Viena diena lauku aizkulisēs 0
Pāris gados pierasts, ka pavasaros notiek “Atvērtās dienas laukos”, kad sevi izrāda uz lauku tūrismu orientētas saimniecības. Šosestdien, iespējams, dzims jauna tradīcija, jo 17. oktobrī Zemnieku saeima un “Lauku ceļotājs” aicina uz “Lauku dienu ceļotājiem”. To būtība – iespēja ielūkoties jau nopietnāku, ražojošu lauku saimniecību aizkulisēs.
Akcijā dalību pieteikuši ap 50 lauksaimniecības uzņēmumu, tostarp vairākas Zemgales lopkopības un graudkopības lielsaimniecības, kuras parastu interesentu priekšā līdz šim tik viegli neatklājās. Bet sarakstā ir arī vairākas alus un vīna darītavas, amatnieku darbnīcas, sakņu lauki un augļu dārzi. Parasti viesu uzņemšana nav to rūpals. Tikai vienu dienu viss būs citādi – sagatavotas īpašas programmas, akcijas, atlaides, degustācijas. Īsāk sakot, tā ir lieliska iespēja novērtēt kūtīs, kaltēs un lauksaimniecības tehnikas “plačos” notiekošo, iepazīt tehnoloģijām bagātos traktorus un kombainus, kādu Latvijas laukos kļūst aizvien vairāk, nogaršot, lētāk nopirkt un, kas varbūt ne mazāk svarīgi, tikties ar pašiem saimniekiem, paklausīties viņu stāstu, pasmelties pieredzi. Biedrības “Zemnieku saeima” priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja teic, ka Latvijā esot ļoti daudz mītu par pārtikas ražotājiem un šis ir mēģinājums kliedēt maldīgos priekšstatus. Arī “Lauku ceļotāja” prezidente Asnāte Ziemele spriež: “Ja sabiedrība vairāk zinās par mūsu Latvijas ražotājiem, tad varbūt vairāk pirksim Latvijas produktus un vairāk mīlēsim mūsu laukus.” Par tādas atvērtās dienas nepieciešamību, lai būtu izdevīgi kā saimniekiem, tā klientiem, esot domāts jau sen. Iespējams tas kļuvis, pateicoties atbalstam no Zemkopības ministrijas, Lauku atbalsta dienesta un ES līdzfinansējumam.
Vietnē “agro.zemniekusaeima.lv” atrodamajā akcijas kartē redzams, ka pārsvarā saimniecības izvietotas Zemgalē – ap Jelgavu, Dobeli, Bausku, Tukumu, arī Vidzemē ap Rūjienu un Valmieru, jau mazāk Kurzemē un Latgalē. Būtu jāatgādina, ka dārzos vēl netrūkst ražas, kamdēļ daļai apmeklētāju pievilcīgas varētu šķist tādas vietas kā Vilces pagasta z/s “Gaidas”, kur aug ražīgās pundurābeles, rudens avenes un spiež lielisku ābolu sulu. Āboli te tiek lasīti īpašās ķengursomās un zinātāji, kas te mēdz iegriezties, ražas laikā var salasīt ij sev, ij saimniekiem. Starp citu, “Lauku dienā ceļotājiem” iesaistītie saimnieki neuzvedas kā “budži” – ir runātīgi un viesmīlīgi. To var novērtēt tādās Zemgales Zaļenieku pagasta lielsaimniecībās kā “Mežcīruļi” un “Vilciņi 1”. Abas ir izcilas ne vien Latvijā, bet visā Baltijas jūras reģionā. Abās dod darbu vairākiem desmitiem darbinieku. Par saviem no nonīkušas kolhoza fermas 20 gadu laikā izaugušajiem “Mežcīruļiem” saimnieks Juris Cīrulis saka, ka tā esot tipiska slaucamo govju ferma, no kuras “nāk arī ārā daudzas citas lietas, izņemot pienu”. Apmeklētāji varēs redzēt, kā iekārtota krietna piena un gaļas saimniecība, no kuras “nāk ārā” vēl arī elektroenerģija un, piemēram, salāti. Kompleksam ir sava biogāzes ražotne, kurā pārstrādā kūtsmēslus un zaļo masu. Iegūto metāna gāzi izmanto apkurei un elektroenerģijas ražošanai. Tā apkurina siltumnīcas, kur audzē ne vien tomātus un gurķus, bet arī salātus, garšaugus un puķes. Siltumnīcas ir “Mežcīruļu” saimnieces lepnums. Tāpat kā īpaši šai saimniecībai mākslīgi izveidotais mitrājs, kas darbojas kā dabiska notekūdeņu attīrīšanas iekārta, jo mitrājs ir kā filtrs, kas akumulē un lēnām noārda minerālmēslu paliekas un augu aizsardzības vielas, neļaujot tām aizplūst tālāk upēs un jūrā.
