Krāsas aizslauka visas bažas 0
“Mācos atslēgt savu diktatoru, komandējošo prātu. Nedomāt, ka kalns var būt tikai pelēks, zāle zaļa vai debesis zilas. Ļauties radošumam un sajūtām, kā es to redzu,” saka Baiba Pitkēviča, kura strādā organizatoriskā un nopietnā darbā, vada būvniecības biroju.
“Skolā zīmēšanas stundas man ļoti nepatika. Skolotāja uzskatīja, ka man nesanāk un nepadodas. Mamma vienmēr palīdzēja, lai es varētu dabūt labu atzīmi.
Uz neparasto nodarbību devos kopā ar vīru. Protams, neticēju, ka man kaut kas izdosies, diez vai kļūšu par mākslinieci sešās stundās.
Vispirms Inta lika uzzīmēt, ko pats vēlies. Izveidoju krāsainu mandalu, man tā šķita ļoti skaista. Pēc tam viņa teica: tā jūs vairs nezīmēsiet!
Sākām ļauties radošumam. Nogruntējām lapu, nožāvējām, tad ķērāmies pie krāsām un zīmējām koku. Skolā mācīja uzvilkt stumbru, piezīmēt lapas, kokam jābūt brūnam, lapām – zaļām, citādi nav pareizi. Bet te izvēlies, kādu krāsu gribi, koks var būt arī lillā, ja tā šķiet labi. Var pat apgriezt lapu otrādi, ja tā tobrīd gribas. Beigās biju pārsteigta, kā man sanāca. Visi gan savus darbus kritizēja, vienīgi kāda sieviete lepni teica, ka viņas darbs ir vissmukākais.
Man iznāca arī interesants skats ar kalniem. Vispirms ieslēdzās pareizums – kalnam jābūt pelēkam, bet tad klāju, kādas krāsas vien jutu. Nekad neienāktu prātā, ka kalni var būt tādi. Ūdenī atspoguļojās debesis, un man tās bija brūni zaļas.
Intas mācītās tehnikas ir pilnīgi citādas, ļoti interesantas. Nodarbībā tiek ietverta arī darba enerģētiskā jušana. Gribi zīmējumam pielikt roku, bet nevari, jo sajūta, it kā pretī atrastos telpas siena. Līdzīgi kā divi magnēti atgrūžas viens no otra.
Kad esi bērns, visas maņas, radošums ir vaļā, bet vecāki un skolotāji sāk bikstīt – kā tu zīmē, tādā krāsā nevar būt! Pamazām viss aiziet ciet, un pēc tam dzīvē rodas problēmas. Ja dari tikai ar prātu, ar to, kas iemācīts, radošums snauž, nevar dabiski plūst. Man tā bija problēma. Es tikai tagad sāku atvērties. Radošums aizslauka visas bažas, vai es pareizi daru, vai tik nepārkrāsošu pāri līnijai. Kāds cits ierauga manu zīmējumu – jā, tu vari, bet man noteikti nesanāktu… Tad saku – aizej, pamēģini.
Katrs atrod savu veidu, kā relaksēties: viens meditē, skatoties jūrā, cits brauc ar divriteni vai mežā lasa ogas. Izpaust sevi krāsās ir viens no efektīvākajiem veidiem. Esi tik uzlādēta un vari izlikt visu enerģiju uz lapas. Var zīmēt un atbrīvoties no negatīvām emocijām, bet var to darīt ar pozitīvām emocijām. Mums bija jābrauc ciemos pie kādas ģimenes. Gleznojumā ietvēru visas labās domas, ieliku rāmī un uzdāvināju. Viņi ienesa gleznu istabā, nolika uz galda un priecājās. Uzreiz juta enerģētiku, ko biju likusi uz papīra.
Nesen man radās ideja – šo metodi varētu izmantot rehabilitācijā, vadīt radošas nodarbības, piemēram, sociālajā namā, pansionātā. Tas šo cilvēku ikdienu padarītu krāsaināku, palīdzētu dziedināt. Dzīvoju Baldonē, kur arī ir sociālās aprūpes centrs. Bieži esmu redzējusi, kā viņi sēž pie loga un skatās, jo nav ko citu darīt.
Zīmēt jau nav jāmāk – ņem tikai košas krāsas un triep. Reiz man izdevās brīnišķīgi mākoņi. Tagad katru dienu skatos mākoņos, cik tie īpaši, neparasti, gluži kā 3D formātā. Agrāk to neievēroju.”
