojuši žonglieri cirkā, Polijā ražots tandēms diviem braucējiem, invalīdu riteņi un aerodinamiskie velomobiļi, tostarp konstruktora Henrika Sutkas un Vitauta Dovidena slavenais “Vilniaus 1982”, kas gan gājis bojā ugunsgrēkā un apskatāms vairs vienīgi parādes fotogrāfijā. Par visiem vērtīgākajiem eksponātiem var uzzināt, izmantojot audiogidu lietuviešu, angļu un krievu valodā.
Muzejā atspoguļoti arī ievērojamāko lietuviešu veloceļotāju piedzīvojumi. Te atrodas Ļuda Alseika divritenis, ar kuru viņš 1960. gadā 73 gadu vecumā nepilnos sešos mēnešos no Klaipēdas aizbrauca līdz Vladivostokai, un Sigita Kučas velosipēds, kas izturēja ceļojumu apkārt pasaulei (6.08.1998. Sietla – 1.01.2000. Hirosima).
Septiņi saules simboli
Šauļiem dotais vārds pilsētas tūrisma tēla veidotājiem licis padomāt par iespējami daudzveidīgu Saules daudzināšanu pilsētvidē. Šauļu augstākajā punktā uz Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila katedrāles sienas izveidots saules pulkstenis, kas ir vecākais un vienīgais tāda veida pulkstenis Lietuvā.
Iepretim baznīcai parkā izveidota strūklaka “Saules diski”, bet, dodoties lejup no baznīcas kalna, Talkša ezera krastā atrodams cits saules pulkstenis – “Strēlnieks” (skulptors Staņislavs Kuzma) – uz 18 metrus augstas kolonnas stāvošs zelta puisītis ar loku rokās, kas simbolizē zudušo laiku. No šejienes ezermalā saskatāms Salduves pilskalns un parks, kurā uzstādīts piemineklis “Saules kauja”. Pārējie saules simboli meklējami augšpilsētā – pulkstenis “Gailis” (Vilniaus un Tilžės ielu krustojumā), vitrāža “Saules kauja” (kinoteātrī “Saule”) un skulptūra “Ausma” (Aušros un Kaštonų aleju krustojumā).
Villa, kaķu nams un vējdzirnavas
Pirmajā un Otrajā pasaules karā lielākā daļa Šauļu tika sagrauta, tādēļ pašreizējā apbūvē senas ēkas tikpat kā neredzēsim. Par agrākās pilsētas aprisēm liecina vien Šauļu arhitekta iecere Viļņas – galvenajā gājēju ielā – ar tumšākiem bruģakmeņiem iezīmēt bijušo māju vietas, pretim tām novietojot šo ēku raksturojošas skulptūras, piemēram, pie apavu veikala – kurpi vai pie gaļas bodes – sivēntiņu.
Viena no nedaudzajām pirmskara Šauļu celtnēm, kas juku laikos saglabājusies, ir ādu fabrikas īpašnieka Haima Frenkeļa villa (1908), ko bagātnieks cēlis saviem dēliem kā dzīvojamo māju. Tolaik puse pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, bizness gājis no rokas un villa tapusi kopējai apbūvei neraksturīgi greznajā secesijas stilā, kas joprojām ir retums visā Lietuvā. Pirmās brīvvalsts gados te darbojās ebreju privātģimnāzija, bet kara laikā gan vācu, gan padomju kara slimnīcas. Kopš 1993. gada ēkā saimnieko “Aušras” muzejs. Blakus tai saglabājies parks ar dekoratīvu strūklaku.
Līdzās Salduves pilskalnam atrodas Kaķu muzejs, kura vairāk nekā desmit tūkstoši eksponātu atceļojuši ne vien no dažādām Lietuvas vietām, bet arī Āfrikas, Anglijas, Amerikas, Kanādas, Japānas, Korejas, Kubas, Beļģijas un citām valstīm. Kaķi ieraugāmi gan krāsainās vitrāžās, kāpņu margu ornamentos, keramikas, porcelāna, kristāla un dzintara meistaru darbos, gan uz gaismekļiem, krēsliem, traukiem, suvenīriem, pastmarkām un atklātnēm, kā arī grāmatās, dzejoļos, fotogrāfijās.
Atvadoties no Šauļiem, vēlams iegriezties Arhitektu ielā, kur Žalūķu sētā lepnā vientulībā slejas vējdzirnavas. Tur tiek malti milti, no kā iespējams izcept lietuviešu spēka maizi mājupceļam.