Uz graudkopības lielsaimniecību “Vilciņi 1” ļaudis brauc mācīties. Saimnieks Arnis Burmistris apsaimnieko vairāk nekā 2000 ha zemes un sudrabotos graudu glabāšanas bunkurus pāri laukam redz jau no tālienes. Tuvāk piebraucot, izrādās, ka te netrūkst jaudīgas “John Deere” un tam radniecīgas tehnikas parka ar 500 ZS traktoru, tā teikt, priekšgalā. Bet galvenais tomēr ir precīzās tehnoloģijas un datorizācija, kas “Vilciņos 1” ieņem goda vietu. Arnis Burmistris skaidro, ka tās ne tikai atvieglo darbu, bet ļauj arī plānot un ieekonomēt. Tas ir tas, ko sauc par precīzo lauksaimniecību – ar īpašu programmatūru apgādāti, datorizēti un sensoriem apgādāti kombaini un traktori, kurus vada GPS un kuros pieejamas digitālas konkrētā lauka augsnes auglības un ražības kartes. Saimniekam tās palīdz uzzināt, kur samazināms, kur palielināms mēslojums, kāds ir degvielas patēriņš atbilstoši augsnes pretestībai. “Vilciņos 1” ir pat sava meteostacija, jo kur gan citur, ja ne lauku darbos laika apstākļiem milzu nozīme.
Elpas atvilkšanai pēc tehnikas iepazīšanas der sniegt baudījumu miesai, apmeklējot kādu pavisam citas ievirzes saimniecību. Latvijā ir jau kāds pussimts vīndaru. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka viņu darījumu garšas atšķiras, taču tas “saules dzēriens”, kas top pie Sandra Laizāna “Tērvetes vīnos” mazā ražotnē guļbaļķu mājā Tērvetes upes krastā, nudien nav no peļamākajiem. Tērvetes vīndara meistarstiķis ir ērkšķogu vīns. Tā esot “interesanta oga”, turklāt šobrīd daudzu aizmirsta. Un patiesi – balto ērkšķogu sauso baltvīnu pēc garšas pat grūti atšķirt no “īstā” vīnogu baltvīna. Tiešām labs. Tāpat kā pārējie “Tērvetes vīnu” darinājumi – aveņu, cidoniju, tajā skaitā dzirkstošie. Pamazām tomēr attālināmies no priekšstatiem, ka Latvijā tapis mājas vīns obligāti ir kaut kas duļķains, saldens, ar rūguša ievārījuma piegaršu. Sandris Laizāns ir apņēmības pilns gādāt, lai pircējs Latvijas vīnos neviltos. Vienīgā bēda, ka pašmāju vīni nekad nemaksās tik lēti kā tie pudeļu miljoni, kas ierodas no Čīles vai Dienvidāfrikas.
UZZIŅA
Tas jāzina par “Lauku dienu ceļotājiem”
Saimniecību, kuru vēlaties apmeklēt, var izvēlēties interneta vietnē “agro.zemniekusaeima.lv”, kur ir arī akcijas dalībnieku izvietojums kartē,
viesu laiks saimniecībās 17. oktobrī ir no plkst. 10 līdz 18,
apmeklējums saimniekam noteikti jāpiesaka.
