Beidzot jutu pilnīgu brīvību 0
“Ejot uz nodarbību, nedomāju, ka man kaut kas sanāks. Kā gan iespējams iemācīties zīmēt dienas laikā?!” atzīstas pirtniece un masiere Līga Āboliņa.
“Nekad nebiju ne gleznojusi, ne zīmējusi. Skolas laikā šajā priekšmetā īsti labi nevedās, turklāt vienmēr jau skolotāja pateica priekšā, kur kāda līnija jāvelk un kāda krāsa jāizvēlas. Biju šajā jomā visai sasaistīta, lai gan vienmēr ir patikušas krāsas.
Ieinteresēja ideja – mākslinieks dienas laikā?! Gribēju pārbaudīt, kā šī metode darbojas, kā notiek radošuma attīstīšana. Rezultāts pārsteidza.
Nodarbības sākumā izdalīja guaša krāsas, otas, dažādu izmēru papīrus. Sēdēju un domāju, kas ar to visu būs jādara. Skanēja mūzika, un viss sākās.
Inta Zaļkalna stāstīja un kaut ko rādīja priekšā, bet vairāk deva mājienus. Sākumā – tehniskus knifiņus, ko vajadzētu darīt. Tad iekustināja emocionāli, enerģētiski, radoši un ļāva rīkoties.
Uzliec ar otu trīs krāsu pleķīšus, tad ņem balto krāsu un mālē pāri, kā patīk, kā sirds kāro. Tad skaties, kādi krāsu salikumi, toņi radušies, kā viss saspēlējas. Tā uzgleznojām daudzas lapas fonam. Izrādījās, ikvienam iznāk ļoti skaisti. Skatījāmies cits uz citu un brīnījāmies.
Kad foni bija nožuvuši, sākām likt knifiņus, veidot jūru vai pludmali. Pilnīga brīvība, dari, kā gribi! Ļaujies sajūtām, liec domas, emocijas uz papīra. Gribi – ķēpājies ar rokām, gribi – uzmālē kaut ko uz blakussēdošā papīra, ļauj, lai viņš tev kaut ko uzzīmē. Ir brīnišķīga sajūta, ka neviens nesaka, kā darīt, neaizrāda, kā būtu pareizi. Tas atbrīvo vēl vairāk.
Interesanti, ka Inta neļāva mazgāt otiņas, tikai mazliet noslaucīt lupatā. Skolā gan vienmēr piekodināja tīri izmazgāt. Man patika uzdrošināties darīt pret noteikumiem, turklāt tas radīja ļoti interesantus krāsu efektus.
Ir prātam neaptverami, kā cilvēks, kurš nemāk rīkoties ar krāsām, rada kaut ko tik skaistu, harmonisku, krāsās saskanīgu! Jauki vērot, kā cilvēki, kuri sākumā netic, ka viņos vispār ir kaut kas radošs, ierauga savu darbu un ir pārsteigti – es to radīju?! Atdzīvojas sejas, sāk smaidīt.
Kad parādīju savus darbus mammai, viņa uzreiz teica: šo gleznu gribu rāmī un sev pie gultas!
Es sevi nesaucu par mākslinieci, bet gribu to turpināt, jo gūstu pozitīvas sajūtas. Ja satraukts prāts, sabangojušas emocijas, izlieku visu uz papīra, nomierinos.
Gribu ne tikai uztaisīt smuku darbiņu, bet arī atrisināt kādu samilzušu jautājumu. Izlieku to krāsās uz papīra un ieraugu, ko esmu jutusi. Kreisā smadzeņu puslode lai pastāv mierā un ļauj visu izdarīt radošajai. Ja noņem rāmjus, atnāk atbilde, kādu vispār neiedomātos. Par tādu atbildi racionālā domāšana droši vien teiktu: nē, tā nedrīkst, nav pieņemts… Jo vairāk to darīju, praktizēju, jo vieglāk viss notika.
Savus gleznojumus esmu dāvinājusi, arī izmantojusi, radot cita veida darbus, piemēram, gatavojot apsveikuma kartītes vai iesaiņojot dāvanas. No gleznotajiem foniem var izgriezt aplīšus un veidot interjera dekorus. Radošums ir bezgalīgs.
Bet galvenais – saprotu, ka varu un drīkstu darīt tā, kā pašai gribas. Tā ir brīnišķīga sajūta, ko šādā veidā iepriekš nebiju izbaudījusi.”
Konsultante INTA ZAĻKALNA, profesionāla māksliniece, scenogrāfe, sertificēta ekstrasense, radošuma attīstības procesu vadītāja
