Latviešu leģionāri cīņās pie Lestenes 11
Ziemassvētku kaujas 19. latviešu divīzijas frontes iecirknī sākās 23. decembrī plkst. 9.00 dienvidaustrumos no Džūkstes un dienvidos no Lestenes ar spēcīgu pretinieka artilērijas viesuļuguni. Kad šīs dienas pēcpusdienā stāvoklis frontē kļuva kritisks, jo sarkanās armijas uzbrukuma triecieni draudēja izlauzt tai ceļu līdz Ventspilij, līnijā Bērzi–Dirbas–Sūnas–Rumbiņas to nepieļāva majora Kristapa Insberga komandētā 19. artilērijas pulka 2. diviziona karavīri, kuri, šaujot ar tiešo tēmēšanu, apturēja pretinieku, kas zaudēja 14 tankus un bija spiests atkāpties. 3. diviziona artilēristi majora Jāņa Ozola vadībā paši pārgāja prettriecienā pret sarkanarmiešiem un tos padzina. 25. decembrī, Staru mājās ielenkti, veselu diennakti uzbrucējiem pretojās un nepadevās virsleitnanta Roberta Gaigala komandētās rotas leģionāri, kas divu dienu laikā atvairīja astoņus uzbrukumus, arvien no jauna izsvieda pretinieku no pozīcijām un ar saujiņu vīru trīsreiz atguva savu komandpunktu. Dirbās virsleitnanta Roberta Ancāna vadītās kaujas grupas karavīri, atrazdamies pilnīgā ielenkumā, atšķelti no pārējām divīzijas daļām, aizstāvoties sašāva 12 tankus un 16 reizes atsita tanku un kājnieku bataljona uzbrukumus.
26. decembrī, izveidodami divas ķīļveida trieciengrupas, leģionāri izlauzās no ielenkuma, izvedot ne tikai ievainotos, bet arī kritušos. Pēc smagām tuvcīņām no 150 kaujas grupas karavīriem tajā bija palikuši tikai 38 cilvēki. Ar drošsirdību cīņās izcēlās majora Ernesta Laumaņa vadītā 19. izlūkbataljona un kapteiņa Miervalža Ādamsona komandētās rotas karavīri, kuri aizstāvēja Vanagu mājas, kas atradās 12 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Dobeles. Triju dienu laikā tās 17 reižu gāja no rokas rokā un artilērijas ugunī tika nolīdzinātas līdz ar zemi. Arī 30. decembrī sarkanās armijas triecieni tika atsisti, bet nākamajā dienā 19. divīzija atvairīja 27 ienaidnieka uzbrukumus. Latviešu leģiona 19. divīzija 1944. gada Ziemassvētku kaujās bija noturējusi fronti, ne reizi nepieļaujot tās pārrāvumu visā savā 15 kilometru platajā kaujas iecirknī. Par izcilu varonību ar Bruņinieka krustu apbalvoja piecus 19. divīzijas karavīrus. Gūstā tika saņemti sarkanarmieši no pretinieka 12 kājnieku divīzijām un divām tanku brigādēm, turklāt vairākas no šīm vienībām iznīcināja pilnībā, neskatoties, ka 19. divīzija visas šīs dienas bija pakļauta daudziem smagiem ienaidnieka uzbrukumiem.
Šie militārie panākumi prasīja arī lielus zaudējumus, jo līdzās Ziemassvētku kaujās kritušajiem 1500 leģionāriem trīs reizes lielāks bija ievainoto skaits, bet vairāki simti karavīru nonāca padomju gūstā. Bijušais leģiona 19. izlūkbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka «pēc kaujas bija daudz kritušo. Viņus pirms apbedīšanas novietoja Lestenes baznīcā. Daži karavīri no ģenerāļa Hartmaņa muižas, kura atradās netālu no baznīcas, atnesa patafonu ar skaņuplatēm un, nosēdušies baznīcas zāles stūrī, klausījās patafona atskaņotos šlāgerus. Mēs viņiem aizrādījām, ka tā nevar darīt. Šeit ir baznīca, kritušie karavīri. Viņi šiem aizrādījumiem nepievērsa uzmanību, un šlāgeri turpināja skanēt, atbalsodamies baznīcas velvēs. Drīz baznīcā sprāga granāta. Krievu lielgabala granāta caur šauru sānu logu ielidoja baznīcā un sprāga tieši tajā stūrī, kur karavīri klausījās šlāgerus, un viņu sadragātos augumus novietoja blakus tiem, kuri jau gulēja uz baznīcas grīdas. Jā, tā bija skaudra likteņa ironija.»
