DURVIS, AIZ KURĀM NETIEKU 0
Klauniem ieplānots darbs neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Viņi lūdz, lai nenāku līdzi. Diennaktī nodaļai cauri iet vidēji 150 bērnu. Tur ir saspringti. Raud ne tikai mazie, bet bieži vien arī vecāki, visi ir satraukti, nervozē. Medicīniskais personāls strādā ļoti intensīvi, visu laiku notiek procedūras, izmeklējumi. Jebkurš lieks cilvēks var traucēt. Līdzīgi ir observācijas un diagnostikas nodaļā, kur pacienti nokļūst pēc tam. Arī tur klauni cenšas strādāt pēc iespējas delikātāk, lieki nekavējas. Klauniem esot liels gods, ja mediķi uzaicina būt klāt kādā procedūrā, bērnam netīkamā manipulācijā. Klauniem iedots speciāls telefons, un viņus var izsaukt – arī tad, ja kāds mazais ļoti raud vai bēdājas.
Klaunus skolo medicīnas jomā. Lai zinātu, kā notiek procedūras. Lai nerīkotu aktīvu rotaļu brīdī, kad bērnam jāmēra temperatūra. Daudzi pacienti vispār nedrīkst kustēties, tad klauni strādā tā, lai rastos prieks no vērošanas vien. Reiz izsauca pie zēna, kam veica apjomīgu brūču apkopi. Puikam apkārt bija sastājušies ārsti un darbojās, bet viņš visu laiku raudāja. Igors uzkāpis uz taburetes un starp ārstu galvām skatījies uz puišeli. Pabāzies no vienas, no otras puses, pa vidu. Puika ar skatienu gluži vai ieķēries klaunā, sekojis līdzi. Raudāt gan nav pārstājis. Igors to salīdzina ar glābšanas riņķi. Tas ir uzvilkts, bet cilvēkam vienalga ir bail atrasties dziļajā ūdenī, tomēr riņķis ir neliels atbalsts, lai atvieglotu šo brīdi.
Kamēr klauni iegājuši man slēgtā nodaļā, aprunājos ar vecākiem. Kāda mamma dusmīgi saka: “Labāk sakārtot sistēmu slimnīcā, lai ārsts nav jāgaida tik nežēlīgi ilgi. Neviens pie mums nenāca, tikai klauni apkārt lēkāja.” Citi vecāki piekrīt par ilgo gaidīšanu, tomēr dakterus klaunus vērtē atzinīgi.
VĒL NODAĻA, VĒL GAITEŅI
Ejam uz nākamo nodaļu. Kādā palātā guļ pusaudzis, uz ceļiem dators, pie auss mobilais telefons. Klaunu ienākšanu neievēro, turpina pļāpāt. Klauni arī ķeras pie telefona – tam der gan ģitāra, gan čība, gan spēļu skrituļslida. Abi satelefonējas, izspēlē komiskas reprīzes, improvizē un dauzās. Beidzot pusaudzis vairs neskatās datorā, arī
telefonu liek malā. Zēns smejas no sirds.
Klauni dodas tālāk. Uz galdiņa izbērts lego konstruktors, spēlējas divi puikas. Klauns Tato arī piesēžas, paņem grāmatu, samulsis pēta. Viens vīzdegunīgi izmet: “Nemāki lasīt? Es zinu, tu neesi īsts klauns!” Tato paņem plaukstā konstruktora gabaliņu un aizver dūri. Pēc mirkļa atver – plauksta tukša. Pēc tam to pašu plastmasiņu izvelk zēnam no auss. Puikas ir sajūsmā, acis spīd. Klauns ceļas un iet prom. Viszinīgais zēns sauc nopakaļ: “Man patika tas klauns!”
STARPBRĪDIS UN JAUTĀJUMI
Bērns kļūst priecīgs, bet jūs jau ejat prom?
Igors: Latvijā viesojās un mūs skoloja slavenais aktieris un klauns Vladimirs Oļšanskis, viņš jau sen strādā medicīnas klaunādē un sarakstījis grāmatu Klauna ceļš. Smieklu terapijas vēsture. Tajā teikts – aiziet no bērna vajag viņa emocionālā pārdzīvojuma augstākajā punktā. Tad enerģija turpina riņķot, jo nav pabeigta. Tādēļ bērns
spilgti atminas šo brīdi. Klaunam jāspēj just mirkli, kad jāiet prom. Cenšamies gan, lai process ir plūstošs – lūk, parādāmies, bet tad pazūdam. Bērns paliek ar sajūtu, ka redzējis kaut ko jauku, brīnumainu. Pēc kāda laika atkal uzrodamies.
Vai viss ir iestudēts?
Tatjana: Konkrētu reprīžu ir maz, tās pašas radušās, savulaik improvizējot. Nav jēgas ierasties ar programmu es te izdomāju un tūlīt rādīšu. Visinteresantāk ir tad, ja bērni sāk iejusties tēlā, radoši fantazēt. Viņi jau vienmēr ir spēles sajūtā. Mēs piedāvājam būt rotaļbiedri. Cenšamies būt pēc iespējas dabiskāki, jo viņi to ļoti jūt.
Nestrādājam nogrimēti, jo tas biedē. Ir gan sarkanais deguns, bet tas ir kā zīme – notiek kaut kas īpašs, būs brīnums. Bērni šo vēstījumu lieliski nolasa. Ja kāds baidās arī no deguna, to noņemam. Lai redz, ka esmu cilvēks, nevis nesaprotams radījums.
Igors: Strādājam ne jau smieklu dēļ. Citreiz bērni smejas skaļi, aizgūtnēm, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka esam atraduši kopīgu valodu. Reizēm nemaz nesmaida, bet zinām, jūtam – ir izdevies, darītais iekritis bērna sirsniņā. Starp mums ir radusies saite, viņš ir šajā spēlē. Kādu meiteni aizveda uz operāciju, mamma palika raudot.
Pietuvojāmies, jo redzējām, ka varam strādāt, nedaudz izlādējām situāciju. Mums arī jārūpējas, lai vecāki mazāk uztraucas, lai personāla ikdiena ir mierīgāka. Daudzi vecāki jūtas atviegloti, kad klauni spēlējas ar viņu bērnu.
