STARPBRĪDIS UN JAUTĀJUMI 0
Vai mūzika ir obligāta piedeva?
Tatjana: Tā palīdz veidot gaisotni, bet varu priecēt arī bez ģitāras. Varbūt citreiz ņemšu līdzi vijoli vai, kas zina, arfu.
Igors: Priekšmets tomēr ir kā slēpnis. Ņemu bumbiņas un žonglēju. Visi skatās tikai uz tām. Man nekas cits nav jādara, nav jājūt bērnu reakcija, nav jādomā. Sākumā nesu līdzi koferīti ar visādām lietām, bet bērni gribēja to atvērt, mantas izcilāt, kaut ko paturēt, tad no visa atteicos. Ja situācija ir atkailināta, nākas iedziļināties, just momentu, izdomāt spēli. Reizēm gan izmantoju šalli vai aizņemos no Taņas lakatu. Jebkurā palātā taču ir kāds priekšmets. Dvielis, čība, salvete – jebko var iesaistīt spēlē.
Vai svarīgi pamanīt katru bērnu, situāciju?
Igors: Mūsu darbs ir nogludināt asos stūrus. Uztver skatienu, sajūti dzirkstelīti un sāc darīt. Bet citreiz bērnam mēs neesamvajadzīgi, viņam ir labi ar mammu. Kādēļ iejaukties? Ir bijis interesanti – spēlējamies ar bērnu, cits mazais sēž netālu un skatās. Mums šķiet, ka atstājam iespaidu uz to, kurš iesaistās spēlē, bet, izrādās, skatītājs ir daudz spēcīgāk iespaidots, atplaukst. Bērnu reakcija, ieraugot klaunu, ir dažāda. Viens slēpjas, patveras aiz mammas kājas vai tēta muguras. Cits priecīgs skrien pretī, bet mamma velk atpakaļ – mums ir bail. Bērns sastingst: ja mamma teica, tātad jābaidās… Dažreiz bērns sākumā ieraujas sevī vai nobīstas, taču, ja esam pietiekami centīgi, šo mūri nojaucam. Kāds puišelis kliedza – ejiet prom! –, tomēr mēs turpat netālu plivinājāmies, kamēr radās mirklis, spraudziņa situācijā, lai viņu klaunu manierē uzrunātu. Pēc piecām minūtēm zēns smējās, vēderu turēdams.
EJAM CIEMOS
Ienākot nodaļā, klauni notīra plaukstas ar dezinficējošu šķīdumu – tāda ir slimnīcas kārtība. Pie katras palātas piebremzē, ielūkojas pa durvīs ierīkoto stikla logu, lai saprastu, kur vajag iet vispirms. Klauni parādās logā un pazūd, it kā piedāvājoties spēlei. Ja redz atsaucību vai interesi, dodas iekšā. Kāds zēns skatās ap stūri – kur viņi palika?! Ā, tepat. Puisēns piespiežas gaiteņa sienai, laikam nejūtas drošs. Bet arī klauni pieploksienai. Izbrīnīti to tausta, klausās, kas tajā sienā. Mīmika un valoda ir izteiksmīga. Klauni nerunā, bet izdod dīvainas skaņas, kas līdzinās saziņai multfilmā Avārijas brigāde. Māsiņa pasauc slimnieciņu dzert zāles, bet pēc brīža viņš atkal ir klāt. Paķer leļļu ratiņus un sāk stūrēt uz klauna kājām. Tad paceļ ratiņus un atvēzējas. Viens stingrs klauna skatiens, un puika apraujas. Miki trinkšķina stīgas, Tato klauvē līdzi ritmu. Apkārt sanāk lielāki bērni un ieinteresēti vēro. Aktīvajam puikam beidzot izdodas iezvelt klaunam ar ratiem. Klauns izteiksmīgi ierunājas savā valodā, lielākie bērni uzreiz tulko: “Viņš saka – es iešu prom, man sāp, vairs nenākšu…”
