Brālis pret brāli 11
1944. gada Ziemassvētku kaujas Kurzemē ir traģiskas arī ar to, ka tajās viena pret otru tika iesaistītas pretējās pusēs karojošās latviešu vienības. Vācu karaspēka sastāvā Kurzemi aizstāvēja vairāki latviešu policijas un būvbataljoni, 106. grenadieru pulks un 19. ieroču SS divīzija, kas 1944. gada oktobrī un decembrī aizvadīja smagas cīņas pie Džūkstes un Lestenes, bet 1945. gada februārī un martā pie Blīdenes un Remtes. PSRS pusē uzbrukumā devās arī 130. latviešu strēlnieku korpusa 43. gvardes strēlnieku un 308. strēlnieku divīzija, kas piedalījās kaujās 1944. gada decembrī pie Džūkstes un 1945. gada februārī un martā pie Saldus. Viens no Ziemassvētku kauju dalībniekiem bija arī 43. gvardes divīzijas 121. pulka izlūks Pēteris Čačka, kurš pretēji padomju laikā oficiāli sludinātajam vēlāk atklāti atzina, ka, sākot ar 23. decembri, nepārtrauktās kaujās “mēs jau bijām tā novājināti, ka frontē nevarējām izturēt. Un, galvenais, leģionāri tā aizstāvējās, ka sāka mūs ieņemt no flangiem. Es skatos vakarā – kas par velnu, te, uz Džūkstes pusi, mēs esam tā kā maisā. Tuvu Džūkstei saiet maisa gals gandrīz kopā. Ja šauj raķetes gaisā, var redzēt, ka maza starpa palikusi, kur atkāpties. Nav kur atkāpties. Mums iedeva palīgos krievu divīziju un mēs varējām atiet uz aizmuguri. Un viņi noturēja fronti tikai divas stundas. Divas stundas, un sāka velties atpakaļ kā velni. Un mēs neizturējām – mēs šāvām tiem krieviem virsū ar automātiem, granātas metām virsū. Nu, mēs tak nevaram atkāpties, mums jāizved laukā bija ievainotie! Nevar tos izvest, nevar – ar suņiem vedām, vilkām, nesām. Nevar atkāpties, viņi netur fronti.»
1944. gada decembra kaujās 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzijas bija vienīgās, kas no cīņās iesaistītajām sarkanās armijas divīzijām izpildīja uzbrukuma mērķi – izlauzās trīs kilometru platā ķīlī gandrīz līdz Lestenei. Neskatoties uz sešās diennaktīs gūtajiem panākumiem un arī ievērojamiem zaudējumiem, 29. decembra naktī 130. latviešu strēlnieku korpusa karavīri netika nomainīti atpūtai, bet gan saņēma jaunu pavēli – ar kājām doties 25 kilometru nakts pārgājienā un ieņemt jaunas pozīcijas un pārraut fronti Annenieku virzienā. Kurzemes cīņu laikā bija arī gadījumi, kad viens pret otru cīnījās pat vienas ģimenes locekļi. Leģiona 19. divīzijas sakarnieks Pēteris Vītols stāsta, ka viņam nācās pieredzēt gan situāciju, kad 1945. gada marta kaujās pie Blīdenes kāds leģionārs bija “sagūstījis” nesen sarkanajā armijā mobilizēto tēvu un jaunāko brāli, gan būt klāt tad, kad 19. divīzijas smago mīnmetēju vada komandieris Jānis Kaņeps 1945. gada janvāra cīņu starplaikā pie Anneniekiem uzzinājis, ka “sarkanarmiešu pusē kritis viņa jaunākais brālis Pēteris. Sešpadsmitgadīgo puisi, no jauna okupējot Latviju, krievi bija mobilizējuši savas varenās armijas rindu papildināšanai. Pusaudzis tā arī palika uz mūžu kauju laukā. Kas zina, varbūt viņa dzīvību izdzēsa vecākā brāļa raidītā mīna…”
Tikai 20 gadu vecumā iesaukums leģionā skāra arī pēckara laikā par literātu kļuvušo un vēlāk padomju okupācijas varas aizliegumu žņaugus piedzīvojušo rakstnieku Visvaldi Lāmu. Dokumentālajā romānā “Kāvu blāzmā” (saīsināti publicēts 1958., bet pilnībā tikai 1989. gadā) īpaši spilgti attēlodams savu un savu cīņu biedru pieredzi priekšējās kaujas līnijās 1944. gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē, viņš latviešu leģionāru dramatisko likteni ir atklājis īpaši trāpīgi: “Visu divdesmit ceturto decembri un vēl divdesmit piektajā līdz nakts satumšanai, kad no bataljona četrsimt vīriem pāri palikušos trīsdesmit piecus atvilka no šīs gaļas maltuves, viņi kāvās zem gandrīz nepārtrauktas smago ieroču uguns, zem iznīcinošiem aviācijas triecieniem. Traģisks stāvoklis – viņi gribēja izcīnīt savas tautas brīvību, bet noasiņoja pēc hitleriešu pavēlniecības pieņemtiem lēmumiem. Viņi nēsāja uniformas, kuras nolādēja visas Eiropas tautas un ienīda paši vācieši; bet, pie šīm uniformām kā savas ticības apliecinājumu piešuvuši sarkanbaltsarkano krāsu vairodziņu, viņi ar sakostiem zobiem iecirtās tēvijas zemē, svešu karapulku pārplūdinātās, sev pazaudētās tēvijas zemē. Tā gāja bojā jauni zēni, kas vēl ne reizi nebija pielikuši asmeni pie sava zoda samtainajām pūciņām un ne reizi nebija skūpstījuši sievieti, tā gāja bojā vīri ar stiprām sirdīm un nelokāmu pārliecību. Tērauda viesulis salauza gļēvos un bezbailīgos, nešaubīgos un svārstīgos, cietos un mīkstmiesīgos. Nāve nesaudzēja nevienu, nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Un tomēr dzīvi palikušie nepadevās. Vēl viena svēta cerība viņiem bija atlikusi un šis nelielais, granātu uzartais, ar nokvēpušu sniegu izraibinātais dzimtās zemes paugurs, kam bija lemts kļūt par viņu veltīgi lieto asiņu, izciesto nāves moku un drošsirdības mēmo liecinieku… viņiem bija atlikusi arī latvieša sīkstā spītība.”
Dr. hist. Uldis Neiburgs,Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks
